"Tā ir totāla bezatbildība. Mums par to noteikti ir jārunā ar tevi. Aci pret aci," Everitas balss telefonā mijās ar bērnu klaigām un TV treļļiem. "Es atstāšu sīkos pie mammas, un tad mēs ar Aldi atbrauksim pie tevis."
"Labi, brauciet. Bet es neesmu mājās," Marika nevērīgi attrauca, pirkstos virpinādama savu sarkanīgo matu šķipsnu. Kādreiz tā varēja virpināt skruļļainu telefona vadu, viņa centās atcerēties miglainas epizodes no savas bērnības.
"Ak kungs! Tu nekad tur neesi! Kā tu to vispār sauc par mājām? Kur tad tu būsi?" Everita runāja, vienlaikus neveiksmīgi mēģinādama atgaiņāties no Kristiānas, kura bija ieķērusies tai kleitā un izvirzīja savus spēles noteikumus: "Mā, es braukšu pie vecās tikai tad, ja varēšu ņemt planšeti!"
"Pludmalē. Es būšu šeit visu dienu. Kopā ar Raiti," viņa atstutēja muguru pret Raita sānu. Pēkšņajā maija tveicē viņu ķermeņi bija pilnībā sasiluši. Raitis noglaudīja Marikas labo krūti un tad novietoja plaukstu uz meitenes vēdera.
"Bez šaubām!" Diplomdarbs pagaidīs. Laid vien tālāk savu dzīvi podā! Un palūdz tam Raitim pa virsu nolaist ūdeni, Everita domās pukstēja. Viņa nesaprata, kā tas ir iespējams. Viņa vienmēr bija tik atbildīga par visu un visiem. Everitas smadzeņu plānotājs pa minūtēm bija izkārtojis pašas, vīra, bērnu un pat mammas dzīvi. Kādreiz šajā plānotājā bija arī atsevišķas ailes, kurās viņa bija sarindojusi Marikas dzīves mērķus un uzdevumus. Bet nu, jau no vidusskolas pēdējām klasēm, Marika bija iesākusi dzīvot kaut kādu savu, Everitai nesaprotamu un tāpēc ļoti biedējošu dzīvi.
"Rītdien es dodos uz Berlīni. Tāpēc, ja gribi mani satikt... pati saproti." Marika iedzēra krietnu sarkanvīna malku.
"Labi, mēs piebrauksim," Everita nopūtās un uzspieda uz skārienjutīgās sarkanās klausulītes. Kristiāna tikmēr jau stāvēja iepretim milzīgajam plazmas televizoram, cenzdamās atdarināt Selēnas Gomezas deju soļus, grozot gurnus un plecus, bet Rinaldiņš ar tālvadības pulti vadīja vakardien dāvanā saņemto rotaļu mašīnu "Audi". Pēc mirkļa jau skanēja cita, ļoti enerģiska dziesma, Kristiāna dauzījās un ar visu svaru nejauši uzlēca garāmbraucošajam "Audi".
"Aū," viņa histēriski iekliedzās, ar plaukstām sāpēs saķerdama apskādēto pēdu. "Aunapiere!" Lecot uz veselās kājas, kareivīgi noskaņotais sešgadīgais skuķis paķēra Rinaldiņa mašīnu un trieca to pret brāli, uz ko Rinaldiņš steidzās atbildēt ar brēku un asaru ūdenskritumu.
Everita nopūtās vēlreiz un tad skaļi iesaucās: "Aldi!"
Aldis tikmēr izbaudīja mazu atelpas brīdi, sēžot uz poda. Viņš nemaz negribēja zināt iemeslu, kura dēļ sieva jau ceturto reizi šīs dienas laikā viņu sauca.
**
Tikmēr Marika jutās brīnišķīgi. Viņai nebija ne jausmas, kurp aizvedīs nākamais mirklis. Rītdien viņi ar stopiem uzsāks savu ceļojumu uz Berlīni. No turienes viņi lidos uz Parīzi. Šīs pieturvietas viņai bija zināmas, taču patiesībā viņai nebija ne mazākās saprašanas par to, kā tas notiks. Viņa līdz šim nekad nebija ceļojusi ar stopiem, reti bija devusies pat uz ārzemēm, taču ar Raiti viņa bija gatava jebkādā transportējamā kondīcijā doties kaut vai uz Indiju un gadu piedalīties klusēšanas retrītos. Viņa jutās tā, it kā būtu tikko piedzimusi.
