Komentārs
10.02.2014

Nu tad – par stabilitāti

Komentē
3

Šogad līdzās Pirmā pasaules kara simtgadei Eiropa svin arī 1989. gada notikumu 25. gadskārtu. Tas bija "lielo brīnumu gads", kad Centrāleiropā sabruka komunisms: februārī Polijā sākās "apaļais galds" ar valdību un "Solidaritāti"; maijā ungāri atcēla robežas kontroli ar Austriju; oktobrī Gorbačovs mudināja austrumvācu Honekeru reformēties; novembrī bulgāri nometa savu dinozauru Todoru Živkovu; Ziemsvētkos rumāņi nošāva Čaušesku, un vēl pašās decembra beigās čehi un slovāki par prezidentu ievēlēja Vāclavu Havelu. Baltiešiem atmodas hronoloģija ir atšķirīga, jo Latvija faktiski neatkarīga kļuva tikai divus gadus vēlāk – mums 1989. gadā bija "Baltijas ceļš" (kas tiks augustā atzīmēts), lielie mītiņi un LTF II kongress. Tomēr Rīgai kā Eiropas kultūras galvaspilsētai varbūt būtu bijis vērts šo annus mirabilis jubileju svinēt mazliet plašāk, tā, kā to dara citviet Eiropā. Citādi var rasties priekšstats, ka mēs te esam, "Labvēlīgā tipa" vārdiem, "visi vienā lielā mucā izaudzēti/ kavēti domās un aptaurēti".

Bet tā vietā, lai bāztu savu netīro snuķi nepiemērotās lietās, drīzāk mēģināšu mazliet padomāt par jautājumu, kurš daudzus nodarbina šās jubilejas kontekstā. Proti, kādi tad mēs šajā jubilejā izskatāmies un ko esam sasnieguši. Plašāka vēsturiska perspektīva var būt noderīga reizēs, kad ikdienas norišu troksnis kļūst ļoti skaļš. Mūs šogad sagaida veselas divas vēlēšanas. Tas nozīmē, ka vēlētājos ievest politiskas kaislības centīsies virkne vecu un jaunu kadru. Daudz būs to, kas mēģinās radīt vēlētājos vēsturisku krustceļu izjūtu, kurās, nenobalsojot par attiecīgo piedāvājumu, mēs visi kopā varam aiziet neceļos. Dramatisma un patosa būs daudz; pliko pauru klaudzieni, dauzoties pret parketu, būs sadzirdami ļoti skaļi, dobji un ritmiski. Tomēr, raugoties objektīvi, Latvija, svinot 25 gadadienu "Baltijas ceļam", iekšpolitikā ir sasniegusi zināmu stabilitāti, un jauno vēlēšanu rezultāti mums nekādu pastaro tiesu nenesīs. Protams, stabilitāte varbūt nav vienīgā vērtība, pēc kuras varētu tiekties – vēl noteikti varētu vēlēties reformu spēju, politikas efektivitāti, kā arī varas leģitimitāti pilsoņu acīs. Taču arī stabilitāte nav mazsvarīga lieta. Pietiek paskatīties uz Ukrainu, kur cilvēki tiešām šobrīd nezina, kā viņu valsts izskatīsies pēc pusgada. Tā nav nekāda jaukā dzīve, jo īpaši jauniem cilvēkiem, kas plāno savas karjeras un biznesu. Pie mums turpretī viss ir lielos vilcienos skaidrs, un tie pārkārtojumi, kuri var notikt vēlēšanu rezultātā, neko būtiski neietekmēs. Vēl vairāk: vēlēšanas mums jārīko galvenokārt tradīcijas pēc. Pretējā gadījumā tās mierīgi varētu arī nerīkot.

Par pirmajām – Eiropas Parlamenta vēlēšanām ir pateikts jau gana daudz, lai par to vēlreiz dzesētu muti. Deģeneratīvais iespaids, kādu uz mūsu politikāņiem atstāj iespēja tikt Briselē pie algas, kas simt reizes pārsniedz minimālo algu Latvijā, ir jau gana pārrunāts. Mazāk apcerēts ir jautājums, kāda varētu izskatīties 12. Saeima. Vienīgais, kas par to līdz šim ir pieminēts, ir sazvērnieciski briesmu stāsti par "Saskaņas centra" nākšanu pie varas. Šis pieņēmums ir greizs. Nekādas "Saskaņas" valdības nebūs. Būs tāda pati "labēji nacionālā" koalīcija no 3 – 4 kašķīgām partijām, kuras visas kopā veidos kārtējo "labēji centrisko" valdību. Tas, protams, nenozīmē, ka proporcijas paliks vecās. Nebūt ne. Kāds kaut ko nošņāps kaimiņam; kāds sev prasmīgi savāks daļu Reformu partijas bārenīšu elektorāta; kāds izvilks no krūšu kabatas kādu mazlietotu superstāru un veiksmīgi notēlos jaunos un progresīvos. Taču rezultāts atšķirsies no Dombrovska vai Straujumas izveidotajām koalīcijām tikai niansēs. Tā tad arī ir tā stabilitāte – ar visiem tās plusiem un mīnusiem. Pluss ir tas, ka mūs pārskatāmā nākotnē nesagaida nekādas plaša mēroga avantūras, nedz ģeopolitiski, nedz ekonomiski. Savukārt mīnuss ir tas, ka šī stabilitāte ir neizbēgami saistīta ar ļoti zemu varas leģitimitāti un hronisku nespēju veikt vajadzīgas reformas.

