Blogs
08.11.2017

Nolādētie veiksminieki

Komentē
1

Boļševiku apvērsuma simtā gadadiena, kas Latvijā īpaši netiek atzīmēta, protams, ir iemesls dažāda veida pārdomām. Ir iespējamas plašas historiosofiskas diskusijas par to, ko īsti šis notikums nozīmē Rietumu civilizācijas vēsturē – vai boļševiku nākšana pie varas un septiņdesmit gadu ilgā valdīšana pār sestdaļu sauszemes vispirms bija arhaiska reakcija uz liberālo kapitālismu, vēloties atgriezties izdomātā kolektīvisma paradīzē? Vai arīdzan tā drīzāk bija mēģinājums modernizēties par katru cenu, izrauties no Krievijas agrārās atpalicības un par katru cenu pietuvoties Rietumu modernitātei? Uz šiem jautājumiem nav iespējams dot viennozīmīgas atbildes: "Oktobra revolūcija" bija ļoti daudzslāņains fenomens – ne velti, vēsturniekiem joprojām nav atbildes uz veselu virkni jautājumu. Vispirms, protams, joprojām tā laika notikumus pārdomāt rosina fakts, ka no visām iespējamām alternatīvām – kadetu, monarhistu, eseru un meņševiku – virsroku guva nepārprotami radikāļi. Tas, ka Ļeņins nav nekāds liberālais demokrāts, visiem bija skaidri zināms jau iepriekš – viņš diezgan skaidri aprakstīja, ko vēlas darīt pēc varas iegūšanas. Taču to nez kādēļ neviens nerespektēja un domāja, ka boļševikus ir iespējams pieradināt, ka beigu beigās tāpat boļševiki būs spiesti atdot varu "pragmatiskākiem" politiķiem, un tamlīdzīgi. Taču realitāte izrādījās pavisam citāda: šie de facto ekstrēmisti spēja noturēties pie varas ļoti ilgi, izveidojot pašu iespaidīgāko modernā totalitārisma variantu – iesākumā vairāk teroristiskā, vēlāk paternāliskā formā.

Oktobra revolūcijas padziļinātu apspriešanu vajadzētu deleģēt ekspertiem – vēsturniekiem. Skaidrs, ka tam ir vajadzīga milzu kompetence. Taču reizēm, paraugoties uz dažiem boļševiku apvērsuma elementiem, ir iespējams arī īsi piezīmēt šo to par "politisko tehniku", kas ļāva Ļeņina domubiedriem uzvarēt. Skaidrs, ka par "revolūciju" 20. gadsimta sākuma Krievijā sapņoja gandrīz visi. Kaut kam ir jāmainās, "tā nevar palikt, tā nepaliks, no pašiem pamatiem jauns viss tiks", kā ap to pašu laiku dzejoja sociāldemokrāts Rainis. Taču tikai Ļeņinam izdevās visas šīs runas par revolūciju realizēt praksē un parādīt visai pasaulei, kāda tad šī nākotnes sociālistiskā sabiedrība izskatās realitātē. Kā viņam tas izdevās?

Vispirms, Ļeņins saprata efektīvas organizācijas nozīmi. Viņš jau kopš gadsimta sākuma rakstīja par nepieciešamību veidot "profesionālo revolucionāru partiju", kura tad kā proletariāta avangards vedīs to cīņā. Tā ir boļševisma lielā priekšrocība un lielais defekts: tiem, kas uzdodas par darbaļaužu interešu aizstāvjiem, nav obligāti jākonsultējas ar pašiem šiem darbaļaudīm. Pietiek, ja viņi ir pārliecināti par savu lietu un spēj panākt vēlamo. Ļeņins bija izteikti cinisks pret dažādām "spēlēm ar demokrātiju" un prasīja, lai stingri organizēta partija nezaudētu fokusu uz sasniedzamo mērķi – revolūciju.

