Foto - Anna Andersone
 
Māksla
26.01.2018

Nevažoti, negrožoti

Komentē
3

Par koncertuzvedumu "Gaismas raksti" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Vācu filozofs un estētikas teorētiķis Volfgangs Velšs savā esejā "Māksla publiskā telpā – acuprieks vai dadzis acī?" raksta: "Tā, ko sauc par "publisko telpu", vairs nav, kā agrāk pierasts, demokrātiskas sabiedrības telpa, bet gan iepirkšanās zona, satiksmes sfēra vai ierēdņu darbības lauks. Ja vispār publiskums eksistē, tad nebūt ne tur, bet gan medijos." [1] Pārpratumu un negaidīti spēju emocionālu izvirdumu pilna izvērtusies Latvijas simtgades atklāšana pirmo lielprojektu kontekstā. Komentāri sociālajos tīklos, protams, nav nesaskaitāms zvaigžņu sieks, tomēr iegūt skaidrību par to, kurš izpelnījies vairāk indīgu komentāru – "Nameja gredzens" vai "Gaismas raksti" –, gandrīz nav iespējams, salīdzināma ir tikai žults intensitāte un epitetu arsenāls. Spriežot pēc komentētāju aktivitātes, neviens no šiem projektiem nav spējis attaisnot "kaut kā cēla, nezināma" jeb simtgades cienīga notikuma gaidas: ja jau uguni pakulās var ielaist, ne tikai veltot mākslas darbam kādu neglaimojošu apzīmējumu, bet arī pat (ar) relatīvi pozitīvu vērtējumu, kur nu vēl tālāk? Rezultātā par idiotiem tiek pataisīti gan tie, kuriem patīk, gan tie, kuriem nepatīk, katrs atsevišķi un visi kopā – ne jau kaut kādi mistiskie "viņi", bet mēs. Vai tiešām? Liberālisma, tolerances un vienlaikus zeļošas demagoģijas un populisma laikmetā dzīves izrādē aiz kadra palikusi elementāra pieklājība, atšķirīgu viedokļu respektēšana un diskusiju kultūra. Un tas ir patiešām bēdīgi. Cerams, ka virtuālai viedokļu apmaiņai nesekos personiskas vendetas, spieķi riteņos vai ļaunatminīgas aizdomas, kas jau tā sašķelto sabiedrību un arī stipri ierobežoto kultūras jomas ļaužu loku skaldīs šķēpelēs un liks politiskajiem oponentiem atkal piesaukt nozares "pārfinansētību". Tomēr, atskatoties uz "Gaismas rakstiem", ir vērts kaut vai mēģināt atrast un formulēt, kādēļ, gribot visu pēc iespējas labāk, sanācis kā parasti, jo mākslinieciski "Gaismas raksti" nebija ne tik novatorisks un drosmīgs, ne arī, tieši pretēji, briesmīgs projekts, lai izpelnītos tādu viļņošanos. Trāpīgiem dižgara vārdiem runājot – liela brēka, maza vilna. Visticamāk, līdz maija brīvdienām jau šī simtgades atklāšana ar visu emociju atvilni būs aizmirsusies. Toties pārdomu, kā īsti tverama mūsdienu kolektīvā identitāte "mēs" un "tauta", galā gan gribas likt treknu jautājuma zīmi. Paldies Dievam, nevažoti, bet diemžēl arī negrožoti kā Dieva zirgi skrienam šķērsu, sarunājam cits citam rupjības un piedraņķējam pasauli tā vietā, lai klusiņām laiku pa laikam atgādinātu sev "Es esmu Latvija" jeb, kā savā publiskajā lekcijā aicināja pieredzējusī runas pedagoģe Aina Matīsa, meklējot latviskās pašapziņas formulu: "Pēc manis spriediet par Latviju!"