Kailķermeņi. Tie gozējās saulītē visapkārt. Kāpās viņi vienlaikus slēpās no acīgu novērotāju skatieniem un kaut kādā mērā arī prezentēja sevi. Pirmajā reizē tas bija ļoti bailīgi: atnākt uz pludmali un nevis nesties uz ģērbtuvi un pārvilkt pāri kaunpilnajām zonām sintētiskus auduma gabaliņus, bet gan novilkt no sevis visu apģērbu un būt kailam. Taču tas nebija kailums tikai fiziskā veidolā. Tajā bija kaut kas vairāk. Tā bija sevis un sava ķermeņa pieņemšana vienā no visdabiskākajiem veidiem, kāds Marikai bija pazīstams. Un cilvēki šajā kāpu zonā patiesībā bija draudzīgi, nevis biedējoši, mežonīgi, seksuāli dzīvnieki, kā viņai tas kādreiz bija licies.
Turklāt kailums izlīdzināja atšķirības starp cilvēkiem. Nevienai sievietei nebija uzvilkts krūtis palielinošs pušaps, nevienam vīrietim nebija lepnumiņu izceļošākas vai stilīgākas peldbikses par citiem. Daži bija tikuši vaļā no kaunumu aizsedzošā apmatojuma, citi bija atstājuši dabas piešķirto. Lielas, mazas, apvēlušās, stingras, nokarenas, lieli, mazi, apvēlušies, stingri, nokareni. Cilvēcīgi, miesīgi, dzīvi. Protams, vīriešu ar saviem eksponējamajiem lepnumiem bija vairāk. Kaut nu deju nodarbībās viņi arī piedalītos tikpat pilnos sastāvos, Marika dažkārt pie sevis smīnēja. Domas pēc nupat izdzertās sarkanvīna glāzes plūda viegli un gaisīgi, līdz viņa aizmiga.
Un tad no miega iztrūcināja telefona zvans.
"Mēs esam klāt. Kur jūs?" Everita stāvēja uz koka dēļu promenādes pie pludmales ieejas, aizelsusies un pārgurusi. Aldis viņai blakus lika "laikus" savām kolēģēm feisbukā. Everita nupat bija tikusi vaļā no pašas bērniem, bet nu jau bija jāskrien un jāglābj nākamais: mazākā māsa. "Vakarā es atpūtīšos," viņa pati sevi domās mierināja. "Varbūt pat piedzeršos." Šī doma sildīja kā balzama šotiņš.
"Khm," Marika ieklepojās, mazliet neticēdama, ka māsa tiešām ir atbraukusi līdz pludmalei, "jums ir jāiet pa labi. Ejiet, mēs jūs sagaidīsim."
"Kādi jums peldkostīmi? Vai dvieļi? Kā mēs jūs atpazīsim šajā peldkostīmu festivālā?" Pludmale čumēja un mudžēja ar pēc saules un jūras peldes izslāpušajiem.
Marika čukstēja Raitim: "Varbūt ejam uz parasto zonu?"
Raitis nošūpoja galvu. "Marika, tev ir bail no savas māsas?" Marika pamāja ar galvu. "Kādreiz taču viņa tāpat to uzzinās. Paliekam tepat. Varbūt viņai pat iepatiksies." Viņa vēlreiz mēmi pamāja, slēpdama augošo diskomforta izjūtu.
"Jūs mūs patiešām pamanīsiet. Jums jānoiet kādi 300 metri."
Pagāja 10 minūtes, telefons atkal iezvanījās.
"Marika, idritvaikociņ, kādi jums ir peldkostīmi, dvieļi, kādas pazīšanas zīmes? Šādi jūs meklējoties, mēs jau esam atnākuši līdz nūdistu pludmalei!"
"Labi. Ejiet iekšā."
"Ko? Es ceru, ka tu joko."
"Nē, es nejokoju. Mēs esam nūdistu pludmalē. Nāciet iekšā."
"Marika, par ko tu mani uzskati! Es neiešu pie tiem plikņiem un izvirtuļiem! Man tur nav ko darīt. Jēzus Marija, svētā Dieva māte, un ko tur dari tu?"
Marika sāka smieties. "Es gaidu tevi," viņa atspurdza.
**
"Nē, tu to vari iedomāties? Tas Raitis viņu ir aizvedis uz nūdistu pludmali!" Everita nopūtās, no somas velkot ārā gumiju, lai sasietu biezos matus augstā zirgastē. Pār kakla aizmuguri nopilēja sviedru lāse.
"Nu, varbūt aizejam mēs arī?" Aldis cerīgi ievaicājās.
"Ko tu runā! Pie tiem lūriķiem? Nē, nu nopietni! Tu tiešām gribi?" Everita pukstēja, samiedzot acis šaurās spraudziņās.