Otrkārt, viņš lieliski saprata propagandas darba nozīmi. Metodiski, primitīvi un neatlaidīgi strādāt ar sabiedrisko domu, tā, lai tā ar laiku nostājas tieši vēlamajās pozīcijās. Boļševiki lielākoties bija inteliģenti – īstu strādnieku starp viņiem bija maz. Taču viņi zināja, ka politiķis nedrīkst strādāt tikai ar sev tuvajiem, izglītotajiem sabiedrības slāņiem.

Treškārt, ir jāprot nošķirt ideoloģija no lozungiem. Ja tu vēlies, lai tauta tev seko, tev ir jāspēj īsi un koncentrēti uzrunāt tās svarīgākās problēmas. Boļševiku galvenajiem lozungiem 1917. Gadā – tūlītējam mieram un zemes sadalīšanai – patiesībā nav nekāda sakara ar marksismu. Tās ir tēzes, kuras prasīja konjunktūra un galējs cinisms tieksmē pēc varas – tāpat, kā lozungs par tautu pašnoteikšanās tiesībām, kurš tika atmests, līdz ko bez tā varēja iztikt.

Visbeidzot, prasmīga situācijas izmantošana. Un šai situācijai vārds bija – karš. Ir skaidrs, ka viss pagrīdes aktīvisms un propaganda nekādu revolūciju Krievijā nebūtu izraisījuši, ja impērija bez īpašas vajadzības nebūtu iesaistījusies plašā militārā konfliktā. Kara laikā vēsture ir kļuvusi "plūstoša", kļūst reāli iespējams tas, kas vēl nesen šķita pilnīgi fantastisks. Turklāt ir izlietas asinis – daudz asiņu un izlietas bezjēdzīgi. Ļaudis pie tā ir pieraduši. Tad kādēļ neizliet vēl mazliet – taču šoreiz ar cēlu nodomu, iedibināt progresīvu, taisnīgu sabiedrību? To Ļeņins paredzēja jau 1914. gadā ar savu slaveno lozungu "pārvērtīsim imperiālistisko karu pilsoņu karā." Tā bija iespēja, kura tika sagrābta. Kad politiskās turbulences periods būtu beidzies bez sekām, visi varētu atkal runāt un diskutēt par revolūciju, taču iespēja būtu palaista garām. Šīm vajadzībām Ļeņins bija arī gatavs adaptēt teoriju praktiskiem nolūkiem.

Visbeidzot, tā ir īpaša "partejiskā morāle". Ļeņina biogrāfu vairums mūsdienās noraida priekšstatu par viņu kā kādu elles monstru un izdzimteni. Viņš, protams, bija sava laikmeta izglītots cilvēks, ne bez sava šarma un veselā saprāta. Taču viņu atšķir viena svarīga īpašība, proti, kategorisks "buržuāziskās" morāles noraidījums. Reizēm to mēdz saistīt ar viņa brāļa bojāejas atstāto traumu. Viņš patiesi ir pārliecināts, ka morāles izcelsme ir nevis vispārcilvēciska, bet gan šķiriska. Nav jēgas uztraukties par nežēlību un ciešanām, ja nav novērsta pati galvenā netaisnība – buržuāziskās sabiedrības pastāvēšana. Pirms mēs neesam atrisinājuši globālus politiskos jautājumus, nekādai morālei nav nozīmes. Tas varētu likties dīvaini, taču Ļeņins un Trockis tiešām ticēja, ka cilvēku amoralitātes saknes ir meklējamas nepareizā sabiedriskā iekārtā.

Īsi sakot, lai arī boļševiku revolūcija pēc simt gadiem mums šķiet monstrozs, katastrofāls notikums, tomēr daudzi tās pamatelementi nav nesaprotami un sveši arī šodien. Un tas mums liek paškritiski padomāt par to, cik esam savā sabiedrības izpratnē izauguši kopš "lielā Oktobra" laikiem.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1