Tviterteātris un tā populārākās lomas
Katram, kurš kaut cik regulāri ieiet tviterī, skaidrs, ka te cilvēki ne tikai izsaka savas domas, bet arī – un pat biežāk – spēlē teātri, citiem vārdiem, apzināti veido savu publisko tēlu. Blakus visnotaļ vērtīgai informācijai par mākslu, kultūru, vēsturi, politiku, kā arī reālai un ātrai palīdzībai dažādu faktu noskaidrošanā zinātniskam darbam, jaukiem putnu un dzīvnieku foto te rodamas arī daudzas dažādas lomu spēles. Piemēram, melnā humora reproducētājs, rūpīgā māte, mīlošā sieva, veiksmīgā dārzniece, novatorisku ēdienu gatavotāja, nerimtīgs sportists, labāko krogu speciālists, bezmiega mākts bohēmietis, lielisks pedagogs, dabas vērotājs... Blakus šiem vairāk vai mazāk pozitīvi orientētajiem sadzīviskajiem tēliem, kas pauž sabiedrības vidusšķiras veselīgo pašapziņu, pat ja to arhetipi apzināti vai neapzināti dažkārt ņemti no populāru žurnālu nodaļām par modernā cilvēka uzvedības stilu, rodami arī pavisam cita tipa tēli. Te nav runa par momentānu pozitīvu vai negatīvu ziņu izplatīšanu, kas vairumā gadījumu ir pat ļoti noderīga. Runa ir par sazvērestības teoriju izplatītājiem – gan globālā, gan lokālā mērogā –, kas lieto pārgudrinieku maskas; nemitīgajiem valsts iestāžu kritiķiem, kuriem gan ir, gan nav taisnība; dedzīgajiem nacionālistiem, kā arī, protams, vēl citiem. Tā kā pati sevi uzskatu par nacionālisti visa mūža garumā, šoreiz gribu apstāties tieši pie dedzīgā nacionālista tēla tviterī un dažos citos sociālajos tīklos, kas, manuprāt, pēdējā gada laikā iegūst aizvien greizākas formas. Kāpēc es runāju par tviterlomām? Tāpēc, ka uzskatu – ne vienmēr cilvēki patiesi domā tā, kā raksta: viņiem drīzāk šķiet izdevīgi sevi modelēt pēc kāda parauga, kurš noteiktā laikā vai noteiktā sabiedrībā būs populārs un iemantos daudz piekritēju. Tāpēc, iedziļinoties tvitera ierakstos, ir zināms pamats spriest par mūsu sabiedrībā aktuālām uzskatu un noskaņojuma tendencēm.
Edvīna Šnores raksts
Nodomu publiski izteikties par minēto tēmu rosināja tviteristu reakcija uz kādu manu ierakstu, kurš skanēja šādi: "Par kādu gan integrāciju Latvijā var runāt, ja Saeimas deputāts (!) Šnore nesodīti var atļauties krievus salīdzināt ar uti?" Katrs, kurš kaut pavirši seko sabiedriskajām norisēm, saprot, ka runa ir par TV-TB/LNNK izdevumā "Nacionālās Ziņas" publicēto vēstures zinātņu doktora, Saeimas deputāta Edvīna Šnores rakstu "Mērķis – latviska Latvija", kur cita starpā teikts: "Daudzas no okupācijas sekām ir pārvarētas, taču krieviskā vide vēl arvien ir Latvijas realitāte. Kā savulaik teica sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, ja vienreiz ielaidīs krievu uti kažokā, ārā to dabūt būs grūti." Izlasot visu rakstu, kļūst skaidrs, ka minētais salīdzinājums nebūt nav vienīgais autora pret krieviem vērstais stiprais izteiciens. Šnore biedē lasītājus ar krieviem kā Krievijas uzsāktā hibrīdkara īstenotājiem, salīdzina Latviju ar Ukrainu, burtiski kūda uz naidu, izteikdamies: "Patiešām redzam, ka PSRS laika krievvalodīgie iebraucēji, lai arī pastāvīgi gāna un sunī Latviju, prom nebrauc. Vismaz ne tādā apjomā, kā latvieši to vēlētos. Notiek pretējs process. Uz Latviju plūst arvien jauni krievu pūļi [..] . Rezultātā Latvija kļūst arvien krieviskāka."
