Recenzija
12.08.2015

No Nemākslas līdz Poperam. Izteikšanās subjekts un šarms

Komentē
4

"meitene ir kā uzdzeramais / šņabītim / ***/ šņabītis ir kā uzdzeramais, / kad meitenes vairs nav," DIY žurnāla "Nemāksla" otrā numura sākumā apgalvo Barons. Izteikums labi raksturo izdevuma stilu un ievirzi. Alternatīvajam diskursam, ko tas pārstāv, zīmju sistēmu sajaukums un kārtības noliegums ir sacelšanās pret sistēmām vispār – pret Babilonu. Raksturīga ir arī medija izvēle – iebilstot masu mediju konstruētajai realitātei, jauniešu subkultūru pārstāvji veido savus ne-masu žurnālus – zīnus. Šopavasar izdoti vairāki izdevumi, kas šo tradīciju nostiprina mūsu kultūrtelpā, – "Nemāksla", "0/00 ZINE" un desmitiem skolu zīnu ir arī pierādījums postdigitālās kultūras izteikšanās baudai. Neskaidrs ir tikai to vēstījums.

Barona dzejiskā atziņa būtu labs piemērs feministei Gajatri Čakravorti-Spivakai, kas savas slavenās lekcijas-esejas nosaukumā jautā: "Vai pakļautie spēj runāt?" un, nobeidzot to, atzīst: "Pakļautie nespēj runāt. [..] Reprezentācija nav izsīkusi." [1] Varētu jautāt – vai runātspēja ir kāds brīvības un pašnoteikšanās kritērijs? Vai tas, par ko runā, nav brīvs un nav pats? Varbūt Spivakas atziņa, kas izteikta pagājušā gadsimta 80. gados, joprojām ir aktuāla mūsdienās – blogošanas un lētu reproducēšanas iespēju laikmetā, kurā pie vārda tiek katrs, kas vēlas un kam, iespējams, arī patiešām ir ko teikt. Un tomēr – jo vairāk izmantoto iespēju, jo vairāk nesadzirdēto, jo vairāk ziņu, jo vairāk tādu, kas nekad neparādās sabiedrības vai kultūras kopīgajā dienaskārtībā, jo runātājs nespēj runāt pietiekami skaļi vai izteiksmīgi, lai pierādītu savu īpatnību. Bet izteikšanās akts velnišķīgā paradoksā saistīts ar būšanu vai kļūšanu par subjektu – pieņemam taču, ka runā nevis priekšmets, bet kāds, kuram piemīt apziņa, vēlme, varbūt pat iespējas izmainīt pasauli.

Kad pakļautība ir nosacīta un tādēļ teikt īsti nav ko – tieši tādēļ, ka nav ko teikt, – izteikšanās aktam piemīt īpašs sūrums un laikmetīgums. Komunikācijas teorijā to sauc par fātisko komunikāciju – tādu, kuras mērķis ir fiksēt kontaktēšanos. Abām pusēm lemts pamanīt saskaršanos ar citādo, atšķirīgo… un ar to arī pietiek. Tomēr, lai kāds konstatētu citādo kā citu subjektu, daudzos gadījumos nepieciešama īpaša retorika – eksplozija, pēkšņums, sacelšanās vai subversija. Tādēļ kontrkultūras zīmes nereti ir radikālākas nekā paustie izskati, idejas vai vēlmes. Spilgta izpaušanās, kurai ne vienmēr jāmeklē vēstījums – pati vēstīšana ir jēga. Tieši uz šāda rakstura pārdomām mudina zīni, kas arvien aktīvāk parādās arī mūsu publiskās komunikācijas laukā.

