Foto - Pauls Bankovskis
 
Blogs
25.02.2018

No dienasgrāmatām

Komentē
0

"Un tad visam kā kronis ir grāmatas," nesen publicētā esejā rakstīja kanādiešu rakstnieks un mākslinieks, arī Latvijā reiz iznākušā romāna "X paaudze" autors Duglass Koplends. "Es nezinu, kas jūs, manu lasītāj, esat, bet atļaušos minēt, ka pērn jūs nepavisam neesat izlasījis tikpat daudz grāmatu, cik, teiksim, pirms 10 gadiem. Iespējams, jūs tās vēl arvien pērkat (paldies, "Amazon"), taču, visticamāk, tās pārklājas putekļiem pie jūsu gultas, kaut kur turpat, kur mētājas jūsu klēpjdatora lādētājs. Šis ir patiesi jutīgs temats, un ļaudis, kolīdz par to sāku runāt, mēdz aizsvilties. Lasīšana ir dziļi iesakņota mūsu kultūrā – ak, grāmatas! –, bet, ja tu šos ļaudis pamatīgi piedzirdīsi, uzpeldēs patiesība. Cilvēki vienkārši vairs nelasa tikpat daudz, cik pirms desmit gadiem. [..]

Bet kāpēc gan par to būtu jāsatraucas? Tas viss taču ir dabiski. Kas par to, ka mainās mūsu mediju izvēle? Cilvēki saņem tikai to, ko vēlas, un neviens viņus tajā neapturēs. Mēs visi alkstam pēc stāstiem. Mēs vēlamies pārslēgties laikā un atbrīvoties paši no sevis, un tagad par to gādā visā pasaulē un visu cauru diennakti pieejams nebeidzams dopamīna pieplūdums. Vēl tikai pirms sešiem gadiem vairums ļaužu uzskatīja, ka mūsu smadzenes ir nemainīgas un ar tām smadzenēm, kādas tās bija 1992. gadā, būs jānodzīvo visu mūžu: tā ir ideja, kas nu jau šķiet pagalam muļķīga. [..] Patiesība ir tāda, ka es vairs neatceros savas pirmsinterneta smadzenes."

###

Šis, iespējams, ir otrs dīvainākais piedzīvojums pēc "reiz norvēģu teorētiskās fizikas profesores vīrs rītausmā savā teltī svilpoja Latvijas himnu" [1]. Esmu Keralas literatūras festivālā Kožikodē jeb Kalikatā Indijā. Diskusijas un latviešu literatūras priekšlasīšanas pasākuma noslēgumā sirms vīrs pirmajā rindā pavaicāja, vai mēs esam no tās zemes, kurā reiz notikusi dziesmotā revolūcija. Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš no visas sirds rāva vaļā "Dzimto valodu". Varbūt melodija gluži nebija īstā, bet Grodums jau arī nebija parāk melodisks. Pirms tam cits vīriņš no skatītājiem pavaicāja, vai man esot bail no nāves vai kaut ko aptuveni tādā garā: indiskās izrunas un štruntīgās apskaņošanas dēļ visu varēja viegli pārprast.

Bet vispār atlidoju šurp biznesa klasē, ar šampanieti tātad. Nezinu kāpēc, bet, jau dodoties uz lidmašīnu, man tika nomainīta iekāpšanas karte un iedota vieta 4D – vienīgā vēl brīvā biznesa klasē. Tā nu es tur zvilnēju kā tāds kundziņš kopā ar indiešu uzņēmējiem, arābu antreprenieriem un viņu sievām. Mans blakusssēdētājs sliecās vai nu uz snaušanu, vai runāšanu un izrādījās ļoti ieinteresēts par sniega apstākļiem Latvijā. "Bet tad jau jūs ziemā neredzat ceļu, pa kuru jābrauc," viņš aizrādīja un nevarēja saprast, vai viņu šāda situācija tīkami uzbudina vai uzjautrina. "Jā, tad ir jābrauc ļoti lēnām un uzmanīgi," es atbildēju. Pie biznesa klases pusdienām (izvēlējos indiešu veģetāro kukņu), protams, bija jādzer biznesa klases šampanietis, un mans ceļabiedrs dzeršanas un glāzes papildināšanas ziņā izrādīja grūti apsteidzamu tempu. Laikam tāpēc tūdaļ pēc ēšanas viņš saldi aizmiga, un visā biznesa klasē nomodā paliku tikai es viens. Grauzu pie šampanieša līdzi iedotos riekstiņus, aizrijos un tad arī iedomājos, ka tā nu gan būtu muļķīga nāve – kad esi pirmoreiz mūžā nonācis biznesa klasē, bet vēl neesi pat paguvis izmēģināt nedz elektroniskā izklaides centra iesēpējas, nedz visas mehāniskā krēsla regulēšanas pogas. Dzīvi pirms biznesa klases manas smadzenes jau bija sākušas aizmirst.

