Blogs
15.06.2017

Nezināšanā ir spēks

Komentē
1

Pasaule kādreiz bija nežēlību, netaisnību, nepilnību, pārestību un aplamību pilna. Neaizritēja ne diena, kad tuvākā vai tālākā apkārtnē nebūtu atgadījies kaut kas tāds, kas tagad pilnīgi noteikti kļūtu par nacionāla mēroga notikumu un varbūt pat pārkāptu kriminālziņu sadaļas robežas. No bērnudārzā aizvadītā laika man atmiņā visspilgtāk palikuši divi notikumi. Reiz pavēlā rudenī vai agrā pavasarī visu cauru gadu bez ūdens stāvošajā un no iekšpuses apsūnojušajā baseinā ("pirmskolas bērnu audzināšanas iestādē atradās nenorobežota betona būve avārijas stāvoklī") bija iekritis ezis ("pirmsskolas bērnu audzināšanas iestādes teritorijā iemaldījies savvaļas dzīvnieks"). Audzinātāju nez kāpēc tuvumā nebija ("bērni bija atstāti bez pieaugušo uzraudzības"), un mēs paši saviem spēkiem un pēc savas saprašanas izdomājām, kā ezi ("dzīvnieks, iespējams, bija inficēts ar trakumsērgu vai citādi varēja kļūt potenciāli bīstams") no sausā baseina izglābt. Kamolā savilkušos ezi izdevās uzripināt uz Sanda jakas, un mēs visi izglābto ar lielu lepnumu aizstiepām uz grupiņu atrādīt audzinātājai, kas ("neinformējusi par notikušo vecākus, kā arī neizsaukusi atbilstošus dienestus savvaļas dzīvnieka nogādāšanai tā dabiskajā vidē") pavēlēja mums ezi nest atpakaļ un tāpat vien palaist krūmos. Otrs atgadījums bija ziemā, kad kāds no grupiņas biedriem pikojoties ("visticamāk, bērni bija atstāti bez pieaugušo uzraudzības") man pārsita pieri. Negadījums notika pavisam vienkārši – pikas metējs sniegā bija ielipinājis arī paprāvu ledus kluci. Arī šis notikums nekur tālāk par to dienu un bērnudārza pagalmu netika, un par to atcerējos vien vēlāk – jau daudzus gadus pēc tam.

Tas vēl aizvien bija tumšs, drūmiem iztēles viduslaikiem līdzīgs laikmets, kad nelielu traumu gadījumā varēja izlīdzēties ar ceļmallapu vai apvārdošanas metodi, norādot, ka tas jau vienkārši "līdz kāzām sadzīs". Ja sāpēšana, niezēšana vai vēl kāda vaina tik vienkārši nepārgāja, varēja tikt izteiktas aizdomas, ka, iespējams, tur vienkārši laukā lien bezkaunība. Bet visu to pavadošā raudāšana vispār nebija nekāds lielais arguments, jo bija zināms: jo vairāk paraudāsi, jo mazāk būs jāčurā, un: "Piņņā, piņņā! Pudelīt' Rīgā maksā rubulīt'!"

Šajā pasaulē bērnu lietas bija stingri nodalītas no pieaugušo lietām, un, ja kādam nepieaugušajam arī ienāca prātā maisīties pa vidu pieaugušo runām, tam ātri vien tik norādīts paciesties, iekams pieaugušie būs izrunājuši savas pieaugušo lietas. Tieši tāpat kā tika atgādināts nerunāt ar pilnu muti, nesmieties un nedziedāt pie galda, turēt rokas virs segas un vispār nebāzt degunu padarīšanās, kas uz bērniem neattiecas. Un nē, čaklākie aizrādītāji nebūt ne vienmēr bija paša vecāki – par klaigāšanu, dauzīšanos un jebkādu citu pēc pieaugušo ieskatiem vai aizspriedumiem nepieņemamu rīcību tevi varēja sarāt vai pat piedraudēt ar lielāku vai mazāku sodu arī mājas kaimiņš, pie sava loga allaž dirnoša pensionāre, vienkārši kāds kārtību mīlošs garāmgājējs vai untumains vecis ("mikrokrajonā svešs vīrietis vairākkārt izteicis draudus bērniem").