Ideja laikmetīgā ietvarā apvienot kultūras mantojumu ar mūsdienu mākslas formām un izteiksmes līdzekļiem pati par sevi ietver milzīgu potenciālu, taču tās piepildīšana ir sarežģīts uzdevums. Diez vai kādam būs jaunums fakts, ka neviens mākslinieks tīšuprāt nemēģina radīt kaut ko mazkvalitatīvu, vai arī atzinums, ka neviens nav pasargāts no kļūdām un pārbaudījumiem, kas var uzglūnēt naudas, slavas, kārdinājuma un vēl neskaitāmās formās. Arī iesaistīto pušu daudzums un to attiecības nereti nosaka dažādas pakāpes kompromisus, domstarpības un pat iespēju tā arī nenonākt pie kopsaucēja – kā politikā, tā mākslā un privātajā sfērā. Tādā sintētiskā mākslas formā kā multimediāla izrāde katram iesaistītajam ir ne tikai jāmet kopējā katlā individuāli labākais sniegums, bet arī jāatmet savs ego kopīgi panākamā rezultāta vārdā. Sakausējoties jaunajā mākslas darbā kā veselumā, kuru grūti dekonstruēt, sadalīt pa sastāvdaļām un preparēt, atstājot skatītāju katarses pārsteigtu ar klusu faustisku vēlmi, lai mirklis apstātos. Tas tiešā veidā neattiecas ne uz saturu, ne formu. Runa ir par teorētiski ideālo gadījumu, no kura "Gaismas rakstos" bija tālāk nekā no Nacionālās bibliotēkas ātrija grīdas līdz korei, par spīti labajai iecerei un atsevišķām veiksmēm. Izrādi apmeklēju 19. janvārī, tādēļ nepiedzīvoju TV ierakstā redzamos dūmus un lāzera staru, kas minētajā vakarā gāja secen, taču būtu kļūdaini tos uzskatīt par būtisku trūkstošo posmu izrādes analīzei.

Var teikt, ka viena no lielākajām problēmām mākslas darba uztveršanā saistās ar publikas gaidām un priekšstatiem, kas izrādās ļoti atšķirīgi, tādēļ šeit un turpmāk paustās domas radušās subjektīvā vērojumā. Nesekojot līdzi projekta tapšanas niansēm, taču zinot, ka paredzēts apdzīvot Nacionālās bibliotēkas ātriju un, kā neilgi pirms izrādes vēstīja režisors Viesturs Meikšāns, arī visu ēku, kā arī to, ka gaismu mākslinieka ampluā uzticēts Mārtiņam Feldmanim, un atminoties, cik vizuāli krāšņas ir Radio kora iepriekšējās multimediālās izrādes, nez kāpēc gaidīju arī gaismu šovu, bet šo alošanos reizē nesa un kliedēja tikai projekta nosaukuma tulkojums angļu valodā "Letters of Light", kas lika teju sakaunēties, cik ļoti vienplākšņaini biju gribējusi uztvert tik ietilpīgo metaforu "Gaismas raksti". Acīmredzot manā apziņā Gaismas pils metafora attiecībā uz bibliotēku nefunkcionē iecerētajā veidā, iespējams, tieši tādēļ, ka tā burtiski pārlikta arhitektūrā. Arī doma, ka varēs brīvi pārvietoties telpā, kurā izrāde notiks vienlaikus vairākos punktos, spārnoja, iekams neieraudzīju tumšajā ātrijā acīmredzami samulsušu, telpas vidū koncentrējušos cilvēku kopumu, bet, apejot perimetru, sapratu, ka nekāda staigāšana pa kāpnēm un stāviem tomēr nav paredzēta (atskaitot vecāka gadagājuma un iepriekš pieteiktu skatītāju, kuriem objektīvu iemeslu dēļ nepieciešams sēdēt, sēdvietas otrajā stāvā). Turklāt organizatoru pārstāvis laipni pabrīdināja, ka labāk pirmās divdesmit minūtes tomēr uzkavēties pie ātrija kreisajā malā novietotā melnā konteinera. Solītā brīvība ierobežota, un vienlaikus atļauta traucējošā brīvība – pārvietošanās ļaužu pilnā telpā ar stikla dzērienu glāzēm no bāriņa un nereglamentēta mobilo ierīču izmantošana, filmēšana un fotografēšana izrādes laikā. Un vēl maza neērtības sajūta sapucējušos vecāku dāmu priekšā, kuras pat bija pārvilkušas kurpes (!) un savā starpā sprieda, vai diez pie garderobes būšot atļauts sēdēt, ja stāvot piekusīs kājas, bet kareivīgākā nosprieda, ka sēdēšot tāpat, jo "trīsdesmit eiro un man te tagad pa tumsu jāmīcās?!".

