Bibliotēka
10.09.2008

No Raiņa dienasgrāmatām

Komentē
0


 

Rainis Majoru jūrmalā. Foto: O. Mētra (RTMM attēls)

31. 08. 1882.
Šodien atkal pats sevi mānīju un apmeloju, tik uz kādu mazu laiciņu rādījās, it kā nu patiess būtu, bet nu liekas, atkal būšu tik mānījies. Mani saprata un pārvaldīja laiciņu domas, ka es būtu sirds dziļumos ideālists, dziesminieks, kas dziļi jūt, kas var iekarst, dabu uzlūkojot, cilvēks, kas sāk ticēt, ka ir pasaulē arī kas jauks un labs ronams. Riebās man pārsmējumi par labo un skaisto, par dzejniekiem (kā mani dēvēja, jo es to brīdi biju un citād likos kluss, domīgs) un par dzejisko, kaut ar nevaru noliegt, ka arī citām reizēm man nepatīk skaistā un labā nicināšana, bet es tad tomēr ciešu klusu un — tā mana lielākā nelaime — nevaru vajadzīgā, beidzamajā acumirklī pārstāt smieties un teikt mana paša labāko pārliecināšanos, teikt, ka es nemīlu tādas nievāšanas, teikt, ka es pats ticu skaistumam un viņu cienu. — Tad atkal sāku baiļoties pats no sevis un no citiem, jo nu biju atkal melis, briesmīgs melis, kas pats savai nelaimei sevi apmelo, kas dziļi aizskarts no šīs bēdas, kas pats sevi nicina un melodams sevi ciena. Domāju visu dienu daudz un dažādu, īpaši pilsdrupās un Pērsē, un, mājās pārbraucis, radu vēstulē no mūsējiem piemēru saviem meliem, kritiku par Jurjānu. Skolā braucot, biju apņēmies mest kūkošanu un dzejošanu pie malas, līdz šim vēl pa druskam turējos, bet tagad viss pagalam, tas pats posts un tukšums, tā pati muļķība un melošana.

19. 09. 1882.
Dzejnieks nekāds nēesu? Kur man glābties, man, muļķim, kā man tālāk dzīvot, kā kļūt vaļā no šīs pekles, kā tikt atkal par cilvēku? Tādas iedomas jau nāk, kā jau no seniem laikiem ierasts, un es, muļķis, negribu ticēt, ka tāds pats palikšu, ka sevi nenonāvēšu, jo par daudz gļēvs, ka es vaļā netikšu no savas pekles. Citi ]audis smejas par mani un manām "tumšām domām", un es biju tik muļķis, to kādam cilvēkam sacīt. Vajga kaut labo smaku pie ļaudīm uzturēt, jo šai mašīnei tak vēl jādzīvo viņu starpā. Citureizi vairs nebūšu tik muļķis un ieredzēšu, ka arī manas bailes no cilvēkiem šinī ziņā labas bijušas. Es jau gribēju nodomāt, ka šis viss nieki, bet ka redzēju, kas senāk biju un kas tagad, tad gan saprotu, ka tā briesmīga patiesība. Ai, kur glābšos!?

13. 10. 1883.
Mans slinkums, trulums pret visu neļauj man izšķirties ne par vienu arodu, es vienkārši neinteresējos ne par ko, vismaz ne pietiekoši dziļi un neatlaidīgi. Tiku iecerējis daudzus īsus dzejoļus, bet man nebija vairs spēka tos izstrādāt tālāk, nemaz jau nerunājot par to nobeigšanu. Un šī letarģija mani vēl iznīcinās, jo tā ir tik stipra, ka ar visu gribas spēku es nespēju pret to neko izdarīt. Tam laikam jābūt arī fiziskam vājumam, kas neļauj manam garam tikt uz priekšu. Un tad šis nepatīkamais, dēmoniskais kautrīgums.

