Šīs anekdotes ir atrastas rakstos, kas nekādā citā ziņā nav saistīti ar Kantu — vecos Almanahos, kas zuduši bez pēdām, žurnālos utt. Izņēmums ir sestā anekdote, kura ir ņemta no rakstu krājuma "Imanuels Kants. Viņa dzīve laikabiedru atainojumos" (Vācu Bibliotēka Berlīnē), kurš kā neizsīkstoša dārgumu krātuve vislielākā mērā ir rekomendējams ne tikai Kanta lasītājiem, bet vēl jo lielākā mērā — fiziognomistiem. Dažos no tur aprakstītajiem gadījumiem atrodamas norādes uz tādu pozīciju, kas liek domāt, ka vēl pirms Kanta mācība bija izprasta un pielāgota, tā uzreiz tika sajusta kā jauns dzīves spēks, no kā nav iespējams izvairīties.
(Valters Benjamins)
Gadījums, kurā Kants ir lakonisks
Viņa asistents, teologs, kurš neparko nespēj apjēgt, kā filosofiju savienot ar teoloģiju, reiz prasa Kantam padomu, ko viņam šādā situācijā vajadzētu vēl palasīt?
Kants: Lasiet ceļojumu aprakstus.
Famulus: Dogmatikā es sastopos ar tādām lietām, ko nespēju aptvert.
Kants: Lasiet ceļojumu aprakstus.
Gadījums, kurā Kants mēģina ar līdzības palīdzību
Kādā sarunā ar slaveno Kēnigsbergas filosofu Kantu nonāk līdz skaistā dzimuma apspriešanai.
"Sievišķim," saka Kants, "jābūt kā torņa pulkstenim, lai visu izdarītu precīzi un pa minūtei, un tomēr arī ne kā torņa pulkstenim, kas visiem skaļi izziņo lielākos noslēpumus; viņai jābūt kā gliemezim, uz mājas dzīvi tendētai, un tomēr ne kā gliemezim, ne vienmēr visu savu mantību sev līdzi nēsājot."
Kāds situācijas atstāsts, no kura kļūst skaidrs, ka, ja ne gluži ko citu, tad vismaz graciozu izteiksmes veidu Kants no laulības ir ieguvis.
"Un likums paliek spēkā: ne vairs aplidot, bet uzsaukt (excipe (fr.) — uzsaukt (jauno pāri); excipio (lat.) — taisīt izņēmumu) cienīgpāri." Tās ir noslēguma rindas no dziesmiņas laulību gadījumiem, ko 1741. gadā Hamburgā sacerējis Mihaēls Rišī (Michael Richey). Kants viņu citē labprāt un atkārtoti, kad vien runa skar kādu izņēmumgadījumu, ko jāpasludina par īstu retumu — vienalga, vai tiek runāts par laulībām vai celibātu, vai kādām citām ar laulībām pat nesaistītām lietām.
Gadījums, kurā Kants nav galants
"Skolotām sievietēm," atzīmē Kants, "viņu grāmatas ir vajadzīgas tādā pašā mērā kā pulkstenis; viņas to nēsā līdzi, lai citi redzētu, ka viņām tāds vispār ir, kaut arī parasti tas nekustas vispār vai arī nav uzstādīts pēc saules."
Gadījums, kas parāda, ka pastāv divu veidu citāti: vieni, kuri jau ir likti "pēdiņās", bet otri, kuri tās, tiekot citēti, iegūst
Kādā mācītu ļaužu sabiedrībā sarunas sāk risināties par iecienītākajiem vācu filozofiem, un, protams, kā jau parasti, jo īpaši par Kantu un viņa rakstiem.
"Bet augstais Dievs!" bilst cienījamais slepenpadomnieks Ulrihs, "kā gan iespējams tik ļoti slavēt Kanta rakstus? Tikpat labi tos varētu sarakstīt uz vientuļas salas, pat desmit citātu tur nav."
