"Mākslas detektīvu" otrajā grāmatā "Neredzamais cilvēks" galvenie varoņi Teo un Poga paslepus satiekas mākslas muzejā. Kad no detektīves Pogas rokām negaidīti izbēg un pazūd viņas suns, resnais takšelis Komats, sākas piedzīvojumi otrpus savdabīgā mākslinieka Kārļa Padega zīmējumam "Zābaki un suns".
Notiks lielākā pakaļdzīšanās mākslas pasaules vēsturē, lai atklātu, kur palicis Komats, kas ir zābakos iemitinājies Neredzamais cilvēks un kā Neredzamo cilvēku atkal padarīt redzamu.
Luīze Pastore: "Neredzamais cilvēks"
Sērija "Mākslas detektīvi"
Fragments, 29.–36. lpp.
Ilustrācijas – Elīna Brasliņa, izdevniecība "Neputns"
Nākamajā mirklī izdzisa gaisma – un mums apkārt viss sāka strauji pārvērsties. Kaut kur fonā parādījās apdullinošs troksnis, kas arvien pieņēmās spēkā: skanēja mūzika, skaļas sarunas un sakliegšanās, smiekli un jautra dziedāšana. Šur tur uzzibsnīja pa gaismas staram, stūros pamazām iedegās sveces, bet mums blakus piepeši izauga dīvaini priekšmeti, rotājumi un dekorācijas: lieli sadzeltējuša kartona tanki, vējdzirnavas un kartona mājas, starp kurām varēja pastaigāties kā starp īstām mājām. Mums garām pagāja klauns ar bēdīgi izkrāsotu grimasi, kāds, kurš bija pārģērbies par nāvi, un skaļi smejoties aizspurdza divas lapsiņas (meitenes ar lapsu astēm!). Visapkārt saradās arvien vairāk dažādu dīvaiņu – spoku, velnu, raganu, princešu, burvju, āžu, stārķu, lāču un citu zvēru.
"Kur mēs esam?!" es noelsos. Mūsu zīmējumā taču nekas tāds nebija attēlots! Turklāt ne pašu vaininieku Komatu, ne arī spīdīgo apavu pāri visā šajā apdullinošajā burzmā es tā arī nevarēju ieraudzīt.
Pogai mirdzēja acis.
"Kaut kas neticams!" Viņa grozījās uz visām pusēm un aiz pārsteiguma elsoja – kas par satriecošu pasauli! Cik negaidīti! Kurš to būtu domājis! Nu protams, ka viņa bija sajūsmā!
Man nācās sapurināties un visu saprast pašam. Acis drīz vien aprada ar pustumšo, krēslaino apkārtni, tomēr pagāja vēl krietns brīdis, līdz beidzot saskatīju, kur mēs atrodamies. Tas bija kādas milzu ēkas gaitenis ar augstiem griestiem, iespaidīgām kolonnām un smalki flīzētu grīdu. Uz priekšu gaitenis aizvijās plašā zālē, kur raibā publika kratījās neprātīgos mūzikas ritmos, bet aiz muguras tas iestiepās tumšās sānu istabiņās, no kurām atskanēja smiekli, sarunas un dziesmas. Mums garām nepārtrauktā plūsmā burzījās cilvēki visdīvainākajās maskās. Vai nu mēs bijām nokļuvuši kādā ļoti savādā iztēles pasaulē, vai arī...
"Lai dzīvo mākslas karnevāls!" troksni mēģināja pārkliegt kāds enerģisks garāmgājējs ar līķa baltu seju, uzzīmētām brūcēm un asins pilītēm pie mutes kaktiņa.
"Lai dzīvo māksla!" viņam promejot uzsauca kāda daiļava. Īsi apgrieztiem, melniem matiem, ietērpusies kungu uzvalkā, viņa blenza kabatas spogulītī un, savilkusi lūpas piemīlīgā čokuriņā, rūpīgi krāsoja sev spīdīgi melnas ūsas. Tad viņa palūkojās pāri spogulīša malai un pamanīja mūs ar Pogu. "Vai tu re, viena pārģērbusies detektīva tērpā! Un tas otrs... pārģērbies par bērnu?!"
Es nosarku. Poga pakniksēja. Skaistā meitene bija laiski atspiedusies pret kāda vīrieša statuju, kam ar lūpukrāsu bija uzvilktas sarkanas lūpas un uzsmiņķēti kautrīgi piesarkuši vaigi, vienā acī iestūķēta apaļa, vecmodīga acene, bet galvā uzmaukta vīriešu platmale. Aiz statujas muguras parādījās kāds jauns vīrietis ar lūpukrāsu rokās – uzmetis mums izklaidīgu skatienu, viņš turpināja statujas izskaistināšanu. Garāmgājēji apstājās, lai viņu aplūkotu. Jaunietis nemaz nelikās traucēts par apkārtējo uzmanību, ko gluži kā magnēts sev tūliņ pievērsa.