02. 04. 1884.
Šodien biju atkal pilnā izmišanā. (…) Ilgi uz gultas gulēju un briesmīgi mocījos, domājot, kā īsti ar mani stāv un kā būs uz priekšu. Nu tā puslīdz [pie] patumša gala ticis. Vajaga savus spēkus izmēģināt un vingrināt pie paša sevis. Pārvarēt kūkošanu, būt vienmēr jautram, gatavoties uz nākamību, mācīties. Bet kā to darīt, vēl nejaudu. Vispirms gan būt laipnam pret visiem (bet man tik gauži ietikusi nelaipnība un viņa vienīgā liekas aiztura manu aktivitāti), man pašam tā ar būtu līksmāks prāts un es ātrāk pārspētu kūkošanu. Otrkārt, vairāk jāpalīdz papiņam un stingrāk jāmācās, jālasa ne laika kavēkļus, bet izglītībai. Treškārt, jālūko uz tikumības un vīrestības (nemelot), taisnību vien domāt un runāt. Tālāk nekad un ne zem kāda iemesla neslinkot — jo kad tik slinkumu pārvarēšu, tad viss ies labāk. Bet es pats sevīm neticu, es šo gan rakstu, bet vēl neesmu cieti apņēmies visu pildīt, nedomāju ar, ka kaut kad pildīšu. Mans jautrais gars tagad pazudis, kā lai es esmu jautrs. Cerības uz nākamību man zudušas, zinu, ka man spēku nava. Par ko tad lai es uz nākamību gatavojos. Cēlam un pilnīgam, taisnam man gribas tikt, bet nez cik tāļi spēki līdzēs. Vēl ar nezinu, kuru raksturu izvēlēties, nopietnu vai jautru, viņš tagad esmu, šāds bijis senāk. Un kas tas ir par cilvēku, kam nau īsta rakstura? (…) Vakarējās un sensenās domas par manu niecību, šodien nezkā atjaunojas ar lielu spēku.

06. 1885.
Es krītu izmisumā no garlaicības un bezdarbības, un tomēr nekad es nenonāku līdz darbam. Cerējis nu esmu ilgi, ka kāds draugs mani no visa tā izrautu, dotu man mērķi, ierosinātu enerģiju, darītu mani laimīgu.

23. 03. 1886.
Atmiņas spēks liekas man vājāks paliekot, kā es to manu mācīdamies. Fantāzija samaitāta, bet stipri vairojusēs un nelaiž vietas prātam, manā galvā tāpat izskatās kā šinī lapas pusītē — viss tāds sajucis, nepilns, paviršs. Daudzi tā dzīvo, ka nekad nesadomā sev plāna, principa, pēc kura dzīvot vai kādu darbu darīt, vai zināmos gadījumos izturēties, nele ar apdomā katru mazu darbiņu. Viņi dzīvo instinktīvu jeb dabas dzīvi. Viņi laikam priekšā netiek, pakaļā nepaliek, viņi paši ir laiks. Viņi ir īstais cilvēku dzimums, bet viņi ir allažnieki. Un viņiem ir taisnība. Nau tik daudz laika katru darbu pārdomāt; kas daudz pārdomā, maz dara. Slaveni tie ir, kas mācējuši sev tik daudz laika sakrāt, ka var pārdomāt par savu filozofiju (lielam pūļam savas filozofijas nau, viņš tic un tic cieši par to, lai viņam nebūtu pašam jāpadomā, jākritizē un tā grūts darbs jādara), par vadošiem principiem svarīgākos jautājienos, un mūžam laimīgs, kas vēl pārdomā sevišķus darbus un paspēj viņus vēl padarīt, — tie ir ģēniji; tie, kas nepārdomā katru gadījienu un dara, rīkodamies pēc sava rakstura, tie ir slaveni varoņi. Pesimists nevar būt darītājs, bet vienīgi optimists.

[Ap 1897. gada 5. jūniju]
Mēs runājam tik izmeklēti augstos, lieliskos izteicienos par cilvēka piepildīšanos divos cilvēkos, par garīgu augšanu kopīgās domās, jūtās, kas atsevišķus spēkus pavairo. Dabai tas ir tikai ikdienišķs, pats par sevi saprotams notikums; atsevišķam indivīdam tas nozīmē atjaunošanos un tālāko radīšanu.

Viss augstais, neizsakāmais un ideāla cenšanās viņai nav vairāk nekas kā tikai miesīga ēšana un dzeršana, un radīšana. Bet priekš mums tas tomēr nav nekas, bet tikai priekš dabas. Mūsu visaugstākais ir viņai tikai parastais, viņa to visaugstāko dara vienaldzīgi. Viņa stāv pāri par visu to: Tā ir indiešu stingrā Nirvānas poēzija. Viscēlākais, ko cilvēki ir domājuši. Ja jau zelts un dimanti ir tik vienaldzīgi kā oliņas, cik skaistam tad tam vajaga būt, kas tur tiek uzskatīts par ārkārtīgu un ievērojamu!

Vai kaut kas līdzīgs nevarētu arī mums noderēt? Jaunai poēzijai? Vai viņa nevarētu mēģināt censties saprast šo cēlumu un vienaldzību? Vai šis cēlums nevarētu atvietot raibo skaistumu, kas tagad atspīd tūkstoš ideālos un ideāliņos un nav pat vēl sasniedzams. Šis cēlums, šis dabiskais izskaidrojums visām lietām ne ar pārdabiskiem cēloņiem, bet fiziskiem — ir jau īstā patiesība.