"Tu tāpat gribēji viņu satikt. Kāda vella pēc tad mēs uz šejieni vispār kratījāmies? Vismaz kādus dupšus apskatīsim, varbūt varēs iedvesmoties kaut kam interesantam."
"Tev tikai viens galvā!" Everita niknojās.
"Ai, Evi, takš nomierinies! Es vienkārši gribu atpūsties! Tu vienmēr esi sasodīti aizspriedumaina un nez ko savā galvā safantazējusies! Atbrīvojies taču!" Aldis mudināja, paņemdams somu un soļodams nūdistu pludmales virzienā.
Everita nopūtās. Tā bija viņas mīļākā fiziskā emociju izpausme. Nākamajā vietā aiz tās bija verbāla sašutuma paušana. Kaut kur dziļi iekšēji viņa apzinājās, ka ģimene viņu uztver kā slikto policistu, un viņai tas riebās, taču vienlaikus tā bija loma, kurai viņa bija uzticīga, kopš sevi atceras. Ārpus šīs lomas pavērās ļoti nedrošas pasaules apvāršņi.
Un tad viņa tomēr nolēma iet. Viņa nolēma pārkāpt sava prāta sarkanās līnijas un iekāpt aizliegtajā un ļoti, ļoti grēcīgajā nūdistu zonā.
**
Everita nešaubījās, ka redzēs daudzus plikus vīriešus, kas, nostājušies Apollonu pozā, ar binokli cenšas atrast un nopētīt kaut vienu sievieti bez krūštura. Taču viņu pārsteidza sieviešu klātbūtne šajā zonā. Pa ceļam pie Marikas viņa saskaitīja veselas četras. Divas bija atnākušas līdzi saviem vīriešiem, bet divas vienkārši kopīgi atpūtās. Gan jau lesbietes, Everita pie sevis nosprieda. Un tad viņa ieraudzīja Mariku. Mazā māsa lasīja līdzpaņemto grāmatu, nogūlusies uz vēdera, bet Raitis tikmēr bija nolicis galvu uz viņas dibena kā spilvena. Everita aizsedza acis ar plaukstu. Es to neredzu, tas nenotiek, viņa centās iestāstīt sev kārtējos melus. Aldis jau bija panācis bezdievīgi kailos radagabalus un sauca Everitu. Pirms devās tuvāk, viņa kārtējo reizi nopūtās.
"Paldies par šo apkaunojošo mirkli. Vai tagad, tu, lūdzu, varētu apģērbties un mēs varētu aprunāties?" Everitas garā ēna stiepās pār Marikas ķermeni. Viņa aizklapēja grāmatu, pieleca kājās un metās māsu apskaut.
"Tik fooorši, ka jūs tomēr atnācāt! Jūs esat drosminieki!" Everita stāvēja apjukusi. Viņa neatbildēja uz kailo apskāvienu.
Raivis tikmēr atbrīvojoši smaidīja. "Esiet sveicināti paradīzē! Pievienojieties mums!"
"Klau, nu vienreiz pietiks! Es jūsu spēlītes nespēlēšu, esmu atnākusi runāt par nopietnām lietām!"
"Nē, bet nopietni! Pievienojieties mums. Reku, mums ir pusotra pudele vīna. Un melone. Tev taču garšo melone!" Jā, izvairīšanās taktika ir tavs āķis, Everita pie sevis sprieda. Aldis diemžēl uzķērās. Vai varbūt gribēja uzķerties. Everitai par šausmām viņš sāka vilkt nost T kreklu un šortus. Tuklais vēderiņš nokarājās pār novalkātajām apenēm.
"Es ar tevi gribu nopietni parunāt! Tu, protams, kā ierasts, gribēji šādā veidā izvairīties no šīs sarunas. Bet tev tas neizdosies," Everita kareivīgā pozā sakrustoja rokas virs vēdera.
"Es zinu, par ko tu gribi runāt. Par skolu, ja? Nu, tad velc nost drēbes un pie vīna glāzes visu izrunāsim. Gribu, lai saruna ir konstruktīva."
"Konstruktīva? Tu smejies?" Everita nervozi iesmējās. "Kāda gan var būt konstruktīva saruna šajā vietā, starp šiem cilvēkiem un vēl dzerot?" Viņa mazliet trīcēja.
"Mums visiem laiku pa laikam vajag atslābt. Tev tā nešķiet?" Marika arī neatlaidās.
"Everit, sirsniņ, mums tiešām vajag atslābt. Šī nedēļa bija vāks. Pati zini. Ne vienmēr visas situācijas ir jārisina ar savilktām dūrēm, kādreiz taču var arī vienkārši aprunāties." Aldis jau bija nometies uz sāna, eksponējot savus apaļumus un vidēja izmēra vīrišķību.
