Noras Ikstenas romāns "Mātes piens" jeb "Soviet Milk" nupat izdots angļu valodā britu apgādā "Peirene Press". Uz sarunu Londonā autori aicināja Jānis Lipšāns.
Jānis Lipšāns: Vēstniecības pieņemšanā tu vienbrīd teici, ka šī ir nozīmīgākā grāmata, kuru esi sarakstījusi, un tā ir tapusi visu šo gadu garumā.
Nora Ikstena: Jā, tā var teikt. Divdesmit gadus esmu rakstniecībā, sākot no divdesmit astoņu gadu vecuma, kad tapa darbs "Dzīves svinēšana", kam bija lieli panākumi. Bet, manuprāt, ar prozu ir tā, ka rakstniekam ir jāsakrāj dzīves pieredze, lai vispār varētu sākt rakstīt labi. Ir ļoti daudz piemēru, kad rakstnieki tikai piecdesmit gadu vecumā sāk rakstīt savas īpašās un īstās grāmatas.
Jānis Lipšāns: Vai tu runā par pilnbriedu, kas tiek sasniegts?
Nora Ikstena: Pilnbrieds, jā. Es šo grāmatu nebūtu varējusi uzrakstīt ne pirms divdesmit, ne desmit gadiem. Mēs nesen par to runājām arī ar Ildzi Jansoni, kas tagad strādā pie latviešu literatūras mārketinga. Es ļoti labi atceros, kad pirms divdesmit gadiem biju jauna rakstniece, kas viena pati ar mugursomu apceļoja ļoti daudzus literatūras festivālus, bieži dzīvojot ārpus Latvijas un gūstot pieredzi. Ņujorkā, Zviedrijā un citur. Jutos kā tāds vientuļais skauts, un tas zināmā mērā sekmēja arī redzējumu par Latvijas Literatūras centru, kuru nodibinājām ar domubiedriem. Tam gan pirms pāris gadiem pienāca bēdīgs gals: trūka pareiza menedžmenta, un organizāciju vajadzēja likvidēt. Bet man visu laiku bija tā sajūta, ka mums ir ļoti laba literatūra, ko piedāvāt pasaulei. Nu viss ir sakritis savās vietās, un pirmo reizi Londonas Grāmatu gadatirgus vēsturē Baltijas valstis ir fokusā. Pirmais vilnis bija tad, kad atguvām neatkarību, kas pievērsa pasaules uzmanību mūsu reģionam politisko notikumu kontekstā. Bet tagad šī interese ir tieši par literatūru, un tas, ka briti sev ir atklājuši baltiešu literatūru – latviešiem vien dažādos ļoti labos britu apgādos iznāks piecdesmit tulkotas grāmatas –, ir milzīgs solis, jo britu grāmatu tirgus ir viskonservatīvākais.
Jānis Lipšāns: Grāmatas nosaukums angļu valodā liek domāt, politiskais fons joprojām ir bijis svarīgs, lai uzrunātu britu lasītājus saprotamā veidā: nosaukums norāda uz kontekstu. Varbūt tas ir zināms mārketinga gājiens: iespējams, tu vari par šo niansi pastāstīt kaut ko vairāk.
Nora Ikstena: Tam bija vairāki priekšnosacījumi. Savā ziņā te Londonā esmu satikusi savu alter ego izdevējas personā, un man tiešām ir ļoti paveicies. Bet šī diskusija par manas grāmatas nosaukuma tulkojumu nav bijusi tikai šeit. Martā dodos uz Itāliju, kur arī nule ir iznācis grāmatas tulkojums, pēc tam uz Ungāriju. Arī mana itāliešu valodas tulkotāja bija ļoti tuvu tam, lai mainītu grāmatas nosaukumu – itāliešu valodā tas skanēja kaut kā vecišķi –, taču beigās tomēr palika pie tiešā nosaukuma tulkojuma. Viens no iemesliem, kāpēc mana izdevēja Londonā ieteica mainīt grāmatas nosaukumu, ir fakts, ka nesen šeit jau ir iznākusi grāmata "Mother's Milk", un, saglabājot tādu pašu nosaukumu, tas gribot negribot var dot referenci. Vēl viens aspekts – šim vārdu salikumam angļu valodā ir nevajadzīga romantiska pieskaņa. Sākotnēji biju pret, bet pēcāk, uzklausot izdevēju, pati it kā jokojot ieminējos par "Soviet Milk". Redaktores darbs pie grāmatas versijas angļu valodā visādā ziņā bija laikietilpīgs, skrupolozs; noteikti jāpiemin arī Margita Gailītis, kas ir tulkojuma oriģinālautore.
