Domas
20.02.2013

Nesēji

Komentē
2

Džordžs Orvels 1946. gadā sarakstīja eseju "Politika un angļu valoda"[1], kur aplūkoja valodas izmantojumu sava laika britu politikā. Lieki piebilst, ka Orvela skatījums kopumā ir pesimistisks: politiskā rakstīšana un runāšana šodien vispār nozīmē aizstāvēt neaizstāvamo, likt "meliem izklausīties patiesīgiem, un slepkavībām – cienījamām". Taču tas šajā esejā nav pats interesantākais. Līdzās tam rakstnieks sniedz arī virkni visai lietišķu padomu, kā nevajag rakstīt politiskus tekstus. Turklāt tie ir noformulēti gana eleganti, lai noteikti nebūtu attiecināmi tikai uz angļu valodu.

Par apliecinājumu tam kalpo vēlme ikreiz atsaukties uz Orvela eseju tad, kad virkne mūsu politiķu cenšas "komunicēt ar sabiedrību". Tas jo īpaši jūtams šajā priekšvēlēšanu atmosfērā, kad daudzas mutes, kuras līdz šim ir tikai klusībā gremojušas, pēkšņi atveras un sāk runāt. Šie teksti ar laiku pārvēršas vienmuļā, kaitinošā troksnī. Tas notiek ne tikai tādēļ, ka visi runā kopā, bet arī tādēļ, ka visi faktiski runā gana līdzīgu klišejisku tekstu. Skaidrs, ka jaunu impulsu šai tendencei dod t.s. sociālie mediji, kuros šodien jābūt aktīvam ikkatram sevi cienošam politiķim. Tā, protams, nav mūsu politiķu vaina. Ko lai dara, ka šodien par "mūsdienīgu cilvēku" tiek uzskatīts tikai tāds, kurš katru stulbību, kas viņam ienākusi prātā pēc sātīga eskalopa, uzreiz dara zināmu globālai auditorijai. Eiropā un arī Latvijā ir virkne ļaužu, kas šo jauno modi izmanto efektīvi un labi. Tam gan visbiežāk tiek nolīgti īpaši "spoku rakstnieki", kuri kaut ko saprot no valodas un auditorijas. Taču lielais vairums ar savu nemitīgo virtuālo klātbūtni vienkārši atražo valodiskas klišejas un pašiem sev par kaitējumu apliecina, ka viņam / viņai patiesībā nav, ko teikt.

Šeit pārstāstītie Orvela padomi, protams, nav domāti tiem indivīdiem, kas savā morālajā mesiānismā runā kā Vecās Derības Dievs no degoša krūma, – ar tādiem jebkuras diskusijas ir liekas, un tur vajag cita profila speciālistus. Drīzāk runa ir par tiem politiķiem, kas joprojām uzskata, ka morālas eksaltācijas vietā lasītāju var uzrunāt arī ar valodiskiem argumentiem. Tiem patiesi būtu noderīgs šis tas no Orvela. Runa jau nav par kaut kādu abstraktu "valodas kultūru", bet drīzāk par to, ka kokaina valoda nemūžam neaizķers lasītāju. Viņš vienkārši jutīsies garlaikots un diez vai arī balsos par tiem, kas viņu garlaiko.

Vispirms, vajadzētu izvairīties no mirušajām metaforām, ar kurām ir pilns šodienas latviešu politiskais žargons. Tās ir metaforas, kas kādreiz bijušas dzīvas un oriģinālas, taču šodien izklausās pēc tukšām un garlaicīgām klišejām. Piemēram, "iedzīvotājiem draudzīgs xxx", "birokrātiskais slogs", "gudra ražošana", "mediju nozombētie", "cilvēka cienīgs xxx" un tamlīdzīgi. Ar metaforām ir tāpat kā ar jokiem – pirmoreiz tie ir svaigi un interesanti, taču ar katru turpmāko reizi kļūst arvien apnicīgāki.

Otrkārt, pirms kaut ko ziņot, izdomāt, kāds būs sacītā reālais saturs – nevis vienkārši piesārņot klausītāju ausis ar kaut kur sagrābstītām politkorektām frāzēm. Pavisam nesen viena amatpersona Tviterī izpaudās ar šādu domugraudu: "Tiekamies ar xxx iedzīvotājiem, pārrunājam interesantas idejas, arī citus aktuālus jautājumus." Ja kāds no mums klātienē paziņu vidū sāktu runāt šādus tekstus, nepaietu ilgs laiks, pirms kāds paprasītu: "Kas ar tevi notiek, ko tu te nes?" Bet topošie politiķi reizēm iedomājas, ka tieši šādi ir pareizi komunicēt ar vēlētājiem – beigu beigās par ļaunu pašiem sev.

Treškārt, politiķiem tomēr būtu jārunā tā, lai saprastu vēlētāji, nevis tā, kā vēlas birokrāti. Tā diemžēl ir objektīva problēma: Latvijas politikā ir milzīgs personāla apgrozījums, jo katrās vēlēšanās parādās jauni "tautas glābēji" un "reformisti". Pēc Fortūnas iegribas nonākuši politikā, viņi parasti neko daudz nezina par savu elektorātu un tā vajadzībām, tādēļ labprāt inficējas ar birokrātisko žargonu – īpaši tad, ja tas izklausās "advancēts", "eiropeisks" un, galvenais, gudrs. Taču vairumā gadījumu tas nav saprotams vidusmēra cilvēkiem, kuram arīdzan nav laika mācīties birokrātu žargonu, bet kurš grib saprast, ko onkulis vai tante patiesībā grib pateikt. Savu iespaidu te ir atstājis Nacionālais attīstības plāns. Patiesībā tas ir vienu birokrātu rakstīts dokuments citu birokrātu vajadzībām, taču politiķi to uztver kā ideoloģiskā darba "pēdējo vārdu". Tad nu arī pašvaldību vēlēšanu retorika pludo no visādām "izaugsmi atbalstošām teritorijām", "atvērtajām latvietībām", "caurskatāmām pārvaldībām", "ekonomiskajiem izrāvieniem", "drošumspējām", "inovāciju pārneses uzņēmējdarbībā" un tamlīdzīgi. Turklāt šis haiteks tiktāl apreibina galvu politiķiem, ka pašiem sāk likties, ka viņi patiešām zina, ko runā. Tā ir bīstama ilūzija, un vēlētājs, iesākumā varbūt aizrāvies ar modīgi skanošajiem vārdiem, beigās neizbēgami sajutīs blefu. Pāri paliks tikai bezjēdzīga džinkstēšana un simtreiz dzirdētas klišejas. Tikai tad nevajag sūdzēties, ja ļaudis atkal balso par "nepareizajiem" – elektorātam patīk dzirdēt paša cilvēka vārdus, nevis atspēlētu politkorektu tuftu.

Protams, ikkatram ir noteiktas spēju robežas, un ne no viena nevar prasīt vairāk, kā viņš / viņa spēj dot. Ieteikt kādam lasīt dzeju vai paraudzīties no malas uz saviem lingvistiskajiem ieradumiem šodien nozīmē pateikt teju vai rupjību. Taču par visu iepriekš minēto būtu vērts padomāt tieši šajā divvalodības referenduma gadadienā. Tā vien liekas, ka vairumam mūsu "nacionālās" elites latviešu valoda ir vienīgi fetišs, nevis resurss, kuru viņi spētu un gribētu pilnvērtīgi izmantot.

 

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2