Saeimas komisijas spēlē (nožēlojamu) komēdiju
Reaģējot uz dažu Saeimas deputātu (to vidū – krievu un latviešu pārstāvji) ierosinājumu, kā arī ne gluži viennozīmīgo sabiedrības atbalstu Šnores viedoklim, pie darba ķeras veselas divas Saeimas komisijas. Kā ziņo plašsaziņas līdzekļi: "Saeimas Sabiedrības saliedēšanas komisijas deputāti nobalsoja par to, ka komisija ir "pret naida kurināšanu". Vienlaikus deputāti uzsvēra, ka balsojums ir bijis pret naida kurināšanu kā tādu, nevis pret konkrēto Šnores publikāciju. Atsevišķi parlamentārieši, ieskaitot komisijas vadītāju Ilmāru Latkovski (VL-TB/LNNK), pēc balsojuma atzina, ka īsti nav sapratuši, par ko tikko nobalsojuši." Te nu secinājums var būt tikai viens: ja komisijas locekļi, jo īpaši tās vadītājs, nesaprot tik vienkāršu lietu, tad viņiem ne tikai jāatstāj šī komisija, bet arī jāatsakās no deputātu mandāta: nevaram taču lemšanu par savu dzīvi uzticēt tik ļoti lielā mērā nesaprātīgiem cilvēkiem, kuri turklāt paši atzinuši savas ierobežotās prāta spējas. Internetā var redzēt, ka šīs nesaprātīgās balsošanas laikā dažu deputātu sejā spoguļojas cinisks smaids, dažu (to ir mazākums) – tāda kā neveiklības sajūta. Bet neies taču vārna vārnai aci knābt, īpaši, ja komisijas vadītājs un Šnore ir vārnas no vienas partijas. Un ja vēstures zinātņu doktors televīzijas kanālā LNT nevis vīrišķīgi atzinis savu aplamo citāta izvēli, bet gan kaut ko nesakarīgu muldējis, ka viņa lietotais izteiciens par krievu uti bijis nevainīgs sakāmvārds, līdzīgi, kā piemēram, tas būtu ar sakāmvārdu "āzis par dārznieku".
Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija pieņem gluži saprātīgu atzinumu: "[..] komisijas vairākums uzskata, ka deputāts Edvīns Šnore (VL-TB/LNNK) pārkāpis deputātu ētikas kodeksu, savā rakstā spriedelējot par krieviem un uti." Taču lēmums par sodu joprojām ir ar komisku pieskaņu: "Deputāti vienojās piemērot Šnorem pašu vieglāko sodu – izteikt mutvārdu brīdinājumu."
Šnore – tautas varonis?
Uz manu tvitera ierakstu notika tūlītēja atsaukšanās; tā aktīvi turpinājās trīs dienas, bet pasīvi – vēl četras. Viedokļu apmaiņā, ja to tā nosaucam, piedalījās vairāk nekā septiņdesmit cilvēku – aktīvi izteicienus producēja kādi desmit, pārējie laikoja un retvītoja. Tas vien nozīmē, ka attiecības starp latviešiem un krieviem mūsu sabiedrībā ir ļoti aktuālas. Kad pēc nedēļas radās doma par rakstu, konstatēju, ka vairāki autori savus ierakstus ir dzēsuši, tā, piemēram, man nebija vairs iespējams precīzi citēt, ko tieši ar savu ierakstu es Kremlim laizīju, "aizstāvot kremlinu riebeklības". Toties precīzi varu citēt, ka tādi kā es "Krievijas iebrukuma gadījumā veidotu piekto kolonnu". Un: "Tie, kuri te uztraucas par Šnores teikto, agrāk būtu atbalstījuši nulles variantu, un NVS sastāvā ķertu gejus, par kuriem tagad stāv un krīt." Kā arī: "Krieviem ir teiciens par Vaņku, kas savu dzimtu netur piemiņā. Tādu janku arī acīmredzot netrūkst."
No visiem, kas tviterī izteicās, lielākā daļa solidarizējās ar Šnori. Piemēram: "Ceru, nedzīvojam totalitārā valstī. Sodīt Šnori par teicienu neintegrētajiem sovokiem būtu vēl nožēlojamāk kā Kalnmeiera slotaskāts." Tika radīts iespaids, ka viņš ir īsts varonis, kurš beidzot publiski paudis to, ko domā visi latvieši: "Šnore ir pateicis tikai to, kas katram latvietim sen ir skaidrs." Nē, visi latvieši tā nedomā un visiem latviešiem Šnores izteicieni nav skaidri – ne sen, ne nesen.