Jānis Lipšāns: Valoda tomēr ir pilna ar niansēm – vai kaut kas varētu būt pazudis tulkojumā, vai arī, tieši otrādi, ir izdevies atrast kādu jaunu šķautni?
Nora Ikstena: Jā, domāju, ir izdevies atrast jaunu šķautni. Bieži, strādājot ar tulkojumiem, ārā iznāk tas viss, ko autors pats pat nav pamanījis. Pēdējā pusgada laikā, visdažādākajās valodās cieši strādājot ar kādu duci grāmatas tulkotāju, gaismā nāk konkrētās valodas tulkojuma nianses, kaut vai pārnesot latviešiem ļoti raksturīgus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus uz svešvalodu, lai tas nostrādā. Tas ir ļoti interesants process.
Jānis Lipšāns: Domājot par šo grāmatu, es sev mēģināju izvirzīt kādu atslēgas konceptu. Atzīšos, ka neesmu grāmatu izlasījis pilnībā, vien fragmentāri; daudz vairāk esmu klausījies, ko par šo darbu stāsta kāds cits: man šķiet, tajā stāstīts par pēctecību. Es nezinu, kā lai veiksmīgāk salīdzinu to ar pēdējo nedēļu notikumiem Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē, bet jūtu, ka te ir saistība. Kļūst redzams milzīgs daudzums tā, kas ir sistemātiski uzsūkts. Kādas ir tavas pārdomas?
Nora Ikstena: Uzskatu, ka Latvijas starptautisko tēlu vienmēr ir glābusi kultūra – mūzika, māksla, teātris. Radošais gars. Var vīpsnāt par visur piekabināto Latvijas simtgadi, bet te divu dienu laikā politiķi un banķieri Latvijas valstij uztaisīja tik melnu PR, ko nevarētu pasūtīt nevienai aģentūrai, kur nu vēl apmaksāt. Viņi to izdarīja paši savām rokām.
Jānis Lipšāns: Visur pie šprices ir veči, un viņi vāra sūdus. (Smaida.)
Nora Ikstena: Nu jā! Katram var būt savas kritiskās pārdomas, tomēr tas smagums, ko uz saviem pleciem iznesa Vaira Vīķe-Freiberga cauri visām tām pārmaiņu peripetijām... Uzstāties un runāt par svarīgo uz neskaitāmam platformām... Ja es atļautos kādā no savām publiskajām uzstāšanās reizēm izteikties tādā angļu valodā, kādā runā mūsu valsts vadītāji, mani vairs nekur neaicinātu un neintervētu. Bet viņiem ir šī pozīcija un viņi atļaujas dienu no dienas, pasākumu no pasākuma vienkārši diskreditēt Latviju. Kad tu to redzi, tik tiešām ir tā, ka uz laiku gribi prom ievilkt svaigu gaisu.
Jānis Lipšāns: Pasaulē lielu rezonansi ieguvusi #MeToo kustība, kam gan ir izteikta seksisma pieskaņa. Taču tas ir radījis iespēju aktualizēt arī uzdevumu runāt par sievietes lomu sabiedrībā kopumā. Kaut kādā brīdī pieķēru sevi pie domas – tas viss ir aizgājis jau par tālu: es redzu tikai pašmērķīgu feministu manifestāciju, ko tiražē visi un visur un kas notušē vadmotīvus. Tāda beta sievietes reabilitēšana pasaulē, kurā dominē alfa vīrietis.