Zīna žanrs, kā jau liecina nosaukums (otra daļa no "magazine"), ir žurnāla subžanrs. Tomēr tā īpašais profils ļauj to uzskatīt arī par tādu kā starpžanru – nevis starp dažādiem drukas izdevumiem, bet pat starp masu un citu līmeņu komunikācijas veidiem. Izteikšanās akts ir notikums pats par sevi – autors pauž vai nu domu, vai emocijas, reaģē uz kādu zīmīgu situāciju, neierobežojot sevi tehnikā vai stilā, ieviešot dažus voluntārus spēles noteikumus – līdzīgi kā dienasgrāmatā vai blogā, tādējādi ieskandinot savu balsi un citiem (bet arī sev) aprakstot, raksturojot savu personu. Tā komunikācijas procesā veidojas pats "runājošais" subjekts – ne tikai piesaka, bet arī atrod pats sevi. Katrīnas Kizenbahas vizuālās komunikācijas izdevuma "0/00 zīns" pirmais numurs veltīts pazušanas (un meklēšanas) tēmai. Tās dažādo autoru darbos vizuāli (vai arī vizuāli un verbāli, turklāt izmantojot burtu vizuālās iezīmes) reprezentētas grūtības orientēties sociālajā telpā un laikā. Simboliski, ka visprecīzāk subjekta pazušanas tēma vienā no darbiem kritiski apspēlēta tieši komunikācijas – jauno tehnoloģiju lietojuma – kontekstā. Visā izdevumā, kas žanram atbilstoši veidots, izmantojot minimālu krāsu un brīvu tehniku lietojumu, meklēšanas un atrašanas / ieraudzīšanas / pamanīšanas tēma ir izteikta gan dizaina un stila, gan kompozīcijas elementos – pat nosaukuma burti veidoti kā optiskās ilūzijas, tāpat kā fons, kas izvēlēts vāka pamata klājumam. Atrašana ir kā komunikācijas process, kurā kaut kas tiek iesaistīts un konstruēts kā objekts, liekot saskaņot perspektīvas un iedarbinot arī komunicējošos kā tos, kas komunicē. Kāds tad izskatās runājošais "es", kas sevis izteikšanai un konstruēšanai lieto zīnu? Tas ir visnotaļ jauns cilvēks, kura identitātes meklējumi sastopas ar šķēršļiem – viņa paša apziņā un citu neziņā par viņa eksistenci.