Solidaritāte ar Šnori un tās cēloņi
Mēģinot saprast cēloņus aktīvajam pretkrieviskajam noskaņojumam, kas pausts tviterī un kas man zināmā mērā tomēr bija pārsteigums, nonācu pie secinājuma, ka publiski izteiktie argumenti dalās pamatotos un/vai daļēji pamatotos, kā arī nepamatotos.
Vispirms par tiem, kuros vērts ieklausīties. Vismaz daļēji.
"Krievi, kas dzīvo Latvijā, nemācās latviešu valodu un netiecas iegūt pilsonību."
* Latvieši ir spēruši viņiem pretī milzīgu soli, neizraidot un ļaujot iegūt pilsonību. Ko var darīt, ja tas netiek skaidrots un novērtēts? * Kamēr padomju cilvēks skatīsies RUS virzienā un pieprasīs, lai ar viņu runā krieviski, tikmēr cieņu no latvieša nesagaidīt. * Kas mums būtu jāintegrē? Tie, kas to vēlas, tiem nav šķēršļu. Tie, kas nevēlas, tos būtu ar viltu jāiemīlina? * Nav svarīga cilvēka izcelsme līdz brīdim, kamēr tas svešās mājās nesāk prasīt citas valsts nācijtiesības-tādus-prom. * Es saku, ka padomju cilvēkam jāsaprot, ka šeit ir neatkarīga valsts un jāiekļaujas latviskā vidē. Diemžēl retais to saprot.
Fakts grūti apstrīdams. Taču, izdarot vispārinājumu, kas attiecināts uz visiem Latvijas krieviem, notiek kļūdīšanās un netaisnīga apvainošana, jo tieši labākie no viņiem ir gan ieguvuši pilsonību, gan iemācījušies valodu. * Gāju latviešu bērnudārzā, i skolā, i universitāti pabeidzu, un mani tāpat sauc par uti. Skaisti... * Pat ja krievs iziet cauri latviešu izglītības sistēmai, tāpat viņu var mierīgi turpināt apvainot. Tai pašā laikā – vai valsts valodas eksāmena programma nav pārlieku sarežģīta? Varbūt to vajadzētu pārskatīt?
"Krievija, būdama PSRS vēstures mantiniece, nav atzinusi Latvijas (un citu teritoriju) okupāciju. Pretēji, kā to ir izdarījušas citas valstis, kurās arī bijis autoritārs režīms, piemēram, Vācija."
* Vācija, pat līdz mazohismam, ir atzinusi savus pagātnes grēkus. Krievija turpretī lepojas ar okupāciju. * Padomju okupācijas laikā iebraukušie, pamatojoties uz starptautisko tiesību aktiem, ir nelegālie imigranti. * Impērijai zūdot – kas paliek? Bija austroungāru tauta ar savu koloniālpolitiku. Vairs nav. Krievu impērijas ideja ir. * Par etnisku minoritāti šeit var saukt tikai pilsoņus, kuri šeit dzivojuši pirmās brīvvalsts laikā vai iebraukuši pēc neatkarības atgūšanas.
Mūsdienu Krievijas politiķu solidarizēšanās ar padomju režīmu rada netīksmi un, iespējams, pat bailes no vietējiem krieviem, lai arī lielākā daļa no viņiem personiski pie tā visdrīzāk nav vainīgi. * Ne es, ne mani senči nav vainojami okupācijā. Ja ļautu, ierakstītu pasē "latvietis". Ko vēl varu darīt?
"9. maija pasākumos pie t.s. Uzvaras pieminekļa Rīgā tiek kurināts naids pret Latvijas valsti un/vai latviešiem."
* Tiešām nesaskatīju nekādu naida kurināšanu Šnores rakstā. Tāda naida kurināšana, ne tiešos vārdos, bet patiešām jūtama ir 9. maija pasākumos.
Ja 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa tiešām notiek naida kurināšana, tad šādu pasākumu pavisam noteikti vajag aizliegt. Un amatpersonām tajā piedalīties jau nu nevajadzētu nekādā gadījumā. Pilnīgi piekrītu viedoklim: * Apsaukāšana par utīm mudina nesvinēt 9. maiju? Ja kādi vateņi latviešus saukā par fašistiem, varbūt nevajag atbildēt ar to pašu?