Taču visspilgtāk šo pieaugšanas un bērnības robežu iezīmēja teiceins, ko gadījās dzirdēt tajās retajās reizēs, kad tomēr izdevās iespraukties pieaugušo sarunās, kaut ko no tajās runātā nesaprast un par nesaprasto pavaicāt. "Daudz zināsi, ātri vecs paliksi," tad bērnam mēdza teikt. Vēl varēja gadīties arī tā, kā reiz man pašam, viesojoties pie attāliem paziņām Vidzemes jūrmalas zvejnieku ciemā, kad no mājas saimnieka gribēju izdibināt, kas gan zivīm liek līst iekšā tīklos. "Un kas tev liek ar koka pistolīti skraidīt apkārt mājai?" viņš man prasīja. Es neattapu atbildēt. "Tas, ka tu esi stulbs," viņš paskaidroja ("viesu mājas īpašnieks nolamā apmeklētāju atvasi").

Tikai nepārprotiet, man nenāk ne prātā par to visu tagad sūdzēties, taču apziņa, ka esmu stulbāks par citiem vai kaut ko nezinu, šādu atgadījumu un droši vien vēl daudz visa kā cita iespaidā man nepavisam nepatīk un nekad neesmu spējis saprast, kā ar kaut kā nezināšanu ir iespējams lepoties, jo, pēc maniem ieskatiem, nezināšana ir kauns. Pat ja tā solītu ātru nepalikšanu vecam vai pat vispār nekad nenovecošanu un mūžīgo jaunību.

Viss vienā laidā mainās, un, ja tam tomēr grūti noticēt, varat vaļasbrīdī izmēģināt kaut ko no iepriekš aprakstītā uz saviem vai, vēlams, radu, draugu, paziņu vai pilnīgu svešinieku bērniem, un tad tik jūs redzēsiet. Taču nesen sapratu, ka var iztikt arī bez tik ekstrēmiem eksperimentiem.

Lūk, piemēram, kinorežisors veido dokumentālo filmu par itin labi pazīstamu dzejnieku, bet, kad filma jau pabeigta, lepojas ar to, ka par tādu Knutu Skujenieku pirms tam vispār nekad neko nav dzirdējis. Ja to vēl varbūt varētu uztvert kā uzmanības pievēršanai vai filmas reklamēšanai domātu triku, sāku par to šaubīties, kad savukārt citudien neviļus attapos, ka it kā kādam pieaugušam, skolas beigušam un kaut kur strādājošam cilvēkam gluži kā tādam ābečniekam mēģinu paskaidrot, kas ir Dzintars Sodums un kāpēc esmu tādu vispār kādā sarunā pieminējis. Kad jau biju ticis līdz Soduma biogrāfijas ievadam, leģionāra gaitām un burtliča karjerai, piepeši sāku apšaubīt notiekošā realitāti, man vienkārši radās aizdomas, ka mani nerro, nes cauri, āzē, mēģina izspēlēt ar mani vienu no tiem kaut kādā grūti definējamā demogrāfiskajā grupā iecienītajiem jokiem, kuru eksistences attaisnojuma, jokainuma jeb pašas joka būtības pamatā parasti ir beigās jau pēc zīmīgas pauzes piebilsts viens vārds: "Joks."

Senajos laikos šādā situācijā droši vien jau atkal drīkstētu izlīdzēties ar kādu trāpīgu un pamācošu teicienu – vai nu ar to pašu par daudz zināšanu un ātri vecam palikšanu, vai, piemēram, par vienu muļķi, kurš spēj pavaicāt vairāk, nekā desmit gudrie atbildēt, taču attapu, ka nu jau pieejams krietni vien elegantāks risinājums. Vienalga, vai tev darīšana ar nezināšanu, muļķību vai kāda vēlēšanos tevi pazobot, allaž taču var ieteikt vienkārši paskatīties "Google" meklētājā. Nesūtīsi taču uz bibliotēku pašķirstīt kādu enciklopēdiju. Un nezināšana nu jau sen vairs kauns, bet zināšana – vieduma un tad jau arī vecuma un drīza kapa tuvuma pazīme. Vecs nu jau vienīgi ir tikai tas, kurš nezina, kas ir "Google". Un ne jau tikai paša lietošanai, bet arī citu nezināšanas kliedēšanai – jo kuram gan muļķim, lai kaut ko uzzinātu, pirmā doma būs nevis instinktīva palūkošanās internetā, bet gan vēl aizvien vienkārši pavaicāšana. Lai gan ir jau vienalga – meklēsi "Google" vai taujāsi, ar katru jaunu zināšanu tāpat vecāks paliksi.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1