Izdevuma vēstījumu autori ir definēti kā autores domubiedri, šo domubiedru atrašana un sava autoru, lasītāju un līdzīgi domājošo loka radīšana patiesībā ir viens no izdevuma mērķiem, kas nozīmē, ka tā tiek darināts ne vien subjekts, bet arī vesela savējo kopiena, kas garantē viņam identitāti. Kā kopienas veidošanās institucionālo pamatu zīnu savā klasiskajā analīzē apraksta arī viens no zīnu pazīstamākajiem pētniekiem Stīvens Dankombs: "Zīni ir individuālistisks medijs, bet kā medijs tas primāri paredzēts komunikācijai. Zīnu mērķis vienlīdz lielā mērā ir gan veidot kopienu, kas rodas to aprites procesā, gan kalpot par personiskās izteiksmes artefaktu. Cilvēki rada zīnus, lai izkliegtu: "Es eksistēju", bet viņi to dara arī tādēļ, lai piesaistītu citus, kas saka to pašu."" [2] Lai cik arī neskaidras un nefiksētas būtu šīs kopienas aprises – Dankombs dod daudz piemēru no zīnu vēstures, kurā savējo biedrošanās struktūra, kas rodas, zīnam esot apritē, no tā lietotāju un veidotāju viedokļa drīzāk aprakstāma kā tīkls vai scēna, – skaidrs, ka zīna iniciatora ideja ir tieši līdzīgo vienošana – tādas kopienas veidošana, kas nereti neatbilst vietas tuvības principam, jo tās locekļi var būt izkaisīti telpā un, iespējams, arī laikā, bet ko kopā satur interese (kāre), ideja (pasakāmais), radošums vai arī vienkārši estetizēts subkulturālais šarms (bez idejiskā vēstījuma) – kā stils vai svēgs [3]. Jauno latviešu zīnu lielākais paradokss (tā varbūt ir tipiska blogu laikmeta – informācijas un izteikšanās veidu pārbagātības un subkultūru likvīduma laikmeta – komunikācijas īpatnība, tomēr zīnu žanra anarhistiskās pretošanās vēstures kontekstā daudziem manas paaudzes ļaudīm izskatās pēc problēmas) ir pasakāmā trūkums kopienā un, vēl precīzāk, tās ideoloģiskās noteiktības trūkums, kas ļauj pārliecināties par kopienas autonomiju, neatkarību un brīvību. Šai ziņā arī zīmīgi, ka jaunie vizuālie zīni, šķiet, nekādi neatsaucas uz pagājušo dekāžu latviskajiem žanra paraugiem, kā, piemēram, "Pretspars", kur idejiskais vai ideoloģiskais vēstījums ir centrā. Savukārt pati pretošanās joprojām ir dienaskārtībā. Tādēļ arī viens no pirmajiem zīna uzdevumiem ir parādīt savu atšķirību, norobežoties no tā, ko tas atgādina, vai arī tā, kas tas visā patiesībā varētu būt, bet negrib. Iemesls šādam opozicionārismam ir vienkāršs, un tas ir saistīts ar vēlmi un nepieciešamību būt sadzirdētam (zīna komunikācija akcentē uzklausīšanas (f)aktu). Te zīns lielā mērā ir vienīgā izeja – iepretim industrializētajiem un profesionalizētajiem mākslas un masu komunikācijas kanāliem. Vēsturiski zīni tiek saistīti ar izdevumiem 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā, kas apzināti neiekļāvās profesionālo masu mediju komunikācijā, vēlāk apvienojoties kā amatieru prese (pirmās organizācijas, kā NAPA – Nacionālā amatieru preses asociācija [4] – u. c., radās jau 19. gs. 70. gados). Tātad tieši uzsvars uz neprofesionālismu un krasa (praktiska, bieži vien intuitīvi kritiska) norobežošanās no iesaistes jebkādā institucionalizētā sistēmā vai tirgū raksturīga zīna profilam citu mediju vidū.

Te vislabākais piemērs ir otrs izdevums – "Nemāksla" –, kas Gustava Bērziņa vadībā apvieno tādus autorus kā Mariju Luīzi Meļķi, Barbaru Dzērvi, Rihardu Raudoni u. c. Pats izdevuma idejas autors un redaktors intervijā [5] visu uzsvaru liek uz "ne"-lietām: kā iepretim iedvesmojošiem mākslas darbiem viņš ieraudzījis sevi kā ne-mākslinieku, kas ir ne-talantīgs, ne-prasmīgs, ne-izglītots un arī ne-veiksmīgs. Laikam gan šāda pretstatu valoda akcentē pašas īpašības nozīmi un noliegtais izrādās ačgārniski relevants, jo arī šī iniciatīva izpelnījusies auditorijas atbalstu – turklāt radošu atbalstu līdzdarbošanās formā. Šeit jāpasvītro vēl viena zīnu komunikācijas iezīme – tās auditorija (kas strukturēta kā kopiena vai tīkls) ir ne tikai atbalstoša, bet arī radoša, precīzāk, līdz- vai kopradoša, dalot autorību ar aizsācēju. Konkrētā kopiena vienojas ap alternatīvu domāšanas un darbošanās veidu, ko iezīmē ar "ne", tādējādi saceļoties pret dominējošo (sabiedrisko diskursu, estētiku, šķiru) vai vismaz no tā norobežojoties. "Nemākslas" divos numuros šī gada pavasarī, lai arī neskaidri iezīmēta, drīzāk intuitīva, šī nepakļaušanās līnija dod jēgu estētiski un verbāli huligāniskajiem izgājieniem, bet precīzāku nozīmju atšifrēšana prasa laiku. Tomēr, savienojot dažādos noliegumus paradoksālā apgalvojošā vēstījumā, mēs nonākam jaunieša pozīcijā, kurš grib izteikt sevi, bet nespēj: "Water max / Fire max / Earth max / Air max / ID min / Coffee inn" šeit šķiet programmatisks dzejolis – lozungs, līdzīgi kā otrs uz pirmā numura aizmugures vāka, ko šeit necitēšu necenzēto vārdu proporcijas dēļ.