"Krievu izcelsmes militārpersonas palika Latvijā un piedalās mūsu valsts politikā."
* Ļoti daudzas militārpersonas palika un piedalās politikā, kaut arī tas ir pretrunā ar starptautiskiem noteikumiem.
Ja tā patiešām ir, tas nav pieļaujams. Es gan personiski zinu tikai divas padomju laika militārpersonas, kas piedalās politikā, bet tām ir latviska izcelsme. Taču, ja kādi starptautiski noteikumi nosaka aizliegumu kolonizētājrežīma militārpersonām piedalīties dekolonizētas valsts politikā, patiešām jājautā, kādēļ šis likums netiek ievērots – vienalga, vai runa ir par latviešiem vai krieviem?
Ir arī galēji subjektīvi, nepieņemami argumenti, kuri tomēr jāizlasa, lai zinātu, ka arī tādi pastāv.
"Padomiskais un krieviskais ir viens un tas pats."
* No Šnores puses tā nebija gānīšanās. – Krievi vispirms okupē, laupa, slepkavo, pēc tam brīnās: A kāpēc mūs nemīlat?
Kontrviedokli, ko izteica kāds cienījams dzejnieks, bez manis atbalstīja vien divi tviteristi: * Kamēr mēs nesāksim padomju cilvēku nodalīt kā atsevišķu grupu, nevis tos apzīmēt ar vārdu "krievs", mēs nespēsim risināt problēmas. Neviens arī nejutās aicināts atbildēt uz jautājumu: * Krievi Latvijā dzīvo gadsimtiem ilgi. Visi slepkavas? Nesadzirdēti palika arī tādi viedokļi: * Latvijā dzīvo un gadsimtiem ilgi ir dzīvojuši Latvijai lojāli krievi. Valsts pastāvēšanai ir vitāli svarīgi viņus neatgrūst. Un: * Mans vectēvs. Visi krievi būtu vainojami viņu ciešanās? Un kā ar latviešu čekistiem?
"Vienoti var būt tikai latvieši. Integrācija nemaz nav vajadzīga, jo latvieši ir pārāki par krieviem."
* Nu protams, mums jābūt cūkām, jāvārtās dubļos un jārukšķ līdzi... tad būs Saskaņa, kā te daudziem uz to orientētiem gribētos. Ruk, ruk... * Kāpēc latvieši necieš tikai krievu utis, tā nav šo krievu utu vaina? * 1997., kad LV hokejisti uzveica hokeja grandus un 2 puišeļi runāja apmēram tā: – nu, rezuļtat? – Naši pobediļi!, noticēju LV kā vienotai sabiedrībai. * Tādas /vienotas sabiedrības Latvijā/ nav un nebūs. Vienoti var būt tikai latvieši.
"Integrācija ir gļēvo Rietumu izdomājums, ko mums cenšas uzspiest Eiropas Savienība."
* Ziniet, kas sanāk? Šāda konsekvence: latvietis nedrīksti būt, latvietim būt ir slikti. Ja tāds esi – raudi vai nošaujies! * Dažā ziemeļu valstī politkorektums ir novests līdz absurdumam. Mēs ar ejam to pašu ceļu. * Liekas, Stokholmas sindroms inteliģences aprindās jau sen pieņēmis epidēmisku raksturu. * Dažs pārspīlētā politkorektumā tik zemu klanās, ka muguru vairs taisnu nespēj atliekt. RU šo pārspīlēto mazohismu izmanto. * Par kādu "integrāciju" jūs runājat? Vai Latvijas pilsoņi referendumā to ir izvēlējušies, vai tā ir lielvalstu uzspiesta dekolonizācijas vietā? * Tas ir Latvijas ceļš uz ES. Kas samācīja šo grupējumu būtībā akceptēt okupācijas sekas? Agresīvo invaderu pielabināšanas blefs ir jāatrisina.
"Kā viņi ar mums, tā mēs ar viņiem!"
* Šeit, RU, mani neviens par fašistu nav nosaucis. Latvijā ik dienas – fašist, latišņ, malo vas v sibirj otoslaļi. Par utīm gan apbižojas! * Ko tik visu es no savas krievu vīramātes gadiem ilgi esmu bijusi spiesta klausīties par latviešiem! * Atceros, no 4 gadu vecuma mani sētā krieveļi par latviešu fašisti saukāja. * Saskaņas Saeimas deputāts Kabānovs uzrakstīja rakstu, kur ņirgājās par Dziesmu svētkiem un dažādi aizvainoja latviešus. Vai viņu sodīja?