Pati forma, kad vienā telpā sapludināta publika un izrādes dalībnieki, ir pievilcīga, šī metode jau šad tad izmantota dramatiskajā teātrī, tiesa, pārsvarā mazās formas darbos. Taču "Gaismas rakstos" pietrūkst režisora kopainas redzējuma, kā šis jaunizveidotais "mēs" funkcionēs konkrētajā telpā. Grūti runāt arī par visiem iestudējuma dalībniekiem kā par vienotu kopumu. Protams, ciešākā saikne veidojas starp Radio kori, diriģentu Kasparu Putniņu un mūziķu grupu, jo tīri tehniski vokāli instrumentālā mūzikā bez vienotas pulsācijas neiztikt. Patiesībā mūzika un tās izpildījums Kaspara Putniņa vadībā ir šīs izrādes kodols, kur krustojas Mārtiņa Viļuma minimālistiskais, laikmetīgo tehniku un folklorā sakņotu stilizāciju sintezējošais skaņuraksts ar Šipsī mazliet popsīgo, eklektisko mūzikas valodu, kurai līdzās skan profesionālās mākslas apritē veiksmīgi integrēto etnomuzikologu spēlētie tautas instrumenti, Guntara Prāņa rata lira. Par skaņu ainavas vairākdimensionālajiem efektiem rūpējas Voldemāra Johansona skaņu instalācijas (sevišķi izceļot rotējošās skandas un to fantasmagoriski telpiskās atbalsis). Skaņu ainava ir pilnīgākais un pašpietiekamākais no izrādes elementiem. Tekstam pašā izrādē ir otršķirīga nozīme, jo pusi tāpat nevar saprast, lai gan pieļauju, ka komponēšanas procesā mītā par garo pupu un Šlāpina dzejā iešifrētajam Sprīdīša arhetipam, kas samiksēts ar garīgās vertikāles meklējumiem kaut kur starp zemniecisku sirdsgudrību un intelektuālu maldīšanos pa Heidegera malkasceļiem, abi komponisti meklējuši katrs sava gaismas raksta atslēgu. Piemēram, "aizvēsturiskajā" blīvplates formātā, kurā būtu vērts apsvērt ieguldīties, publikai varētu dot iespēju vēlreiz pārliecināties par mūzikas un teksta sazobi un stilistisko saderību tieši kombinācijās Viļums+dainas un Šipsī+Šlāpins. Poētiskais teātris jeb faktiski dzejas daiļlasījums Samiras Adgezalovas izpildījumā gan izrādes sākumā, par spīti it kā pat mērķauditoriju uzrunājošam tekstam, balansēja uz šauras gaumes laipiņas, atgādinot tādu skatuves mākslās novecojušu terminu kā "montāža", mazliet no citas operas bija arī Asnates Rancānes visumā grodi nodziedātā "Liec, Laimiņa, man mūžiņu". Kopumā interesanti bija apmēram pirmās piecas desmit minūtes, ja neskaita pirmatskaņojuma prieku attiecībā uz dziesmām. Prieks par Mārtiņa Viļuma radītajām tautasdziesmu harmonijām, akustisko instrumentu un elektronikas kopdarbu un Radio kora vokālo meistarību mijās ar augošu neizpratni par kustību partitūru. Pirmajā brīdī šķiet, ka apzināti palēninātā kustība vedinās prom no ikdienas skrējiena un koncentrētais performeru "iekšējais skatiens", kas nez kāpēc masveidīgi tika klasificēts kā "zombijisms", ir izteiksmes līdzeklis ar konceptuālu jēgu, paralēli uz konteinera risinoties kādam stāstam kustībā. Taču pēc neilga laika rodas iespaids, ka atrodos Kultūras akadēmijas pirmā kursa skatuves kustības (atsevišķos brīžos – kontaktimprovizācijas) nodarbībās, kur notiek ievadkurss interesentiem, kas nemācās laikmetīgās dejas horeogrāfijas specialitātē. Izņēmums ir meitene ar poniju, kā vēlāk pie gaismas izlasu programmiņā – Rūta Ronja Pakalne, kuras plastika liecina par izglītību laikmetīgajā dejā un nevis fragmentāru, bet pastāvīgu pārliecību par to, ko viņa ar savu ķermeni dara. Iespējams, izturos netaisni pret vēl kādu profesionāli, nepieminot viņa veikumu atsevišķi, taču diemžēl kopējais iespaids par kustību partitūru neradīja pārliecību par Viestura Meikšāna pašreizēju gatavību horeogrāfiskiem izaicinājumiem un izpildītāju sniegums – par skaidrību savā plastiskajā ekspresijā. Lai arī trakajiem pieder pasaule, šādu debijas eksperimentu simtgades atklāšanas pasākumā var saukt par, mazākais, pārsteidzīgu. Ir gadījies redzēt, kā dažs amatierteātris savos skečos mimētiski attēlo, piemēram, "Māri Sirmo un kori "Kamēr"" vai "laikmetīgās dejas izrādi", un tas bija salīdzināms ar artikulētākajiem priekšnesumiem "Gaismas rakstu" kustību partitūrā. Par kādiem grēkiem gan laikmetīgā deja tiek pakļauta publiskai diskreditēšanai laikā, kad Latvijā ir daudz profesionālu horeogrāfu ar plašu specializāciju spektru, tā teikt, ja nu prāts galīgi nenesas uz "tautiņdejām", ir arī kapoeira, buto, gaisa dejas un kas tik vēl ne.

