No grāmatas „Panti”

Sajūtas

janvāra pēcpusdienā
gaisma pazūd tik lēni,
cik pēkšņi
sestdienas rītā ir gaišs.

katra diena ir jauna mīkla.

es nezinu, kas tev kaiš.
vai mana ēna tevi sargā vai neatlaiž.
vai dzīve sastāv no tīkla.
kas rodas, savijot pavedienus.
lai sasietu cilpu, pietiek ar vienu.

papeles zarotnes siluets tumst,
lēnītēm zūd.

nodzīvot vienu dienu.
vai tad tik grūti.
acis jūt.



Sasilšana

Temperatūra ir kāpusi.
Mašīna galvenā ielā knapi rāpo.
Es pataustu tavu pieri,
ieslēdzu kondicionieri.
Ir lietas, ko es vēl varu, vēsi,
un to tad es arī daru, vēsi.
Te nav steigas,
karstajā ekrānā izkusis uzraksts „Beigas”.

Temperatūra ir kāpusi.
Nav izslēgts, ka tas būs sāpīgi.
Mana sasilšana pret tevi ir globāla,
zeme ir saspiedusies un ovāla.
No mūsu berzes rodas siltums ―
tīrā fizika, nekā morāla.
Te nav steigas,
karstajā ekrānā izkusis uzraksts „Beigas”.

Temperatūra ir kāpusi.
Vēlams domāt un rīkoties trāpīgi.
Mums vajagot visas tās ilgtspējīgās štelles,
tikai tā mēs varēšot izbēgt no elles.
Lai mēs varētu palikt kopā,
vajagot vēlēties ļoti.
Te nav steigas,
karstajā ekrānā izkusis uzraksts „Beigas”.


Skvērs

Neiet nekur un sēdēt uz vietas.
Ar vienu aci skatīties iekšup, ar otru uz āru.
Otru aci aizmiedzot, noredzēt tālumā tevi.
Atverot čukstēt ― jā, bet es esmu šeit.

Vietai ir zināmi raksturlielumi.
Ērti, veci koka soliņi puslokā
(krāsu nodeldējuši manējam līdzīgi dibeni).
Loka otru pusi iezīmē ielas un
koki (4 liepas ― 2 jaunas, 1 pusmūžā, 1 veca).
Vidū strūklaka, drusku līdzīga tai, kas
Rīgā pie operas. Ūdens rātni plūst
augšup no tāda kā falla un tad
lejup, virsū akmens sievietei,
pārmaiņas pēc apģērbtai. Bet.

Vietai ir nosaukums ― Uhelný trh ― lai ko
tas nozīmētu.

Es atļauju ― lai nozīmē, ko grib.
Es atļauju pat savai kājai tirpt.
Laikam ritēt.
Tantukam piesēst man blakus un
čabināties pa pirkumu kuli kā liepai pa lapotni.
Atļauju vējam pūst: man nesalst.
Atļauju balodim knābāt cilvēka acij
nepamanāmus sūdiņus.
Atļauju prātā ienākt domai risināt visu šo
ar atskaņām, piemēram, pūst ― mūs, sūdiņus ―
kļūdiņas.
Atļauju sev sajust ― atskaņas te nederēs ―
un pierakstīt šo necilo atziņu.

Pilsētu sauc Prāga. Jeb Praha. Jeb kā.
Lai jau.
Saule jau noslēpusies aiz mājas. Lai.
Situācija nemainās.

Domas taustās pēc tevis
kā apžilbušas,
kā aklas.



* * *
Zini, jādzied.
Pasaulē šodien lieliska akustika.
Mūsu katedrāles kupolam ― debesīm ― labs prāts.

Nebaidies.
Asinis sitīs takti un nenojauks.
Melodijas radīsies pašas.

Mierīgi.
Tava balss ir pasaules valdniece.
Tā klusā atbalss ir tikai nāve,
un citi to nezin.


„Mana mūzika” (raidījuma skice)

•    ādama vecās plates
•    ieva cep olas
•    vēja brāzmas aiznesta klēpja smarža
•    (kaut kas par mūžīgo mīlestību ― precizēt vēlāk!)
•    neizšķīlušamies putna balss
•    nogaidīt, kamēr acīs izdeg jūlijs un augusts
•    dzīva tauriņa elpa rudenī
•    divgadīgs kaimiņu meitēns, kas pienes man plīša kaķi
un pavēl: „Papaijā!”
•    visa iepriekšminētā koris (klausīties n reizes)



* * *
Es kādreiz varbūt atkal iešu pie tevis ciemos,
kur zirnekļi lomus velk un vēži ziemo,
kur katru mirkli var sajust bez trokšņa fona
un mieru pārtrauc vien lokāls, bet spēcīgs dzirkstiens ―
tu kaktusu aplej un dabū ar strāvu pa pirkstiem.
Un uzaust rīts ar uzrakstu „Aizliegtā zona”.


* * *
mierīgs es esmu. tikai
vārdu trūkst.
un mājas ir tik tukšas kā tikai
tukšas mājas var būt.

mierīgs es esmu. bet acis
dzer nesaredzamo,
ausis nesadzirdamo
aizgūtnēm.

es esmu mierīgs. bet tikai
visu laiku
veru muti un saku,
ko nevaru izteikt,
nevaru pierādīt.

tu redzi,
kā es neatzīstos,

(cik miers ir trausls).


Pēcpusdiena

1

atpūsties
putekli pamanīt
kafijas karstumu izbaudīt

brīdī kad esmu viens
      es nejūtos viens
jo mīlu bērzu aiz loga


2

mans rokraksts ir krecelīgs brīžiem
izlasu ― pats ― nupat
„mīlu bērnu aiz loga”

5. stāvā tas var būt tikai
vārnas vai strazda bērns

bet labi ― mīlu tevi
      strazdulēn eņģelīt
neesi jau vēl izperēts
pavasaris vēl vēss


3

pēcpusdiena
viena

vakaram nav ar to
     nekāda sakara
rītam ne tik

te tā ir

mana elpa

vari ņemt