Viedokļi, ar kuriem solidarizējos
* Te daži nesaprot, ka tas āksts neizdalīja starp Krimnašiviešiem un Latvijas patrītiem krieviem. Visi krievi ir utis pēc viņa teiktā. * Krievu utis, tutsi prusaki, ebreji parazīti – tas nav nekas jauns. Nedaudz izbrīna, cik daudz izglītotu c-u, kas ir gatavi to attaisnot. * Es esmu 100% tīrs latvietis. Bet uzskatu, ka tautību nosaka iekšējā pārliecība, dzīvesveids, valda, mītneszeme. "Asinis" ļoti sekundāri. * Diemžēl visi šie Šnori aizstāvošie grūtgalvīši neaptver, ka truli ksenofobiska gānīšanās lieliski kalpo Kremļa mērķim šķelt LV sabiedrību. * Ja kāds būtu latviešus par utīm saucis, tad būtu milzu skandāls, bet krievus nez kādēļ var. Kālab tā? * Kā reaģē krievu utis, kuras sūc Jūsu kristāltīrās asinis? Eksplodē? Sāk dziedāt latvju dainas? Citi varianti... * Šī diskusija tikai vēlreiz parāda, ka Latvijā dzīvo sašķelta sabiedrība, kas iestrēgusi atriebības ciklos. Attīstībai tas, protams, nelīdz.
Pēcvārds. Nr. 1. Kad 1991. gadā Latvija atguva valstisko neatkarību, es arī, ja kāds man būtu piedāvājis izvēli, balsotu par politiku "Latviju latviešiem". Tik rūgtas bija atmiņas par padomju režīmu, tik naiva, kā pavisam drīz izrādījās, ticība tam, ka nacionalitāte izšķir to, vai cilvēks ir mūsējais, respektīvi, godīgs patriots, vai nav. Kad "mūsējie" politikā un plašsaziņas līdzekļu sfērā sāka izspiest krievus, ieraudzīju: tas notiek nevis principu, bet gan konkurences dēļ. Kā arī, lai uzkurinātu un uzpirktu mazizglītotus vēlētājus, kas tic vārdiem, bet neredz darbus. Līdz ar to patriotisms Latvijā lielā mērā tika pārvērsts par izdevīgu politisku preci, kas lielākā vai mazākā mērā izpaužas arī šajā "diskusijā".
Tāpat tas, ka mākslas aprindās un izglītības sfērā pazīstu daudzus Latvijai lojālus, talantīgus krievus, kā arī tas, ka ārzemēs nācies vērot, ka atšķirīgas nacionalitātes var veidot vienu nāciju, man savu 1991. gada viedokli licis pārvērtēt. Tagad es domāju, ka tiesīgi Latvijā dzīvot un justies neapdraudēti ir visi mūsu valstij lojālie dažādu tautību cilvēki. Tāpēc mani tik ļoti uztrauc Šnores raksts un daudzu pilsoņu pozitīvā reakcija uz to, kas, manuprāt, citu tautību cilvēkiem var radīt apdraudētības sajūtu. Un, tā kā es ne tikai esmu dzīvojusi padomju režīmā, bet arī pietiekami daudz zinu par apdraudētības sajūtu citos autoritāros režīmos, negribu, lai Latvija kaut mazākajā mērā līdzinātos tiem.
Pēcvārds. Nr. 2. Runā, ka ģēniji varot paredzēt nākotni. Kad Eimunts Nekrošus 1997. gadā Viļņā iestudēja "Hamletu", viņš ļoti paplašināja Klaudija tēlu, ko spēlēja harismātiskais, zemnieku Kristum līdzīgais aktieris Vlads Bagdons. Klaudijs, ko viņa dēls Hamlets dievināja, ar varu iespieda tam rokā ledus gabalā atrasto atriebības dunci. Kad finālā Hamlets, pildot atriebības misiju, bija miris, tēvs turēja to uz rokām, bet uz mazām bungām, kas atradās uz Hamleta krūtīm, no augšas krita smagas debesu asaras, izsitot nāves skaņrakstu. Toreiz, pirms divdesmit gadiem, es tik labi vēl nesapratu, ka pagātnes pāridarījumu atriebšana ne tikai vairs nedod gandarījumu. Bet var atnest arī nākotnes nāvi.
8