Te cēlums ar patiesību sakrīt kopā. Bet vai skaistums arī? Vai cēlums ir skaistums? "Messiade", Eshila drāmas, piramīdas nav skaistas, bet cēlas. Bet skaistumam un pilnībai vajag būt ne tik vien lieliem un ievērojamiem, bet arī dziļiem. Ja lielumam un dziļumam trūkst cilvēku tuvuma, radniecības, piemērošanās, tad tas taču nav skaists.

Piramīdas ir tik cēlas. Petrus baznīca pacilinoša un skaista, to dara viņas bagātībā, saturs un dziļums; un viņas radnieciskums ar cilvēkiem.

„Fausts” nav nekāda utopija. Vajadzētu tagad tikt rakstītam „Faustam”, jo gētiskais jau top vecs. Tad tā taps utopija. Jo mēs nedzīvojam skaistajā Gētes grieķu "samērā" — ne darbā, ne baudās; ne tagadībā, bet mēs dzīvojam nākamībā un pavisam bez robežu un samēru. Gētem bija pārmērība un faustiskums: visu zemi un cilvēci aptvert. Mēs turpretim liekam vietā bezgalību un visu būtību. Indivīda attīstība embrionālā stāvoklī iziet visus organiskās dzīves attīstības posmus cauri, un vispār katrs pasaules posms attīstās līdzīgs ar garīgo attīstību bērnā. Tam arī īsā laikā jāuzņem visa gadu simteņu garā cilvēcīgā attīstība. Tas tad arī iziet cauri visai vēsturei. Indivīdā tātad atkārtojas visa garīgā attīstība. Ja jau veco attīstību ņem kā pamatu, tad bērns skolas izglītībā un dzīvē uzņem visu līdz vīra vecumam. Kā vīrs viņš atskatās uz savu attīstību atpakaļ. Tad viņš dzīvo apzinīgā attīstībā un attīsta pats sevi. Ja arī kāds garīgi visu kultūru neatkārto neapzinīgi, tad viņš to dara pa lielākai daļai apzinīgi. Skolā, dzīvē un sabiedriskā darbībā. Vai tad nav iespējams, ka visu attīstības gājienu zināmā stadijā, pat cilvēka dzimuma vispēdējā atrisinājumā, varētu saprast tā, ka nebūtu jāņem palīgā Fausts un Pērs Gints. Vai būtu nepareizi vienā cilvēkā apvienot visu cilvēci? Vai tad nevarētu šo indivīdu par sevi kā vienpatību tēlot? Kā visi citi indivīdi arī šo attīstības gājienu izgājuši cauri, bet ka šis vienpatis indivīds, būtu piesavinājis visu pēdējā laika izglītību, visas idejas, visu laika kodolu, un ka katrs cits indivīds tas būtu, ko viņš aptver sevi un saprot. Tā būtu tad īstā patiesība. Individuālisms tādā ziņā varētu vai nu pievilkt, vai atbaidīt, tādēļ ka tas nebūtu vispārīgs.

Mums nevajadzētu Fausta noziegumus atvainot un mazākus darīt, tie arī ir patiesi un rupji noziegumi. Viņš ar pilnīgu apziņu dod Grietiņas mātei indi un patiesi atstāj bikli Grietiņu un tad vēlāk velnu, uz kura vēlāk grib uzvelt savu paša vainu. Viņš patiešām ir neģēlīgs, gļēvs un mazisks — un tomēr viņš ir Fausts, centīgās cilvēces ideāls. Fausts mums ir tuvāks nekā Kristus, tādēļ ka mēs pie Kristus neatrodam nevienu vienīgu grēku, nevienu vienīgu vājību. Viņš ir par daudz dievs, viņam ir viegli svētam būt un svētam sprediķot.

Mēs, nabaga cilvēki, ik dienas krītam un grēkojam pavisam zemi un neģēlīgi, un no mums prasa to, kas pat dievam bija grūti. Fausts ir viscaur cilvēks. Un ja viņš iespēja ar godīgu censību sasniegt augstāko cilvēcību, nu tad mēs arī varam sasniegt to pašu, neraugoties uz mūsu grēcīgumu un maziskumu. Fausts jau arī iesāka, kad bija drusku par vēlu, kad visi spēki jau izsmelti, un kad ar viņiem vairs nevar lūkot uzņemt sevī visu dzīvi un paplašināt sevi par personību. Bet Faustam viegli izkļūt laukā no klizmas, viņš liek vecai bābai sev noņemties trīsdesmit dzīvības gadu un atjaunojas. Tas mūsu gaišos laikos vairs nav iespējams. Te jāmeklē citādi un pavisam citi dabīgi atjaunošanās līdzekļi: dzīve brīvā dabā un mīlestībā.

