Kadrs no Lienes Lindes filmas "Septiņas neveiklas seksa reizes. Pirmā daļa"
 
Kino
17.01.2018

Nogrieztie sēklinieki

Komentē
8

Pēdējā laikā jūtu vieglu nogurumu no tā, ka filmas mēdz tikt raksturotas kā mizogīniskas. Aranofska "Māt!", Deivida Līča "Eksplozīvā blondīne", Vilnēva "Pa asmeni skrejošais 2049" un Ievas Ozoliņas "Dotais lielums: mana māte" ir pirmās no 2017. gada nogales filmām, kas nāk prātā. Savukārt Aika Karapetjana "Pirmdzimto" par mizogīnu, iespējams, nodēvēju es pati. Šķiet, interpretācijas par to, kā režisori un režisores savos darbos uztver un atveido sievietes, vismaz tuvākajā nākotnē nebūs nekas tāds, ko var vērtēt objektīvi. Protams, bijuši daudzi mēģinājumi izveidot universālus pārbaudes mehānismus tam, lai noteiktu, vai filma ir vai nav seksistiska vai mizogīna. Jau labi pazīstams ir Behdelas tests, mans favorīts ir "Smukās lampas tests" ("Sexy Lamp Test"), kas ierosina aizvietot sievietes varoni ar vizuāli pievilcīgu gaismekli un pārbaudīt, vai filmas sižets vēl joprojām ir funkcionāls. Ja ir – kaut kas ar sieviešu atveidojumu nav īsti labi.

Taču komikss, kurā divas ārkārtīgi seksualizētas sievietes, saucot viena otru pornogrāfijas iedvesmotos vārdos, sarunājas par savām krūtīm, kariķēti parāda, ka Behdelas tests ir tikai aptuvena ideja par to, kā noteikt filmas attieksmi pret sievietēm. Atgādināšu – nosacījumi pieprasa, lai filmā divas sievietes, kas būtu nosauktas vārdos, sarunājas par jebkādu tematu, kas nav vīrietis. Interesanti, ka reizēm dažas filmas daļa publikas uztver kā feministiski noskaņotas, bet citi – kā klaji mizogīniskas, piemēram, Finčera "Neatrodamo" ("Gone Girl") vai katru otro Tarantīno filmu. Skaidrs, ka nepieciešams vairāk sieviešu režisoru, lai beigtos sieviešu objektifikācija, vienveidīga atveidošana un pārmērīga seksualizēšana. Protams, ne visas sievietes uztrauc sieviešu reprezentācijas problēma, taču lielākoties tās ir režisores sievietes, kas darbojas gandrīz vai ar misijas apziņu, lai veidotu stiprus, interesantus un daudzdimensionālus sieviešu raksturus kino. 2017. starp tām jāatzīmē "Brīnumsievietes" režisore Petija Dženkinsa un "Lady Bird" (pagaidām latviskota kā "Lady Bird: Laiks lidot") režisore Grēta Gerviga, kā arī Džila Soloveja, kas ar savu runu "Sievišķais skatiens" ("The Female Gaze") iedvesmoja neskaitāmas sievietes režisores visā pasaulē. Un droši vien nedaudz nokaitināja kādu daļu baltu un heteroseksuālu režisoru vīriešu.

Tā vietā, lai mēģinātu noskaidrot, cik mizogīnisks ir kāds kinodarbs, mani vairāk interesē tas, ko var dēvēt par feministisku kino.

