Recenzija
21.09.2009

Nesamocītie putni

Komentē
0

Dace Rukšāne man šķiet viena no interesantākajām latviešu mūsdienu rakstniecēm, pie tam nepelnīti nenovērtēta no kritikas puses. Vidusmēra latviešu literatūrkritiķis darbojas pēc principa „ja es spēju saprast, par ko ir stāsts un ar ko tas beidzās, tad skaidrs, ka grāmata rakstīta stulbeņiem”. Līdz ar to Rukšāne, kurai piemīt laba sižeta izjūta un drosme rakstīt par atpazīstamu problemātiku, tiek uzskatīta par triviālu rakstnieci. Jā, viņas grāmatas ir „meinstrīms”, t.i., pieder mainstream literatūrai (šis ir termins, ko man nav gadījies redzēt veikli latviskotu... Apzīmējumus „zemā”, „triviālā” vai „lubu” literatūra lūdzu nepiedāvāt). Tas ir labs meinstrīms, pārdomāts, precīzi veidots un bez augstprātīgas attieksmes pret lasītāju – kritēriji, kurus reti var attiecināt uz citām, par „labu literatūru” vērtētām grāmatām (vēl viens grūti latviskojams termins – literary fiction; neteiksi taču „literārā literatūra”).

„Ķīpsalas putni” ir neliels īso stāstu un miniatūru krājums, nosacīti ierobežots telpā (Ķīpsala) un laikā (aptverot tādu amorfu laika blāķi, iespējams, gada vai divu robežās). Stāstos savītas dažādu personāžu dzīves rakstā, ko veido gan nejaušības, gan likumsakarības. Šajā grāmatā parādās labākās autores dotības – atsperīgs, nesamocīts stils un laba kompozīcijas izjūta. Tiesa, kompozīcijas ziņā Rukšāne ir nedaudz sapinusies meistarībā, veidojot grāmatai eksperimentālu „viss ir saistīts ar visu” struktūru. Es no sirds ceru, ka tas tādēļ, ka autorei šāda struktūra likusies interesanta, nevis tādēļ, lai maksātu nodevas literatūrkritikas prasībai pēc „kaut kā jauna”.

Tieši šī viltīgā kompozīcija, lai arī no pirmā acu uzmetiena aizraujoša, padara vairākus stāstus būtiski vājākus. Piemēram, pirmā stāsta „Pīle” galvenā varone Kristīne aizsoļo pāri skatuvei stāstā „Pīle 2”, kur viņai nekādas funkcionālas lomas nav, un līdz ar to pilnībā sagrauj „Pīles 2” sižetu: mīlas stāstiņš paliek bez nobeiguma, bet Kristīnes stāstam nobeigumu lasītājs gaida līdz pat grāmatas beigām. Turklāt līdz grāmatas beigām jāgaida arī iespēja uzzināt pirmā stāsta sākumu. T.i., lasot „Pīli”, paliek neatbildēts jautājums, kāpēc tam skuķim vēlīnajā tīņa vecumā vajadzētu „stāvus lekt’i Daugavā”. Lasot grāmatu, es pie sevis lūdzos, kaut autore šo motivāciju atklātu (kas tā arī notika, par to paldies) un kaut šī motivācija nebūtu tā, kas man iešāvās prātā kā pirmā, stereotipiskākā versija (nuja, vai tad pusaugu skuķim kāda cita problēma vispār varētu būt).

Zīmīgi, ka sižetiski spēcīgākie stāsti – „Gailis”, „Zvirbulēns”, „Pupuķis”, „Papagailis” – bieži ir vismazāk saistīti ar grāmatā iezīmēto galveno personāžu loku, tādēļ autore acīmredzot bijusi spiesta radīt pilnvērtīgu sižetu. Tajā pašā laikā citi, piemēram, „Kaija”, „Vārnas”, „Zīriņš” un „Cizis”, šķiet esam tikai pildījums bez patstāvīga satura, labākajā gadījumā uzskatāmi par miniatūrām – ainām bez būtiska konflikta, sastāvošām no situācijas apraksta vai galvenā varoņa dzīves filosofijas izklāsta. Citi stāsti – jau minētā „Pīle 2”, arī „Pūce”, „Dzeguzes ligzda” – faktiski aizņemas konfliktu no citiem stāstiem, radot iespaidu, ka kaut kas notiek, lai arī patiesībā atrisinājuma nav vai tas ir nepārliecinošs.

Protams, kompozicionālās problēmas nav noteicošais faktors tajā, vai lasītājam stāsts patiks vai nepatiks. Noteicošie ir raksturi. Es, piemēram, skaļi un rupji lamājos, lasot stāstu „Pupuķis” ar mākslinieci, kas, lūk, nevarot gleznot, jo, lai gan studija viņai ir un jāstrādā nav, vīrs, redz, nepareizais, un tāpēc nekāda gleznošana nesanāk, bet, ja patrāpās mīļākais, tad nu uzreiz visu ko var uzgleznot. Šis tēls ekspluatē sen atražoto „mākslinieka nespēju radīt bez iedvesmas” stereotipu, kas ir veiksmīgi nobeidzis ne vienu vien potenciāli labu mākslinieku. Dace Rukšāne gan šo tēlu pasniedz ar pietiekamu veselīgas ironijas devu (un, pieļauju, viņa pati neizmanto vidi un seksa partneri vai tā trūkumu kā attaisnojumu radošajām krīzēm), bet baidos, ka ne visi „iedvesmas mākslinieki” ironiju sapratīs.