Arī šis dzejolis atklāj, ka tā jaunais liriskais subjekts, stingri ņemot, nevar īsti par tādu kļūt, jo nevar lietot nevienu no zināmajām zīmju sistēmām, kas sevi jau izsmēlušas: 1) viņš nevar (jo nevēlas, lai nezaudētu īstumu un identitāti) iesaistīties oficiāli adaptētajā kultūras un mediju industrijā; 2) viņš nevar (jo netic to pasaules uzskatam) pieslieties kādai no subkultūrām; 3) viņš nevar (jo baidās) iekļauties hipsterīgajā radošo pūlī, kas viņu vienlīdz pievelk un atgrūž ar saviem (izslavēti plūstošajiem un spēlējošajiem, tomēr tik striktajiem) noteikumiem vērtību, formu un uzvedības ziņā, savu jau tīri pieklājīgo vecumu un, galvenais, – atkal jāsaka, man šķiet, tīri intuitīvi tvertu – savu iekļaušanos pasaules politekonomiskajā kārtībā, kur radošā šķira tiecas aizvietot proletariātu, nepārtraukti maldinot sevi ar intelektuālā pārākuma apsolījumu netikt pakļautiem, kamēr tas sen jau ir noticis. Tieši šīs izslavētās radošās šķiras kritika "Nemākslā" ieskanas īpaši asi un skaudri, arī šis vilciens ir aizgājis – laikam jau vērtēt ar tādu radikālismu var tikai jaunībā, stāvot uz pieaugušo pasaules sliekšņa. Visa atribūtika – kafija, cigaretes, "Apple" tehnoloģijas, drēbju zīmoli, pulcēšanās vietu tīkli –, kas iepīta šajā apliecinoši noliedzošajā apoloģētikā, tomēr nenoved pie risinājuma, ja vien par tādu nevar uzskatīt zārku ar eleganti apspēlēto "Coffee Inn" zīmi. Vai tas tādēļ, ka pakļautie joprojām nespēj runāt, nepieņemot sev kādu no apspiedēju piedāvātajām runātāju identitātēm?

Daudzās iespējas mūsdienu pašizpausmes laikmetā galvenajās līnijās reducējas uz divām – "jāapielaiko" sev vai nu radošā šķira, vai arī šķiriskais radošums. Tie arī, visticamāk, būs aplūkojamo zīnu uztveres modeļi plašākā mūsu sabiedrībā, kur alternatīvi komunikācijas veidi iesakņojas grūti. Pirmajā gadījumā izdevumi var pretendēt uz zināmu (nelielu un neilgu) komerciālu kapacitāti un nodrošināt to autoriem nepieciešamās prasmes, lai turpmāk iekļautos radošo industriju (visdrīzāk reklāmas) profesionālajā apritē. Otrajā gadījumā dedzīgais mākslas noliegums jāuztver relatīvi, kā apliecinājums mākslas autonomijai kā radīšanas prakses brīvībai, priekam, atvērtībai un daudzpusīgumam.