Nedomāju, ka daudzus ārkārtīgi nodarbina jautājums, vai Latvijā nonāk kaut vai maza kripatiņa no mazās kripatiņas feministiskā kino, kas tiek saražots. Pirms nedaudz vairāk nekā gada Latvijas kinoteātros nenokļuva vēsturisku notikumu ekranizējums "Sufražiste" ar Keriju Maliganu, Helēnu Bonamu Kārteri un Merilu Strīpu galvenajās lomās – šķietami pietiekami meinstrīmīga filma ar slavenām aktrisēm. Protams, negribu spekulēt, vai filmu izplatītājus sabiedēja tieši sieviešu tiesību iztirzājums vai tomēr "Sufražiste" vienkārši nelikās potenciāli gana uzrunājoša. Pēc "POFF" festivāla ļoti cerēju Latvijas kinoteātru sadaļā "Drīzumā" ieraudzīt filmu "Dzimumu sacensība" ("Battle of The Sexes") – " Mis Saulstariņa" ("Miss Little Sunshine") veidotāju veikumu ar Emmu Stounu un Stīvu Karelu galvenajās lomās. Pavisam vieglītiņa, septiņdesmito gadu krāsainā pompozitātē izkrāsota un jestra filma, kas balstīta uz patiesu un nopietnu stāstu par tenisisti Biliju Džīnu Kingu. Viņa pieņēma izaicinājumu pierādīt, ka sieviešu teniss nekādā ziņā neatpaliek no vīriešu tenisa, piekrītot izspēlēt maču ar izbijušu tenisa čempionu un pārliecinātu šovinistu Bobiju Rigsu. Kinga iegājusi vēsturē arī kā pirmā profesionālā sportiste, kas atklāti paziņoja par savu homoseksuālo orientāciju. Kaut kādā ziņā "Battle of The Sexes" ir rātna, labestīga un ļoti maiga pat pret saviem mačo antivaroņiem, atklājot viņu gaišās un piemīlīgās puses. Filma izmanto klasisku biogrāfiskas filmas struktūru (tās scenārija autors ir arī "Graustu miljonāra" radītājs), aizraujoši izstāsta savu stāstu, un parāda to, kā bija dzīvot laikos, kad "nejēdzīgs" politkorektums nestāvēja ceļā tiem, kas vēlējās sievietēm norādīt viņu īsto vietu. Bobijs Rigss gan filmā vairāk parādīts kā cilvēks, kas laikā, kad līdz līdztiesībai vēl tāls ceļš ejams (bet kāds vismaz to sācis iet), izmanto sieviešu tiesības un to pretiniekus, lai pievērstu sev uzmanību un noturētu popularitāti, skaļi un radoši izkopjot savu sieviešnīdēja klauna tēlu. Savukārt Bilija Džīna vēlas kaut ko gluži pretēju. Proti – lai viņu uztvertu nopietni. Un tas vien, ka Džīna ir izrādījusies labākā profesionālā tenisiste, toreiz nebija pietiekami, jo viņa tomēr nebija vīrietis. Šo žanru varētu dēvēt par popkorna feminismu – simpātisku masu produktu, un "Battle of Sexes" noteikti nav tipiska festivālu filma, kas skar dzimumu līdztiesības jautājumu.

Runājot par tipiskām festivālu filmām un feminismu – 2018. gada "Berlināle" vēl nav pilnībā izsludinājusi programmu, taču tās "Panorāmas" izlase šoreiz kā tēmas piesaka ķermeņa politiku un pretestību mačismam, ko, protams, vada tā pati tendence, kuru varēja just "Golden Globe" ceremonijā – pienācis laiks runāt par privilēģijām, taisnīgumu un iestāšanos pret negodīgu dzimumu politiku. Teorētiski. Cits jautājums, ko tieši maina fakts, ka, pasniedzot labākā režisora balvu, Natālija Portmena asprātīgi norāda, ka, re, kā, atkal nominēti tikai vīrieši.