Bet viesnīcā starp astoņsimt TV kanāliem atradu vienu, kura nosaukumā minēta joga. Kad nenotiek muzikāli priekšnesumi, kuru laikā pa ekrānu dejo datoranimēti indiešu dievi, tiek rādītas vai nu studijā, vai kādos masu pasākumos filmētas gudro skolotāju uzrunas. No viņu teiktā nesaprotu gandrīz ne vārda, ja nu vienīgi pasprūk kāds svešvārds. Toties esmu paguvis novērot: viens no skolotājiem ir tik populārs jau daudzus gadus, ka televīzijai uzkrājies prāvs viņa ierakstu arhīvs. Vienā vakarā viņu var sastapt ūsainu, bārdainu, bez priekšzobiem, bet pēc tam jau – ar sirmām matu cirtām un gandrīz gludi skūtu galvu. Tāda, lūk, televīzijas mācība par praktisko nemirstību...

###

Nesen kaut kur izlasīju par pētījumu, kurā bija novērots kāds pusotrs simts TV skatītāju. Daļai no viņiem tika dāvāta iespēja vienā paņēmienā noskatīties kāda seriāla visas sērijas (angļu valodā šādai skatīšanās modei ir pat apzīmējums – "binge watching", līdzīgi kā ir "binge drinking" jeb "platais vakars"). Pēcāk tika salīdzināti skatītāju iespaidi, un izrādījās, ka daudzskatītājiem no redzētā atmiņā palicis bija krietni vien mazāk nekā tiem, kas pacietīgi bija skatījušies pa vienai sērijā nedēļā. Kaut kas līdzīgs novērojams arī pie grāmatu lasītājiem, jo "izraušana cauri" no vāka līdz vākam vienā naktī vai lidmašīnas reisā parasti nekādus paliekošus nospiedumus un nosēdumus neatstāj. Pavisam cita lieta ir kāda grāmata, kuru varbūt palaimējies izlasīt tikai pa lappusei vai nodaļai dienā. Vēl šādas grāmatas lasīšanu var tā arī nekad nepabeigt.

Cilvēks ir kontekstuāls dzīvnieks. Daudz kas no filmām, televīzijas seriāliem, grāmatām un visa kā cita mums atmiņā atrod vietu nevis tajā visā esošo sastāvdaļu dēļ, bet gan tāpēc, ka mum svarīgs ir izrādījies skatīšanās vai lasīšanas konteksts, ārējie un iekšējie apstākļi. Šādi paraugoties uz mākslas pārdzīvojumiem, arī pagalam štruntīga filma var izrādīties kaut kas nozīmīgs, par marginālu atzīta grāmata var izmainīt kāda dzīvi, bet visu nopelts mūzikas ieraksts kļūt par klupšanas akmeni divu cilvēku attiecībās. Noteikta šampanieša šķirne uz mūžu var kļūt par sinonīmu tikpat konkrētai, bet ar šampanieša garšu vai nosaukumu nesaistītai seksuālai pieredzei, bet nupat izlasīta grāmatas rindkopa – saplūst vienā veselā ar ainavu aiz vilciena vai varbūt lidmašīnas loga. Grāmatā rakstītais ir tapis jau pirms kāda laika, taču šajā acumirklī tas sastopas ar tagadni, kļūst par daļu no tagadnes, lai jau nākamajā brīdī pārvērstos par vairāk vai mazāk svarīgu daļu no manas pagātnes. Par tādu kā selfiju jeb pašiņu – vēstures nospiedumu, kurā esmu mēģinājis ielasīt, ierakstīt, iefotografēt, ieēst, iemīlēt vai iedzert pats sevi. Un tā ir vēlēšanās, kuru apzinos jau kopš laikiem, kad internets vēl nebija izgudrots. Tad jau Koplendam par tām smadzenēm tomēr varbūt nebūs pilnīga taisnība.

###

Selfiju māniju Indijā gan nudien nespēju izprast. Sveši vīrieši spēka gados un trausli jaunekļi (dažas meitenes arī, bet tas drīzāk bija drosmīgs izņēmums) nāk klāt un grib uztaisīt kopīgu selfiju. Nav svarīgs nedz tavs vārds, nedz vispār kaut kas, tomēr kopīgu bildi iegūt šķiet svarīgi. Droši vien tāpēc, ka pirms tam stundu pasēdēju uz skatuves un kaut ko parunāju mikrofonā. Jau iztēlojos tos daudzos fotoalbumus daudzās dažādās indiešu viesistabās, no kuriem visiem pretī vērsies arī mans nevienam nepazīstamais un samulsušais vaigs. "Kas gan ir šis skumjais cilvēks?" iztēlojos vaicājam kādu no radiniekiem, un nebūs neviena, kurš pateiktu: "Nav viņš nemaz skumjš, tikai seja viņiem tur tāda." Vienīgā atbilde būs plecu paraustīšana un neziņā pašūpota galva.

[1] Par šo atgadījumu reiz kaut kur jau rakstīju. Norvēģu profesore ar savu dzīvesbiedru piedalījās starptautiskā un multidisciplinārā konferencē Ālandu salās. Daļa konferences dalībnieku dzīvoja viesu mājā, daļa – teltīs vai uz jahtas, un tad nu ārā uz klintīm mītošos no rītiem modināja "Dievs, svētī Latviju" svilpojums.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0