Fausts atmet pilnīgi savu dzīves filozofiju. Jūtas par vecu, lai jaunu saprastu. Pūlas, bet velti, un tad sabrūk. Vai tad tāpat nevar sabrukt arī veikalnieka dzīves gudrība, kas bez apdomas iziet uz peļņu? Kaut ko ideālu tas nespēj saprast, tādēļ ka nav to radis. Viss viņam izliekas altruistiska bezprātība. Viņš ir bijis mazs praktisks egoists. Lielo egoismu viņš nesaprot un bīstas no tā. Viņam nav izejas. Kas izmisas altruistisku ideālu dēļ, tam vismaz paliek mazais, ērtais filistru egoisms. Kā drāma „Fausts” ir bez satura. Dziļi subjektīvo, kas līdz šim tikai caur liriku tikusi tēlota. Bet tāda problēma lirikai ir atkal par lielu. Lirika attēlo tikai mazas atsevišķas jūtības. Ja daudz, domas, bet te ir vesels ilgs laiks un daudzums jūtību. Tas varētu būt dzeju krājums, bet tomēr arī nē, jo te patstāvīgs, ciešs saturs un kāpinājums. Dramatisks jēdziens. Priekšspēlē arī vajadzētu visām tautām iziet uz pirmpatiesības meklēšanu, vajadzētu pierādīt, ka visu šo tautu mantojums un centība satek indivīdā — jo visi cilvēki no dabas ir labi — relatīvi — viens vairāk, otrs mazāk. Un katrs var attīstīties līdz vislielākai pilnībai, un nevajadzētu ņemt tipu kā Faustu, bet tikai kādu indivīdu un dziļi analizēt. Šī priekšspēle attaisno un rāda vispārības sakaru ar vienpatību.

27. 07. 1897.
Pašlaik beidzu pie „Fausta” strādāt. Es sajūtu fizisku nogurumu, bet vēl vairāk stipru riebumu pret garīgu darbu. Viss tas sakāpinās pretīgumā pret sevi pašu. Viss man izliekas vienaldzīgs — darbs pie sevis pilnīgi veltīgs. No rīta it nekādi negāja ar tulkošanu. Līdz plkst. 12, t. i., 4 stundās, man bija tikko 30 rindas pārvarētas. Es jau izsamisu, domāju, ka esmu jebkuru garīgo spēku pazaudējis. Gara stāvoklis bija nospiedoši smags un sāpīgs. Bet tad, ap pusdienas laiku un pēc tam, gāja brīnum viegli un pat negribot pastrādāju nolikto daudzumu. Un tagad pretīgums. Bet tomēr kaut kas velk un velk strādāt. Bet pie noveles es nemaz nevarētu pieskārties. Man riebums pašam pret sevi, ka es esmu nespējnieks, kas garīgi gribētu radīt, bet nevar vismuļķīgāko, mazāko skici kārtīgi pārdomāt un nobeigt. Arvienu jaucas starpā citi plāni: patlaban divi tādi mazi temati, ko man sāpīgi atstāt, bet ko es nevaru rakstīt, ja skici rakstu. Vai tas tikai fizisks nogurums? Es gan esmu nežēlīgi novājējies. Arestantu apkalpotājs nožēloja mani patlaban un ieteica uzbaroties. Bet es jau arī agrāk nevarēju neko lielu, neko veselu radīt. Avīžu un lāpītāja cilvēks.

04. 06. 1906.
Konsekvence ir viss. Zināt, ko gribēt un ko darīt — ir princips un programma. Tie jāizved līdz galam. Ja viņi nepareizi, tad vismaz maldi izvesti līdz galam, izzināts, ka ceļš ved purvā, un var drošāk iet uz patiesību.

Nepielaist nekad kompromisus aiz cilvēku žēluma, baidoties, ka nesauc par nehumānu. Principiāla, konsekventa nežēlība ir žēlīgāka, mazāk sāpīga nekā žēlīga inkonsekvence, sunim labāk uzreiz asti nocirst, ja jau atzīst, ka tas ir vajadzīgs.

Ļoti daudz gudrības, visu gara spēku vajaga pie principu atvasināšanas un uzstādīšanas, vajaga pilnīgi pārredzēt un caurredzēt sakarus, sastāvdaļas un viņu attīstības virzienu. Programmas jautājumam lielais svars.