Festivālā "POFF" jeb "Tallinas melnajās naktīs" piefiksēju, ka divās no pirmajām četrajām redzētajām filmām kāds (labi, kāda) vīrietim vardarbīgi nogriež sēkliniekus. Un iedomājos, ka tieši šāds simbolisks žests daudziem varētu saistīties ar kārtīgu feministu kino. Nu, nevis Emmas Stounas varone, kas vienkārši gribēja spēlēt tenisu un netikt diskriminēta. Abās filmās tas, protams, bija simbolisks sods – "paņemt sliktos puišus aiz olām" bez īpaša radoša lidojuma. Indiešu "Vecmāmiņa", paredzami sāpīga sociāla drāma par sabiedrību, kurā izvarošana ir norma un nesodāmības līmenis atkarīgs no sabiedriskā statusa, par atriebēju izvēlējās kundzīti, kam vairs nebija ko zaudēt: pēc tam, kad kāds seksuāli izmantoja un smagi savainoja viņas deviņgadīgo mazmeitu. Filmas beigas top nojaušamas diezgan drīz pēc sākuma, taču režisors notur spriedzi, sakāpināto bezpalīdzības sajūtu un piespiež skatītāju līdzjust. Pat ja ir pilnīgi skaidrs, ar kādu motivāciju vecā kundze, sūdzēdamās par ceļu sāpēm, iegriežas pie vietējā gaļas cirtēja un cenšas pierunāt, lai tas iemāca viņai uz vecumdienām jaunas prasmes. Autentiskāka Indija par "Graustu miljonāru" vai "The Best Exotic Hotel Merigold", nežēlīga, skumja un ar pavisam mazu gandarījumu beigās, ņemot vērā, ka mūsdienu Indijas realitāti raksturo vairāk tās sākums nekā nobeigums. Otri nogrieztie sēklinieki bija krietni vien bezbēdīgāki, un filma patiešām tikai iegūtu, ja viss visiem būtu palicis savās vietās. Brazīlijas "Neirotic Quest For Serenity" ("Neirotiski apskaidrības meklējumi") šķietami pretendēja uz feministisku piesitienu, rādot, kā sieviete mēģina tikt galā ar savu dzīvi, taču tā vienlaikus pavirši izturējās pret mentālām kaitēm, apgalvojot: pietiek ar vienu iedvesmojošu vīrieti, lai pārvarētu obsesīvi kompulsīvos traucējumus. Abas filmas, starp citu, bija režisējuši vīrieši (vienu no tām – pat veseli divi), kas varbūt izskaidro, bet varbūt neizskaidro to, kāpēc neapspiesta sievietes eksistence pieprasa to, lai kāds tiktu atbrīvots no sēkliniekiem.

"POFF" īsfilmu seansā "Late Night Love" tika demonstrēta arī Lienes Lindes īsfilma "Septiņas neveiklas seksa reizes. Pirmā daļa". Šo filmu pati Liene Linde vairākas reizes pieteikusi tieši kā feministisku filmu, jo tā atklāti runā par jaunas sievietes seksuālo dzīvi bez izskaistinājumiem, pārmaiņas pēc ļaujot sievietei būt subjektam. Mūsdienās ar to pietiek – feministiskam kino nav jāgriež sēklinieki ne burtiski, ne metaforiski, nav jābūt politiskam, jāaizstāv konkrētas idejas vai jābūt uzstājīgi orientētam uz dzimumu līdztiesību. Pietiek, ja tas dod balsi sievietei. Neatkārtošu statistiku par to, cik varoņu, cik režisoru, cik kinodarboņu procentuāli ir sievietes Holivudā un pasaulē. Visi tāpat zina, ka ļoti maz, un, pat zinot, ka ļoti maz, – vēlāk atklāj: vēl mazāk nekā likās.

Šī nav pirmā reize, kad Lindes filma tikusi sasaistīta ar "Svingeriem", jo abas filmas taču ir par seksu, turklāt Igaunijā festivāla laikā it visur bija redzami "Svingeru igauņu gaumē" (ko Igaunijā sauc vienkārši par "Svingeriem") plakāti. Lūgta komentēt "Svingerus" pēcfilmas jautājumu un atbilžu sesijā, Liene Linde vienkārši paziņoja, ka "viņai ļoti žēl". Man arī, kaut gan "Svingeri" Igaunijā līksmi pārspēj kases rekordus, daži kritiķi pat uzrakstījuši sirsnīgas atsauksmes, bet viens no aktieriem intervijā slavē vudijalenisko scenāriju, ģeniālo operatoru un harismātisko režisoru, kas zina, kas un kā ir jādara. Un tieši lokāli (vai nu jau puslokāli) "Svingeru" komerciālie panākumi man neļauj apgalvot, ka kino pavisam drīz sāksies jauna ēra vai ka tāda vispār ir iespējama. Jo "Svingeri" cita starpā ir stāsts, izkariķēts un komisks, taču tik un tā stāsts par cilvēkiem, kas citus cilvēkus mēģina piespiest nodarboties ar seksu, un tas ir ne tikai smieklīgi, šķiet, tas ir pilnīgi normāli. Un, ja pareizi atceros, filmas pieteikums ir aicinājums "nākt paskatīties uz sevi no malas un pasmieties". Kā jau atzīmējusi igauņu kritiķe Mārja Hindoalla recenzijā, kas pārpublicēta portālā kinoraksti.lv, "(..) par pilnīgu neveiksmi uzskatāms Svingeru pirmizrādes laiks – revolucionārās #metoo kampaņas gaisotnē publikai priekšā tiek celta tik kliedzoša, caur naudu un ietekmi panākta uzmākšanās un piespiešana pāra attiecībās, ka pasaules uzskata ziņā filma grimst vēl lielākā akacī nekā lielākā daļa ar brīnišķīgu skatītāju skaitu dekorēto kinomonstru, kas propagandē ārkārtīgi apšaubāmas vērtības."