Šās stabilitātes ķīla, protams, ir etniskais dalījums Latvijas partiju spektrā. Valdības tiek veidotas no divām trešdaļām parlamenta deputātu. Koalīcijas ir ļoti fragmentētas un kašķīgas, tomēr neaizstājamas. Tām ir ļoti zema manevra iespēja, un tomēr tās nodrošina šo iepriekš minēto stabilitāti Latvijas politikā. Turklāt nekas neliecina, ka šeit nākamajās vēlēšanās kaut kas varētu mainīties. Ar "Saskaņas centru", pat ja tas saņems 40 balsu, neviens nekādu koalīciju netaisīs, un visas runas par šādiem scenārijiem ir blefs naiviem vēlētājiem. Einara Repšes partija, ja tā tiks Saeimā, beigās noteikti aizies ar "nacionāli labējiem", ja vien tai piedāvās izdevīgus noteikumus – un gan jau piedāvās. Turpretī Ainārs Šlesers, kuram vienīgajam ir attiecīga "zarna" šādai koalīcijai, diez vai nonāks 12. Saeimā. Pārējie scenāriji par SC koalīcijām ar ZZS u.c. ir briesmu stāsti maziem bērniem. Vispār visas "latviešu" partiju runas par koalīciju ar SC ir tikai cenas uzsišana sev pašiem – to jau nu būtu vērts beidzot saprast. Tas stūris, kurā ar saviem un citu kopīgiem spēkiem ir iedzīts SC, ir gana bezcerīgs uz ilgiem gadiem.

Šajā kontekstā ir vērts pavērot pasākumu "Skolu reforma 2.0", kurš ir aizsācies pēdējās nedēļās un, pēc visa spriežot, būs nozīmīga priekšvēlēšanu aģitācijas tēma. Vispirms nošķirsim divas lietas – reformas saturu un tās politisko instrumentalizāciju. Runājot par saturu, teikšu godīgi – man nav skaidrs, kādēļ latviešu un krievu bērniem līdz pat 19 gadu vecumam (!) būtu jāmācās atsevišķās skolās. Diez vai varam runāt par jebkādu sabiedrības integrāciju, ja valsts uztur šādus etniskus geto savā izglītības sistēmā. Šī problēma noteikti būtu jārisina – prasmīgi, pakāpeniski un atbildīgi. Taču ne jau par integrāciju ir runa jaunajā iniciatīvā. Šeit ir runa par etniskās dimensijas aktualizēšanu pirms vēlēšanām, lai ļautu vēlētājiem orientēties un izdarīt pareizo izvēli. Skaidrs, ka mēģinājums ar politisku lēmumu likvidēt krievu skolas izraisīs asu pretreakciju. Iesākumā tas būs Lindermans, Ždanoka un Ilarions Gīrss, pēc tam, kārtējo reizi "esot kopā ar saviem vēlētājiem", tiem pievienosies "Saskaņas centrs". Te patiesībā – jo lielāka jezga, jo labāk, asinis šī tēma veiksmīgi uzsitīs abās pusēs; visi mazie vagoniņi, jautrai svilpei pūšot, veiksmīgi iebrauks 12. Saeimā.

Turpretī integrācija tikmēr lai pastāv pie ratiem. Jo šeit ir vesela virkne jautājumu, kuri ir vienlīdz neērti gan pozīcijai, gan opozīcijai. Piemēram, par to pašu akcentu uz valodas lomu integrācijas procesā. Kādu iespaidu uz visu integrācijas procesu ir atstājusi 2004. gada reforma, kura ražo jaunekļus, kas tīri labā latviešu valodā var pateikt, ka neieredz šo valsti? Kā skaidrot to, ka krievu skolas direktori atļaujas atklāti paziņot tiesībsargam, ka latviešu valodā krievu bērniem nav jāmācās vispār? Un to, ka pie joprojām milzīgā nepilsoņu skaita mūsu valstī naturalizācija faktiski ir apstājusies? Visās šajās lietās, protams, vienmēr ir vainojams kāds cits. Vieniem šis cits ir Krievija ar tās "maigo varu", citiem – briesmīgie latviešu nacionālisti un fašisti. Pašiem par kaut ko atbildēt taču ir tik neinteresanti...

Tēmas

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!