"PADOD MAN VĪNU!" viņa uzkliedza. Marika pasniedza gandrīz pilnu glāzi, ko Everita izmeta pāris rāvienos. Tad viņa, aizgriezusies no apkārtējiem, novilka kleitu un krūšturi, taču atstāja mugurā peldkostīma biksītes, kuras bija uzmetusi jau pirms došanās uz pludmali. Uzreiz pēc šīm darbībām Everita iestūķēja drēbes līdzpaņemtajā auduma maisā un apsēdās uz Marikas palaga. Muļķīgs gājiens, krūšturi vajadzēja atstāt, viņa uzreiz pie sevis nosprieda un ar rokām neveikli centās noslēpt krūtis.
"Vai biksiņas nevilksi nost?" Aldis pajautāja, viegli uzsitot viņai pa gurnu.
"Ko tu atļaujies?" Everita uzmeta vīram savu visindīgāko skatienu.
"Labi, labi, es tikai pajautāju," Aldis noraustīja plecus. "Žēl."
Raitis salēja vīnu četrās plastmasas glāzītēs un pasniedza pārējiem. "Tad par satikšanos, ko?" Viņš, acīmredzami uzjautrināts par notiekošo, vaicāja.
"Pf," Everita ieņurdējās.
Visi saskandināja, Everita iedzēra vēl pāris krietnu malku.
"Marika, kas ar tevi notiek? Es vakardien "Alfā" satiku Ilzi. Viņa teica, ka tu vairs neapmeklē skolu. Es visu varu paciest un saprast, visus tavus tusiņus un neiztulkojamos gājienus, redzi, pat šo murgu mēģinu saprast, bet to, ka tu neraksti diplomdarbu un neej uz konsultācijām, to gan es netaisos paciest!"
"Kā Ilze kaut ko tādu vispār var paust? Ir taču spēkā personas datu aizsardzības likums," Marika un Raitis iesmējās. Idioti, Everita pie sevis iedomājās. Tad pēkšņi Marika neraksturīgi sev nopūtās.
"Everita, es... kā lai tev pasaka. Es nekad nevēlējos kļūt par juristi. Un tu to vienmēr esi zinājusi. Es to daru tikai tāpēc, ka jūs ar mammu mani piespiedāt izvēlēties šo, jūsuprāt, perspektīvo profesiju. Un kaut kad es to diplomu ķeksīša pēc arī iegūšu, un pēc tam es turpināšu nodzerties. Bet to papīru tu varēsi piekarināt savās mājās pie sienas kā gleznu," Marika būtu gribējusi teikt. Tomēr tik drosmīga viņa šodien vēl nejutās.
"Ar diplomdarbu viss ir kārtībā. Esmu to gandrīz pabeigusi," viņa apsēdās jogas pozā, pārmetot kāju pār kāju.
"Tiešām? Un tu domā, ka es tev ticu?"
Marika skatījās uz Everitu un centās saprast, vai maz atceras tos brīžus, kad viņas kopā jutās atbrīvotas un laimīgas. Kaut kad pirms gadiem sešpadsmit varbūt. Tajā laikā piecus gadus vecāka māsa bija vēl gana bērnišķīga un dzīvi uztvēra vieglāk, dažkārt pat rotaļīgi. Bet tad no mājām pēkšņi aizgāja tēvs, un dzīve apmeta kūleni. Everita vienā piegājienā kļuva pieaugusi, nopietna sieviete. Kaut kādā mērā viņa tādā veidā centās aizstāt tēti. Un kaut kādā mērā viņai tas izdevās pat pārāk labi, jo pēkšņais haoss, kurā mamma iegrima depresijā un sāka dzert, kaut kā bija jāsaved kārtībā. Everita mācēja lietas kārtot pa plauktiņiem un punktiņiem. Savukārt Marikai tika piešķirta mazā, neizdarīgā bērna loma. Viņa kļuva par bērnu, kurš bez māsas palīdzības pat plīti nemācēja ieslēgt. Vienīgā cerība bija uz viņas salīdzinoši vieglo galvu: uz smadzenēm. Kuras viņa pēdējo piecu gadu laikā cītīga centās nodzert. Pirms gada viņa gan satika Raiti un sāka dzert mazāk. Pēdējā laikā viņi tikai retu reizi iemalkoja vīnu. Viņa bija iemanījusies apreibt no tā, kā viņš izturējās pret Mariku. It kā viņa būtu pilnvērtīgs, patstāvīgi domājošs cilvēks.