Pozitīvi savukārt mani uzrunāja „Piekūna”, „Gulbju” un „Vārnas” raksturi un vide; kādu citu noteikti vilinās dāmu kašķis „Flamingo zosīs”, raganas meita „Pūcē” vai burvīgā, trausli apņēmīgā Mia „Briljanta lakstīgalā”. Raksturus Dacei Rukšānei izdodas uzzīmēt spilgtus, atpazīstamus, tipiskus un vienlaikus neparastus. Tiesa, bez vairākiem personāžiem būtu varēts iztikt vai vismaz ar zināmu piepūli sakausēt tos vienā: piemēram, stāstītāja „Dzeguzes ligzdā” no stāstītājas „Gulbjos” atšķiras tikai ar bērnu skaitu. Pilnīgi nav skaidrs, kas ir stāstītājs „Pīlē 2”, „Vārnās” un „Sarkanās dzērves matemātikā”. Grāmatā, kas balstās uz tās varoņu savstarpējo mijiedarbību, šādi gaisā pakarināti tēli par labu nenāk. Daudzi stāsti būtu būtiski ieguvuši, ja autore būtu gājusi nevis plašumā, bet dziļumā, un pilnīgāk izmantojusi to drāmu, ko pati veiksmīgi uzbūvējusi. Piemēram, „Ola” ir lielisks dramatiskas situācijas uzstādījums (vientuļa grūtniece sniegputenī, viņai sākas pirmās dzemdības), kas atrisinās tik pūkaini, ka gluži vai nelabi kļūst. No otras puses: šķietami nevainīgais stāsts „Piekūns”, kas sākas ar ārzemēs dzīvojošā namīpašnieka rīkotajiem svētkiem, iegūst konfliktu, dziļumu un smeldzi, un atstāj ilgu pēcgaršu.

Spēcīgs veids, kā raksturot cilvēku, ir valodas lietojums. Šķiet, tieši tādēļ autore lielākajai daļai stāstu izvēlējusies personificētu stāstītāju (kas bieži vien nav galvenais varonis). Viņas valoda ir lielisks mūsdienu slenga un asprātīgas, neuzbāzīgas tēlainības apvienojums, kas, ja neņem vērā dažas neprecizitātes, padara grāmatu ne tikai viegli un dabiski lasāmu, bet arī emocionāli patiesu un pārliecinošu. Patīkamākais, ka nevienā brīdī man neradās sajūta, ka autore izmantotu rakstības stilu kā pašapliecināšanos vai izrādīšanos. Valoda šajā grāmatā ir rīks, nevis pašmērķis.

Žēl tikai, ka valodas iespējas nav pilnībā izmantotas. Man grūti saprotamu iemeslu pēc praktiski visi šīs grāmatas varoņi runā vairāk vai mazāk vienā un tai pašā valodā – putns vienmēr „iemaucas” sienā vai logā, nekad ne „ieskrien”, „ietriecas” vai vienkārši „ielido”. (Pats par sevi vārds „iemaucas” ir precīzs žargona atspoguļojums, bet žargons tieši tāpēc ir žargons, ka to neizmanto visi.) Pēc valodas lietojuma ir praktiski neiespējami atšķirt vienu tīni no otra un vienu māti no otras, vienalga, vai viņai trīsdesmit vai piecdesmit. Tajā pašā laikā vietās, kur viens tēls parādās vairākos stāstos (piemēram, Tīna „Cizī” un „Piekūnā”), nav pietiekami izmantotas valodiskas norādes, ka šis tiešām ir tas pats cilvēks. Lai savilktu raksturu paralēles, man nācās pierakstīt un identificēt stāstu varoņus uz lapiņas, cenšoties saprast, kuri atkārtojas, kuri ne – bet patiesībā šo zīmējumu būtu jāveido autorei ar stilistiskiem paņēmieniem. Tāpat arī, ja skatās šo grāmatu teikumu pa teikumam, atklājas valodiskas neprecizitātes, kas lasīt netraucē, bet arī, atšķirībā no žargona, nekādu labumu grāmatai arī nedod.

Kopsavilkums? Lai arī es labprātīgi nebūtu izdevusi astoņus latus par šo grāmatu (bet vispār ir ļoti maz grāmatu, par kurām es izdotu astoņus latus, it īpaši, ja liela daļa šīs summas sponsorē kārtējos biezos vākus un jokaino izlakoto bildi), tās esamību savā bibliotēkā nenožēloju. Jā, protams, šajā recenzijā es atradu daudz iemeslu, kāpēc šī grāmata nav tik laba, kā gribētos, bet neviens no šiem iemesliem nesabojā grāmatas nepretenciozo šarmu, patieso sirsnību un humoru, kā arī jaukos raksturu un vides atradumus. Jā, Daci Rukšāni ir viegli kritizēt. Viegli tas ir tāpēc, ka viņa spēlē pēc noteikumiem jau labi iezīmētā spēles laukā – meinstrīma literatūrā. Spēles laukā, kas ir tik labi pazīstams tāpēc, ka ir demokrātisks, saprotams, neprasa no lasītāja pārāk daudz un pretī dod arī tieši to, kas sagaidīts: precīzu dzīves uzzīmējumu bez liekām pretenzijām uz „augsto mākslu”. Un, atšķirībā no daudziem latviešu mēģinājumiem meinstrīmā (un diemžēl arī „augstajā” literatūrā), „Ķīpsalas putni” ir rakstīta ar cieņu un atbildības sajūtu pret lasītāju.

Tēmas

Ieva Melgalve

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!