Lai arī zīns kā mākslas darbs nav Stīvena Dankomba antropoloģiskās analīzes centrālais intereses objekts, viņš sīkāk pievēršas arī jēdzienam, kas lielā mērā skaidro zīnu sociālo patosu un saista mākslu, subkultūras un alternatīvās preses attīstību vienā punktā. Šis jēdziens ir bohēma: kopš romantisma laikiem dažādas Eiropas valstīs iegājies apzīmējums raibajai, morāli brīvajai un klejojošajai ciltij (vārda etimoloģija vedina domāt par čigāniskumu) – māksliniekiem un citiem radošo profesiju pārstāvjiem, kas ar savu dzīvesveidu un stilu izaicina buržuāzisko sabiedrību. Ja mēs aplūkojamos zīnus skatām vairāk kā mākslinieciskus artefaktus (kas tātad atbilstoši sociāli un ekonomiski iestrukturēti), tad te nevar nepieminēt zināmas radošās iniciatīvas tepat mūsmājās, kas ap sevi jau izveidojušas paliekošu kopienu, estētisku un kulturālu tradīciju. Ar to es domāju komiksu žurnālu "Kuš" un vēl jo vairāk "Popper Magazine", kuram šopavasar iznācis jau desmitais numurs. Lai arī "Popper Magazine" sevi nedefinē kā zīnu un tā piederību profesionālās mākslas pasaulei nosaka kaut vai līdzstrādnieku izglītība (redaktore un idejas autore ir māksliniece Maija Kurševa), tomēr ideoloģiski un estētiski, kā arī lielā mērā stratēģiski šis izdevums tiek veidots kā sava veida institūcija, kas saliedē ap sevi pēc visiem tradicionālajiem parametriem bohēmisku mākslinieku un intelektuāļu kopienu – gan izdevuma primāro auditoriju, gan autorus. Tomēr kā mākslas artefakti izdevums un tā saistītās izstādes (šim numuram, piemēram, Rīgā un Viļņā) orientējas uz daudz plašāku lasītāju un skatītāju loku, kas jau ir mākslas baudītāju internacionālā publika. Kā mākslas darbam tam raksturīga izcila kvalitāte (ne velti tajā piedalījušies daudzi no pašiem redzamākajiem latviešu un ne tikai laikmetīgās mākslas pārstāvjiem), inovatīvs un pārdomāts dizains, dziļi un stilistiski īpatni teksti un sava bohēmiešu pārliecība, kas licis par jubilejas izdevuma tēmu izvēlēties "Virs zemes" (vienalga, ar kādiem līdzekļiem tur var nonākt). Tas ir kaut kas, kas augstāk aplūkotajiem zīniem nepiemīt, neskatoties uz zināmām paralēlēm estētikā. Un tomēr nevar noliegt, ka no mākslas augstumiem "Popper Magazine" raisa arī plašākās sabiedrības slāņos vēlmi izteikties, līdzdarboties un saprast sevi savā radošajā mākslinieciskajā darbībā – galvenokārt ar tā ādai tuvo, aso stilistisko toni, kas, neuzbāžot patiesības, "izgriež" subjektu no tā maģiskās neartikulētās eksistences kailajā sociālajā realitātē un liek, Stīvena Dankomba vārdiem runājot, "kliegt".

 

[1] Gajatri Čakravorti- Spivaka. Vai pakļautie spēj runāt? – Rīga: Mansards/LMFI, 2014, 84. lpp.

[2] Stephen Duncombe. Community: The zine scene. Citēts pēc: Ken Gelder (ed.) The Subcultures Reader. 2nd ed. – London, New York: Routledge, 2005. Pp. 530

[3] SWAG

[4] Stephen Duncombe. Community: The zine scene. Citēts pēc: Ken Gelder (ed.) The Subcultures Reader. 2nd ed. – London, New York: Routledge, 2005. Pp. 535

[5] Rita K. Zumberga. Netalantīgu cilvēku bērns – "nemāksla". Skatīts 03.07.2015.

 

Tēmas

Ilva Skulte

Ilva Skulte ir beigusi LU Filoloģijas fakultāti (tādēļ uzdrošinās laiku pa laikam rakstīt par literatūru), šobrīd strādā RSU Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedrā un vairākus gadus (2...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!