Nora Ikstena: Visas tās feminisma noslieces nekad nav bijušas man. Es desmit gadus ļoti bieži braucu uz Gruziju, mans vīrs pēc tautības ir gruzīns, kurš gan ļoti ilgu laiku ir dzīvojis Vācijā un raksta vācu valodā. Gruzijā – par kuru mums ir tādas klišejas un priekšstati, kā tur sievietes tiek apspiestas, – pastāv cieņpilnas attiecības starp vīrieti un sievieti. Ja uz tādiem pamatiem ir balstītas attiecības un ja viņi ir partneri ne tikai gultā, bet arī intelektuāli, tad pats par sevi izzūd jautājums par to, kurš ir alfa un kurš beta.
Jānis Lipšāns: Man liekas svarīgi tev pajautāt arī par šādu epizodi – Jānis Rokpelnis nesen nāca klajā ar atzīšanos, ka bijis čekas ziņotājs. Ņemot vērā, ka jūs nākat no vienām aprindām, saki, lūdzu, vai tu kaut kādā mērā jūti viņam līdzi? Tas tomēr ir arī zināms laika nogrieznis, par kuru stāsta "Mātes piens".
Nora Ikstena: Jānis Rokpelnis ir mans ļoti tuvs draugs. Man, protams, viņa atzīšanās bija šokējoša. Es nevaru tīri cilvēciski saprast to, ka tas viņam bija interesanti – zināt, kā čeka darbojas. Viņš tomēr ir pārāk gudrs un talantīgs cilvēks, lai nesaprastu, ko dara. Man ir ļoti divējādas sajūtas par to, jo mēs tajā laikā ar Jāni ļoti daudz runājām. Un man ir arī divējāda attieksme pret to, kāpēc viņš to izdarīja tieši tagad. Nevis, piemēram, saņemot Dzintara Soduma balvu literatūrā. To es arī viņam esmu teikusi. Tieši šajā laikā es brīvprātīgi palīdzēju veidot kādu dzejoļu krājumu, tādu kā viena cilvēka literāro mantojumu, kurš daudz laika bija pavadījis kopā ar Knutu Skujenieku lēģeru nometnēs. Nu, tāds pilnīgs sirdsapziņas cietumnieks, notiesāts uz nāvi tāpat kā Bruno Javaišs, kurš pirmais 70. gados tornī uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Viņš nomira 80. gados, pēc tam, kad viņu vēl kopā ar Valentīnu Lasmani tiesāja 80. gadu sākumā. Bet, lūk, ir palikusi viņa dzeja, un man palūdza izveidot viņa dzejas krājumu. Un tieši tajā laikā, lasot un kārtojot šo dzejas krājumu... Un es domāju... Nu jā... tur bija tā atšķirība – vieni cilvēki sēdēja cietumā, kamēr, piemēram, Jānis kļuva par čekas ziņotāju. Viņam nebija tādas vajadzības 80. gados kļūt par čekas ziņotāju, bet viņš to izdarīja. Es negribu no viņa tagad taisīt varoni, tomēr vienīgais, kā es viņu spēju attaisnot, ir tas, ka viņš tomēr vēlas aiziet no šīs pasaules ar tīru sirdsapziņu, atzīstot šo faktu publiski.
Jānis Lipšāns: Nu, mantojumu neizvēlas. Un kam tu velti savu darbu?
Nora Ikstena: Sev tuviem cilvēkiem. Protams, latviešu valoda man ir palīdzējusi kā izteiksmes līdzeklis, un esmu pateicīga savam literatūras skolotājam Dzintaram Sodumam, kurš man iemācīja mīlēt valodu kā savu darbu. Bet savu darbu es veltu tuvajiem cilvēkiem.
0