"Varbūt iesim izmetīsim kādu līkumu?" Marika apvaicājās.
"Tu gribi, lai es kļūstu par staigājošu mērķi šiem izvirtuļiem?" Everitas viszinošais tonis Marikai krita uz nerviem. Viņa uzrausās kājās, lai dotos. Everita izdzēra atlikušo vīnu un arī rausās augšā, jo negribēja, lai māsa viena plika klaiņo pludmalē.
Pāri kāpām viņas bija aizsoļojušas līdz nūdistu bariņam, kuri bija apmetušies pie improvizētiem soliņiem. Iedegusi sieviete ar ogļu krāsas matiem sēdēja uz beņķa, viņai apkārt gozējās trīs izskatīgi vīrieši. Piedevām tā bija viņa, kas kaut ko aizrautīgi tiem stāstīja, un viņi ik pa laikam iesmējās.
"Ak dies, tā taču ir pornogrāfija! Pretīgi!" Everita iešņāca Marikai ausī. Marika pagrieza galvu uz māsas pusi.
"Kāpēc tā ir pornogrāfija? Manuprāt, skaists skats. Nekā pornogrāfiska. Viņi izskatās laimīgi." Marika apskauda šo slaiko tumšmati. Viņa jutās brīva, tik brīva, kā Marika spēja justies tikai pēc pusotras pudeles vīna. Nē, pat pēc pusotras pudeles vīna viņa neko tamlīdzīgu droši vien nedarītu. "Varbūt ir iespējama tāda brīva un skaista pasaule, kurā mīt ievas un ādami un kurā viņi pliki viens ar otru sarunājas kā cilvēks ar cilvēku, un varbūt viņiem uzreiz nenāk prātā domas par pornogrāfisku seksu?" Marika vaicāja.
"Protams, ir iespējama: tā nupat ir uzburta tavā, naivas ideālistes, galvā!" Everitai atbilde nebija ilgi jāmeklē.
"Bērnībā mēs visi bijām pliki," Marika uzstāja.
"Bērnībā mēs bijām bērni," Everita neatkāpās.
"Neko daudz jau neesam izauguši. Daži cilvēki gan ir neirotiski iekrampējušies savās pieaugušo lomās," Marika apsēdās uz viena no koka beņķiem. Everita intuitīvi saklausīja šajā replikā intonāciju, kas viņai radīja diskomfortu.
"Ko tu ar to gribi pateikt?"
Marika centās neskatīties uz Everitu. Teikt patiesību vienmēr ir grūti, bet vēl grūtāk to darīt, redzot otra reakciju.
"Tu jūties labi un droši tikai tad, kad esi visus sev apkārt nokontrolējusi. Bērniņi gultās, vīrs darbiņā, papagailis būrītī. Drošība tev ir svarīgāka par visu pārējo. Un es arī saprotu, kāpēc tas tā ir. Ar mums nebija viegli, un tu juties tā, it kā visa smagā atbildības nasta par ģimeni ir tavējā. Bet mēs esam lielas tagad. Mamma nedzer, un ar mani arī viss būs kārtībā. Es protu par sevi parūpēties. Tu neesi atbildīga par mani. Saproti? Es tevi atbrīvoju no atbildības par sevi." Marika paskatījās uz Everitu. Tikai tagad viņa pamanīja, ka vecākā māsa raud. "Kas noticis?"
"Ko tu tagad runā, Marika? Es taču tev vienmēr esmu gribējusi tikai labu... Man... man vienkārši ir bail. Es tik ļoti gribu, lai ar tevi viss ir kārtībā. Es tikai tāpēc tā raizējos! Un visa šī situācija, kurā tu mani nostādīji, ir tik nepatīkama," viņa šņukstēja.
"Es zinu, atvaino, bet tu taču nezini, kas man ir labi. Saproti? To taču pat es nezinu. Tu nevari ielīst manā ādā," viņa pienāca pie māsas un apskāva viņu. Everita atbildēja uz apskāvienu.
"Es tevi mīlu, saproti? Marika, tu man esi kā pašas bērns. Es tevi ļoti mīīīlu," pār Everitas vaigiem lija nupat izdzertais vīns.
"Es saprotu, Evi. Vienkārši, palaid to mīlestību vaļīgāk. Nemīli mani tik cieši," Marika glāstīja māsas muguru.
Pludmale, kaijas lidoja un ķērca, jūra meta rotaļīgus viļņus. Divas kailas sievietes stāvēja apskāvušās kāpās. Aldis tikmēr no tālienes ar aifonu abas iemūžināja. Raitis sprieda, ka pēc Parīzes viņi varētu padomāt arī par Indiju.
0