Arī Poga vairs nebija piedabūjama novērst no viņa ne acu. Uz neticami raibā apkārtējo ērmu fona jauneklis bija tērpies gluži vienkāršā, bet elegantā un dārgā uzvalkā, apdzeltējušos cimdos, kas reiz bijuši sniegbalti, un augstā platmalē, kas noslēpumaini aizsedza viņa balti nopūderēto seju. Gar sāniem viņam karājās smalks bambusa spieķītis. Dziļdomīgi klusēdams, viņš kā ēna slīdēja ap skulptūru ar uzkumpušu muguru, tievajam ķermenim saliecoties kā jautājuma zīmei. Viņš bija tievs, garš un viegls kā pūciņa – šķita, ka viņa kājas teju pieskaras zemei. Viņš neko neteica, neko īpašu nedarīja, tomēr visu skatieni bija viņam kā piekalti.
Pabeidzis uzlabot skulptūru pa savai gaumei – uzkrāsojis akmenī cirstajam tēlam vēl arī sarkanus nagus –, noslēpumainais jauneklis teatrāli aizsvieda sārto lūpukrāsu, novērtēja padarīto un, pastiepis daiļavai elkoni, taisījās uz promiešanu.
"Ē, Čarli, bet kur tad tava karnevāla maska?" izsaucās kāds no garāmgājēju un skatītāju bara. Noslēpumainais jaunietis satrūkās un pār plecu īgni palūrēja uz saucēju.
"Tu ko – pats sev esi karnevāla maska, vai?!" saucējs turpināja.
"Šis pats sevi uzzīmējis!" iesaucās kāds cits un rādīja uz skulptūru. "Galīgi jau sevī samīlējies! Čarlis + Čarlis, Čarlis + Čarlis!"
Barā atskanēja smiekli.
"Jāliekas slimnīcā un jāārstē zvaigžņu slimība!"
Noslēpumainais jaunietis, ko visi sauca par Čarli, nervozi ievīla stūrī. Uzmetis kūkumu kā lielu jautājuma zīmi, viņš no kabatas izvilka elegantu iemuti un aizsmēķēja, dūmu tērcītei iestiepjoties augstu, augstu griestos.
"Ak, Čarli, neliecies par viņiem ne zinis," steigšus ierunājās daiļava. "Nevajag skumt. Labāk iesim svinēt karnevālu!"
Viņa paņēma jaunekli aiz rokas, rotaļīgi piemiedza mums ar aci un vilka Čarli prom. Gaisā uzvēdīja izsmalcināta pūdera un tabakas smarža. Mēs ar Pogu kā apburti ļāvām skatieniem izsekot maģiskajam pārītim, līdz viņi pazuda deju zāles burzmā.
"Poga, ko lai mēs darām?" Es attapos un raustīju savu pārinieci aiz rokas.
"Ejam padejot!" Kā apmāta viņa vilka mani uz deju zāles pusi.
"Mums taču ir jāatrod Komats!"
"KOMATS!" Nu beidzot arī Poga atguvās un izmisīgi palūkojās apkārt reibinošajā ļembastā. Šoreiz situācija patiešām bija kā ar to adatu siena kaudzē – un pat detektīva tērps te nelīdzētu kaut ko atrast. Cilvēku, masku un trokšņa bija par daudz, telpas bija pārblīvētas un pustumšas, un mums nebija ne jausmas, ar ko vispār sākt! Taču ilgi prātot nebija laika...
Nākamajā mirklī no deju zāles izmisusi un balta kā nāve izspurdza skaistā meitene, kas vēl tikko atradās mīklainā jaunekļa sabiedrībā.
"PALĪGĀ! Lūdzu, glābiet!!!" viņa kliedza.
Es jutu, kā manās asinīs pēkšņi ieplūst bravūra, drosme un varonība.
"Kas noticis?!"
"Čarlis... izgaisa! Un tagad tur ir... spoks!" meitene šausmās elsoja un trīcēdama paslēpās aiz izkrāšļotās akmens skulptūras.
"SPOKS?!" es noelsos, un acumirklī viss gaiss no manis izplūda kā no piepūšamas bumbas.
Poga uz karstām pēdām metās deju zāles virzienā, taču tūliņ atsprāga atpakaļ: no zila gaisa gaitenī parādījās spīdīgu, melnu zābaku pāris, kas paši no sevis PASTAIGĀJĀS! Bez īpašnieka! It kā zābakos būtu iemiesojies kāds neredzams cilvēks!
Draudīgais zābaku pāris izsoļoja no deju zāles un nostājās gaiteņa vidū. Spīdīgie purngali nervozi mīņājās uz vienu un uz otru pusi kā suns, kas izošņā gaisu. Visbeidzot neredzamā būtne taisnā ceļā spērās pie skulptūras, aiz kuras bija paslēpusies skaistā meitene.
"GLĀBIET!" viņa iespiedzās un metās bēgt. Neredzamais cilvēks viņai nekavējoties sekoja.
"Mākslas detektīvi – aiziet!" Poga man uzsauca. Viņas kaujas sauciens atklāja lielāko pakaļdzīšanos manā dzīvē.
0