Gaismas, šoreiz tiešā nozīmē, aspekts izrādē aprobežojās ar gaumīgi funkcionālu prožektoru izvietojumu un pārslēgšanu atbilstoši punktiem un secībai, uz kuriem paredzēts vērst publikas uzmanību, atsevišķos momentos izgaismojot dziedātāju sejas, podestus vai kustību zālē. Patīkams radošs izņēmums bija slīdošo staru mizanscēna uz konteinera, kura simpatizēja tieši savā nosacītībā iepretim ilustratīvajai, lai arī neapšaubāmi iespaidīgajai ūdenskrituma projekcijai uz milzīga, ātrijā iekārta ekrāna un gaismas "nūdelēm", kuras pilda tādu kā lāpu funkciju stilizēti rituālajās procesijās izrādes sākumā, bet beigās tiek sakrautas ar "ugunskuros", acīmredzot kopības (arī barikāžu, Jāņu un tā tālāk) vai vismaz vēlamās kopības simbolos. Patiesībā arī ļoti funkcionāls risinājums. Man gan lampu "ugunskuri" nespēja izraisīt vairāk emociju kā, teiksim, Ziemassvētku eglītes no plastmasas, bet daļa publikas aizgrābti pavērsa uz tiem savu mobilo tālruņu un planšetdatoru kameras. Aizkustinošā konkrētība šajā reprezentācijā tomēr mazliet biedē, tāpat kā vēstījums, kas iešifrēts tekstā "mēs esam gaismas raksti", ko koris izdzied, atrodoties starp skatītājiem, bet gaismas kūlis izgaismo diriģentu, kurš izjusti diriģē... hmm…"tautu"? Vai tiešām latvietis latvietim jau tik ļoti ir latvietis, ka neapzināti lien ārā ilgas pēc norādījumiem "no augšas" un vēlme labāk būt mazai skrūvītei? Jau piesauktais Volfgangs Velšs cita starpā raksta: "Publiskās telpas hiperestetizācijas apstākļos nepieciešamas estētiska pārrāvuma vietas. [..] Mūsdienās īstenais mākslas uzdevums publiskajā telpā ir pretoties skaistajai estetizācijai, nevis tai piemēroties. Mākslai nav jābūt patīkamai, tai nav jāpatīk kā vienai no precēm, bet drīzāk jāielaužas publiskajā telpā kā meteoram [..] Tikai šāda māksla ir pūļu vērta." [2] Lai arī šī atziņa uzrakstīta pagājušā gadsimta 90. gados, tā ir pārsteidzoši atbilstoša gana lielai daļai Latvijas aktuālo mākslas parādību kontekstā, vai nu esam nonākuši spirāles līkumā, kur katrs nākamais līdzinās iepriekšējam, vai esam kādu vilcienu nokavējuši. Katrā ziņā "Gaismas rakstu" meteors ir nokritis ar blīkšķi un ar to kā laikmetīgās mākslas faktu (ar iebildēm atsevišķās pozīcijās) viss ir kārtībā, ja tā vienlaikus nebūtu acīmredzot ilgi gaidītā un, daudzuprāt, citādi priekšstatītā simtgades atklāšana. Problēma radusies publiskās telpas – Velša piesauktās "iepirkšanās zonas un ierēdņu darbības laukā" –, attiecīgi pašuzskrūvētās simtgades atbildības sloga kontekstā. Neviens – tiešām neviens – nepateiks, kā vajag, kā ir pareizi, un izdabāt visiem tāpat nav iespējams, tas nav arī vajadzīgs. Svarīgi būtu sākt katram ar sevi, nokļūt pie prāta gaismas, nevažotiem nesaiet matos un neļaut sākties visu karam ar visiem, cīnoties par visiem pieņemamu kopības reprezentāciju.

[1] Velšs, V. Estētikas robežceļi. Rīga: Laikmetīgās mākslas centrs, 2005, 179. lpp.

[2] Turpat, 184.–185. lpp.

 

 

Lauma Mellēna-Bartkeviča

Lauma Mellēna-Bartkeviča ir mūzikas žurnāliste, kultūras pētniece un tulkotāja. Mīl svešvalodas, operu un ceļojumus. Šobrīd strādā pie promocijas darba "Riharda Vāgnera operu iestudējumi 21. gadsimtā:...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3