Esmu Rīgas Tehniskās universitātes students. Jau kādu laiku cenšos apgūt Reģionālās attīstības un pilsētekonomikas kursu. Ceru, ka izdosies, jo līdz šim esmu bijis gana neveiksmīgs mūzikā, lauksaimniecībā, biznesā un vēl mīlestībā arī. Ironiskā kārtā tas viss gan ļoti labi sader kopā… Protams, varētu vainot valsti, bet vai tas būtu godīgi? Savos 33 gados nākas domāt par savu vietu Latvijā. Vai man tā ir? Vai būs? Vai vajag?
Ejot laikam, redzami daudz veiksmīgāki latvieši par mani – draugi mūziķi, radinieki lauksaimnieki –, un nevar teikt, ka nepazīstu spējīgus uzņēmējus. Reizēm nākas uzdot sev jautājumu: "Kāpēc es neesmu tur – šo veiksmīgo cilvēku vietā?" Varbūt vēl ir vajadzīgs laiks, līdz atrastos vieta? Bet varbūt politikā? Un pie politikas ir šis lielais jautājums: "Vai vajag?"
Par piedošanu
Kad plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa par Pētera Sproģa lēmumu kandidēt no viena Latvijā labi zināma politiskā spēka, mani pārņēma dusmas, izmisums un kas tik vēl ne… Vēlāk gan šis viss izkristalizējās citā noskaņā. Respektīvi, vai tad es nespēju piedot savam tautietim izsalkumu pēc varas? Varu, jo 50 gadus tas tika liegts Padomju Savienībā. Tad ienāca prātā doma, ka, iespējams, Pēteris Sproģis pēc kalpošanas baptistu draudzē arī nevar atrast savu vietu Latvijā. Un savukārt aicinājumā no partijas viņš sajuta iespēju. Kā zināms, pie mums ir pieņemts izmantot iespējas... Varbūt pat ar augstāku misiju, nekā ir tiem politiķiem, kuri jau atrodas Saeimas krēslos.
Šīs Saeimas laikā ir daudz dzirdēts par netīro naudu, ietekmes shēmām un lobijiem. Reizēm tas atgādina zooloģisko dārzu, kurā katrai partijai ir sava vieta barības ķēdē. Vai es to atzīstu vai nosodu? Varbūt man arī, līdzīgi kā Sproģa kungam, vajadzētu pievienoties politiskajam spēkam. Tomēr uz kāda pamata man ir cerības ticēt, ka, tiekot Saeimas krēslā, es rīkotos citādāk, "labāk"? Vai es strādātu caurskatāmāk. Bet ja nu man nesanāks labāk…
Kāpēc es nevaru piedot saviem tautiešiem naudaskāri, varaskāri, negausību? Kāpēc ir tik grūti saprast savu tautiešu vēlmi izsisties, izmantot izdevību, ja nepieciešams, pagrūžot malā citu? Manuprāt, ja es nevaru piedot, tad man nav ko "līst" politikā. Iespējams, visas šīs – tik cilvēciskās – īpašības ir manī pašā. No kurienes? No 50 gadu okupācijas.
Skaidrs, ka mūsu politiķu kāre uz visu tik cilvēcīgo būtu remdināta, ja Ulmaņlaiki neaprautos tik strauji 1940. gadā. Mēs visi justos daudz paēdušāki un veiksmīgāki, ja mūsu valsts simtgade būtu pilnīgāka, bez okupācijas gadiem. Mums būtu ticis gan vairāk laimes, gan veiksmes, varbūt pat paliktu pāri. Bet bija, kā bija. Tādēļ jāpiedod. Kam un cik lielā mērā – tas ir katra individuāls jautājums.
Valoda, kultūra, zeme
Lai lielāks ir tas, kas mūs vieno, nekā tas, kas mūs šķeļ! Raugoties uz Latvijas nākotni, ir būtiskas trīs lietas: valoda, kultūra, zeme.