Vai ir vajadzīgs, ka pastāv mazas tautas? Ja nē, tad konsekventi iznīdēt, bez žēlastības. Ja vajadzīgs, tad tāpat bez žēlastības audzēt, pretī nesaprastam sociālismam.

Vai vāci spēj mieru turēt? Ja nē, tos visus izkaut.

Ja latv. kā tauta dzīvības spējīga, viņa nesauks sevi par nevajadzīgu. Kas to saka, tam viņa jākauj. Ja to nedara, tad ir liekulis. Karot vajaga atklāti, visvairāk partijām, kas grib būt jaunas.

08. 05. 1908.
Tādēļ, ka mana dzeja tik ļoti vāja, tādēļ viņa darījusi tik lielu iespaidu.

27. 11. 1911.
Es tagad esmu viens. Ja es gribu pastāvēt, tad man vajga uzvarēt; ja gribu uzvarēt, tad vajga sevi pilnīgi turēt rokās: nekādu nolaidību sev nepielaist, nekur sevi nežēlot, nevienu acumirkli neatstāt neizlietotu cenšanā pēc mērķa. Katru vēstuli tūliņ atbildēt, katru darbu tūliņ padarīt, neatlikt sev salduma pēc. Visu prātu piespiest rīkoties. Veselību kopt vienmēr arī bez ārsta. Visu mīkstumu pret citiem, visu cietumu pret sevim. Nenoklīst uz blakus mērķiem. Nauda kā ierocis ir jau puslīdz rokā, var jau viņu lietot. Mērķa dēļ pārvarēties arī uz laipnību; negaidīt tās, bet ņemt sev kaut ar varu, kad prāts liek. Viens glābiņš tikai stingrībā pret sevi un aktivitātē uz āru. Prātu darīt plašāku un lokanāku, par visām lietām ašāku un drošāku. Pretnieku izolēt; sev iegūt draugus. Bet lielākais līdzeklis tomēr paliek: reizē mērķis, atpūta un veldze, un līdzeklis: produktīvs darbs. Kad visa pašvaldīšana un politika neizdodas, šis izdosies caur to vien, ka top darīts, un tā būs, kaut arī vēla, bet uzvara.

*

Es esmu labākais no mums. Vai man ir pienākums sevi iznīcināt par labu mazākam? Vai tam mazākam būs ar to līdzēts, ka lielākais pazemosies un kalpos viņam visu nākošu mūžu? Vai viņš top lielāks, jeb vai vēl mazāks? Piekāpties es varu visās vietās un visur upurēties, bet vai lielajam ir jāatsakās no sava lieluma? Vai pazemošanās ir vajdzīga priekš lieluma, lai taptu lielāks?

„Gribu būt liela izaugusi” — caur mani izaugusi, kad jūtas stipra diezgan, pasaka, Tu mani esi apvainojis, kalpo man vai ej projām. Tā saka bērni uz vecākiem, nākošā paaudze uz pagājušo. Kad vecā paaudze ir lielākā un viņai tomēr jāiet prom un vispārības lieta zaudē, tad iesākas traģika. Izlīdzināšana ir tā, ka katrai jaunai paaudzei ir taisnība, kā jaunai zālei uz Coloseuma, jo viņa ir loceklis dzīves turpinājumā. Vecai lielai paaudzei tas mierinājums, ka viņas lielā lieta, krisdama caur mazo pēcnācēju, tomēr reiz celsies līdz ar citu nākamu lielāku paaudzi, jo mazā pēcnācēja ir ari pārejoša un vēl ātrāk pārejoša nekā lielā.

*

Es par daudz esmu iegrimis apdomības darbos; līdzekļu jau puslīdz pietiek, var sākt strādāt priekš sevis paša, priekš lielā mērķa: sevi pašu un savu pasauli attēlojot — saprast un no turienes radīt jaunu ārēju pasauli. Tātad: 1) jāpabeidz norakstīt veco darbu nastu, kas ir sevis saprašana reizē ar sevis atvieglošanu un vingrināšanu; 2) jāaptver visa tagadne kā materiāls (dzeja un zinātne līdzi) — aptveršanai jābūt reizē attēlošanai: aptvert caur sadalīšanu simbolos, kuri saskaņojas sistēmā; 3) tad no šīm sistēmām, kuras reizē organiski darbi, jāaudzē lielorganiski. Lietišķība.

Jāsavieno dzeja un dzīve, prāts un sirds, griba un spēks.

 

Atlasījuši Ilmārs Šlāpins un Dainis Leinerts.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!