Gadījums, bez kura nav iespējams saprast "Spriestspējas kritiku"
Kādā vasarā, kurā laiks bija gadījies ne visai silts un tāpēc arī dažādu insektu daudzums bija visnotaļ niecīgs, Kants pie lielā miltu veikala Licentā pamana lielu skaitu bezdelīgu ligzdu un redz dažas no bezdelīgu atvasēm beigtas guļam turpat zemē. Šī novērojuma pārsteigts, viņš ar lielu rūpību atkārto šo pētījumu un, iesākumā pat īsti nespējot noticēt savām acīm, konstatē, ka bezdelīgas pašas met savus bērnus pāri ligzdu malām. Tad, pilns izbrīna par šo dabisko dziņu, kas tik ļoti līdzinās saprātam un kas bezdelīgām devusi padomu gadījumos, kad barība acīmredzot nepietiks visiem mazuļiem, dažus upurēt, lai tādējādi saglabātu pārējos, Kants teica: "Tajā brīdī man saprāts aprima savā darbībā, nekas tam nebija atlicis, ko darīt, kā vien krist pie zemes un pielūgt"; bet to viņš pateica neaprakstāmā un vēl jo mazāk atdarināmā manierē. Milzīgā padevība, kas staroja no viņa cienījamās sejas, viņa balss skaņa, viņa roku kustības, viņa entuziasms, kas pavadīja šos vārdus, viss, it viss bija vienreizējs.
Stāsts ar pāris jauniem vārdiem
Reiz, kad kādā kompānijā tiek pārspriestas tautu raksturu atšķirības, Kants dižākās Eiropas nācijas raksturo sekojošiem vārdiem:
"Francūži ir pieklājīgi, dzīvīgi, vieglprātīgi, mainīgi, reibst no brīvības. Angļi ir noturīgi, labdarīgi, peļņaskāri, lepni un nesabiedriski. Spāņi ir mēreni, lepni, reloģiozi, cienīgi lēni, nezinoši, nežēlīgi un slinki. Itāļi ir jautri, sīksti, kaislīgi un anonīmi slepkavnieki pustumsā. Un visbeidzot vācieši ir mājīgi, godīgi, uzticīgi, flegmatiski, čakli, pieticīgi, izturīgi, viesmīlīgi, skoloti, atdarinātāji un kāri uz tituliem.
Un no tā var secināt," viņš lakoniski piebilst, "ka Francija ir modes zeme, Anglija — garastāvokļu, Spānija — senču, Itālija — spožuma, bet Vācija — titulzeme."
Gadījums, kurā Kants apgaismo dažus virsniekus
Kantam nepiemita daudzu zinātnieku trūkums — nepārtraukti novirzīt sarunu tieši uz savu zinātnes sfēru; tā vietā viņš bieži runāja par lietām, kas attiecās uz filosofiju. Tas bija kļuvis zināms dažiem garnizona virsniekiem. Reiz viņš ieturēja maltīti pie gubernatora, grāfa Henkeļa. Tad nu garnizona kungi nolēma to vilkt uz zoba par viņa zinātni. Viņi ievada sarunu par attiecīgo tematu, bet tik neveikli, ka filosofs uzreiz nojauš viņu nodomu. Nemanāmi viņš vērpj sarunas pavedienu un novirza to līdz sarunai par zirgiem un suņiem, šo kungu iecienītākajam pārspriedumu tematam. Kungi pat sāk strīdēties un iekarst. "Jūs aizsvilāties," saka Kants, "tas liek man brīnīties; runa taču nav par filosofiju."
Siloģisms, ko nav izdomājis Kants, bet kas ir par Kantu
Zimmels reiz lasījis lekciju loģikā un gribējis saviem klausītājiem parādīt, kā no divām kļūdainām premisām iespējams iegūt patiesu secinājumu:
Lielā premisa: Visi indiāņi nēsā bizes.
Mazā premisa: Kants bija indiānis.
Secinājums: Tātad Kants nēsāja bizi.
No vācu valodas tulkojusi Linda Gediņa.
1