Domāju, par šīm vērtībām mūsu tautā domstarpību nebūtu (protams, etniskajām minoritātēm varētu būt cits viedoklis). Ja varam vienoties par tām, tad kur ir problēma doties uz vēlēšanām rudenī? Katrai koalīcijas partijai kāda no šīm vērtībām ir vistuvākā. Piemēram, valoda tiek sargāta no Nacionālās apvienības pozīcijām. Reizēm liekas, ka pat ar lielgabalu, bet pieņemam, jo tas ir svarīgi. Reizēm Nacionālā apvienība pārspīlē citos jautājumos, piemēram, 16. marta atzīmēšana. Tāpat arī šim politiskajam spēkam ir ietekme pār dažām tieslietu sistēmas nozarēm. Tomēr šie latvieši Saeimā turēs latviešu valodu līdz pēdējam! Nu būs tā!
Lai gan kultūras ministrija nav "Vienotības" pārziņā, šī partija izceļas ar kultūru. It sevišķi eiropeiskās kultūras vērtībām, kā piemēram, brīvā mīlestība, moderna izglītība, eiropeiska domāšana un darīšana. Eiropas kults un tā noturēšana ir "Vienotības" atslēgas uz Saeimas krēsliem. Un kāpēc gan ne? Mūs ar Eiropas vadošo valsti Vāciju vieno 700 gadu sena kopīga vēsture. Esam bijuši Hanzas savienībā. Nīderlandes karalis ir Kurzemes hercoga Jēkaba dinastijas pēctecis. Mēs esam Eiropas daļa. Tai skaitā Eiroparlamenta deputāti (Inese Vaidere, Krišjānis Kariņš, Valdis Dombrovskis) pārstāv "Vienotību". Arī partijas ārējā komunikācija priekšvēlēšanu cīņā ir viskulturālākā attiecībās ar citiem politiskajiem spēkiem. Protams, partija ir apguvusi iekšējo kultūru pēc nesaskaņām, kuras radās pēc Solvitas Āboltiņas aiziešanas. Ir daudz labu lietu no šī politiskā spēka. Nebūsim naivi, pēc 2010. gada krīzes bez šīs partijas, iespējams, mēs šodien atrastos bēdīgākā situācijā. Protams, tiek gaidīti varoņdarbi arī šobrīd, jo veci lauri izkalst agri vai vēlu.
Zaļie Zemnieki. Skaidrs, ka šim politiskajam spēkam rūp tautsaimniecība, respektīvi – zeme. Gatavi tirgoties ar krievu un vācieti, lai zeme uzplauktu. Lēto gāzi pirkt no Krievijas un dzelzsceļa servisu piedāvāt Ķīnai. Tas nav nosodāms. Naudu vajag medicīnai, armijai, izglītībai, kultūrai, zinātnei. Tāpat šim politiskajam spēkam rūp lauksaimnieki, kas nepārprotami spēlēs nozīmīgu lomu Latvijas nākotnes prioritāšu sarakstā. Arī mūsu ostas. Tās tiek labi apsaimniekotas, kas neapšaubāmi dod labumu arī vienkāršajai tautai. Zaļie zemnieki vienmēr augstu vērtēs zemi un tās labumus.
Par vēlēšanām
Mums jāciena savi politiķi, pat ja neesam ar mieru pieņemt viņu spēles noteikumus. Tāda ir sociālā atbildība un cena par mūsu brīvību.
Ja turpināsim zaudēt enerģiju un resursus cīņā cits ar citu, tad neapšaubāmi etniskā minoritāte, kura Latvijā ieņem nozīmīgu lomu, gūs arvien lielākus panākumus no gada uz gadu. Mēs esam individuālistu nācija, tomēr reizēm ir jāatmet šis viensētnieka princips un jāvienojas. Mūsu politiķiem latviešiem tā vietā, lai cīnītos par savu individuālo ietekmi un otra latviešu politiķa nomelnošanu, būtu jārisina problēmas izglītībā un medicīnas pieejamībā, jānovērš sociālā nevienlīdzība, jākoncentrējas uz tautsaimniecības prioritātēm. Nerausim otram latvietim maizi no mutes laukā. Mūsu taču ir tik maz. Mums nav laika savstarpējām cīņām, ja gribam normāli attīstīties. Tādēļ es došos uz vēlēšanām un balsošu par vienu no politiskajām partijām, kuras ir koalīcijā šobrīd. Man personīgi nav ticības jauniem varoņiem, jo reizēm tie ir tie paši vecie politiķi, kuri vienkārši nodibina jaunu partiju. Politika ir spēle, kurā mums visiem ir jāizdzīvo. Mēģināsim saprast savu politiķi – latvieti –, nevis pārtaisīt to pēc savas līdzības.
0