Nesen kādā publiskā feisbuka ierakstā manīju, ka tiek vilktas paralēles starp Karīnas Račko grāmatu "Saplēstās mežģīnes" (brīnisķīga grāmatas analīze bloga formātā šeit) un "Septiņām neveiklām seksa reizēm" atkal parādot, ka saskatīt seksu ir acīmredzami vieglāk, nekā saskatīt divus radikāli konfliktējošus pasaules skatījumus. No kuriem viens ir feminisms. Otram apzīmējumu atrast grūtāk, bet nešaubīgi ar to kopā nāk komerciāli panākumi.

Komiķe, aktrise un producente Tīna Feja raidījumā "Saturday Night Live" nesen ironizēja par sievietēm un kino, aicinot izturēties pret neonacistu gājieniem tieši tāpat kā pret to filmu pirmizrādēm, kuru centrā ir divas pārdomātas sieviešu kārtas varones, – pilnībā ignorēt.

Protams, tipiskākais iebildums pret padziļinātu interesi par sieviešu veidotu kino un kino ar "pārdomātām sieviešu varonēm" varētu būt tāds: ir taču vienalga, kas režisē un kāds dzimums uz ekrāna – galvenais, ka laba filma. Un tas taču ir tas īstais feminisms: nepievērst dzimumam īpašu uzmanību. Vai tad ne?

Nē. Tā darīsim, kad šāda kino attiecība būs 50:50. Vai 40: 60. Vai vismaz 30:70. Pagaidām ir apzināti tam jāpievērš uzmanība, citādi tas mazumiņš filmu, kuras veido un kurās redzamas sievietes, paslīd garām nepamanīts. Un nav jau tā, ka tie, kas ierasti bijuši teju vienīgie ietekmētāji un kino veidotāji, ārkārtīgi vēlas sabīdīties. Citādi "Lady Bird: Laiks lidojumam" nebūtu tāds hits, ja tā būtu viena no daudzām filmām, kas runā par pusaugu meiteni ar godīgumu, iejūtību, atmetot stulbus stereotipus. Tā ir brīnišķīga filma, tomēr visneparastākais ir tas, ka tā ir neparasta parādība. Latvijas kinoteātros no 30. marta. Divi "Zelta globusi" un trīs "Bafta" nominācijas. Visticamāk – figurēs arī "Oskaros".

Atverot savu vietnes "Letterboxd" filmu dienasgrāmatu, redzu, ka no 12 filmām, ko esmu noskatījusies šogad, piecās centrā ir sieviete, nevis vīrietis vai pāris, kur spēcīgākais raksturs piemīt vīrietim. No tām četras ir režisējusi sieviete. Taču es šādas "sieviešu" filmas meklēju apzināti, un tik un tā tās neizbēgami paliek mazākumā. Ja šī meklēšana nav apzināts process, tad tā ir neapzināta sieviešu balsu izslēgšana no kino. Egoistiskākais iemesls, kādēļ meklēt šo "citādo" kino, ir tas, ka tādā veidā mēs sev kā skatītājam piedāvājam lielāku dažādību un vairāk perspektīvu. Jeb, kā izteicās mans draugs, atsakoties iet uz filmu par četrdesmitgadnieka mēģinājumu sākt jaunu dzīvi: "Cik var skatīties uz tām baltā vīrieša ciešanām?"

Raksts tapis, pateicoties Alisei Zariņai piešķirtajai Valsts Kultūrkapitāla fonda stipendijai braucienam uz Tallinas starptautisko kinofestivālu "Melnās naktis".

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā un paralēli veido savus kino projektus. Brīvajā laikā skatās filmas un audzina četrus kaķus.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
8