Kino
06.09.2018

Nepārraujama ķēde

Komentē
2

Par Audrjus Stoņa un Kristīnes Briedes filmu "Laika tilti", 2018

Laikam jau varam to uzskatīt par debesu dāvanu Latvijas simtgadē, ka mūsu nacionālais kinematogrāfs tieši šogad ir guvis tik ievērojamu atzinību pasaules mērogā. Nav runa tikai par visnotaļ plašo simtgades filmu programmu un citām ārpus programmas tapušām filmām, kuru kopskaits ļauj beidzot ieraudzīt Latvijas kino kā daudzpusīgu, dzīvu organismu, bet arī par lielo godu, ko mūsu vecmeistara Rolanda Kalniņa filmai "Četri balti krekli" izrādīja Kannu festivāls, iekļaujot to pasaules kino klasikas retrospekcijā. Slavas dziesmu (vai būtu pareizi to dēvēt par mīta konstruēšanu?) latviešu kino vēsturei turpina arī latviešu režisores Kristīnes Briedes un lietuviešu dokumentālista Audrjus Stoņa kopdarbs "Laika tilti". Uzreiz gan jāprecizē, ka filma ir veltījums poētiskā dokumentālā kino tradīcijai un tās iedibinātājiem visās trijās Baltijas valstīs, tiecoties uzrādīt kopīgo idejisko telpu, ko 20. gs. 60. gados apdzīvoja latviešu, leišu un igauņu dokumentālisti, un mēģinot runāt par Baltijas kino kā par vienotu, savstarpēji saistītu parādību kopumu, spītējot tam, ka vidējais latvietis, iespējams, īpaši nekad nav interesējies par mūsu tuvāko kaimiņu kinematogrāfistu sasniegumiem (un vice versa). Tāpēc šķiet likumsakarīgi, ka par filmas pirmizrādes norises vietu Latvijā izvēlēts Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, vēl vairāk cenšoties izcelt šo nepārraujamo ķēdi baltiešu starpā.

Filmā piedalās daudzas tā laika dokumentālā kino leģendas, no kurām liela daļa diemžēl jau aizgājusi mūžībā, – latvieši Ivars Seleckis, Hercs Franks, Aivars Freimanis un Uldis Brauns, igauņi Andress Sēts un Marks Sosārs, bet Lietuvu pārstāv Roberts Verba un Henriks Šablevičus. Varu godīgi atzīties, ka arī man minētās leišu un igauņu filmas bija atklājums, pat ja pašu autoru vārdi bija dzirdēti, un tas atkal lika aizdomāties par to, cik gan mūsu tuvākie kaimiņi savukārt zina par mūsu klasiķiem (ar to es domāju vairāk tās paaudzes, kas izaugušas pēc Baltijas valstu neatkarības atgūšanas). Iespējams, no minētajiem vienīgi Hercu Franku varam uzskatīt par patiesi starptautiski atzītu un novērtētu (galvenokārt pateicoties īsfilmai "Vecāks par 10 minūtēm"), pārējiem ir drīzāk atsevišķi panākumi ar konkrētām filmām, un māc šaubas, vai vārdu salikums "Baltijas poētiskā dokumentālā kino skola" daudz izteiks kino pazinējiem ārpus Baltijas valstu robežām, īpaši Rietumu virzienā. Patiesībā, tas ir pašu filmas autoru piedāvāts retrospektīvs apzīmējums, iepriekš Latvijas kino vēsturē izmantoto Rīgas poētiskā kino skolas (dēvētu arī par "poētisko Rīgas stilu") jēdzienu pārceļot uz visas Baltijas mērogu. Apzīmējuma lietojums filmas kontekstā, manuprāt, ir veiksmīgs, tomēr dzirdēti arī iebildumi, turklāt no pašu filmā redzamo dokumentālistu puses. Piemēram, Aivars Freimanis intervijā LR1 raidījumā "Kultūras Rondo" izteica pretenzijas tieši pret vārda "poētisks" izmantošanu, jo tas esot pārāk nepilnīgs un "jaunkundzisks". Jāatzīmē arī, ka ne visas minēto autoru filmas iekļaujas šajā "poētiskajā" virzienā, viņi veidojuši arī daudzas sociāli asākas un tiešākas filmas, kaut vai Ivars Seleckis ar filmu "Sieviete, kuru gaida?" un triloģiju "Šķērsiela".

"Laika tiltu" autori savu filmu dēvē par eseju, kas veidota, vistiešākajā veidā ietekmējoties no viņu aplūkoto filmu poētikas – mēģinot ar skatītāju runāt vizuālā valodā, mēģinot attēlā ietilpināt jēgpilnas metaforas, kas izsaka to, kas paliek neizteikts ar vārdiem. Savulaik, kad savas agrīnās filmas radīja Freimanis, Brauns, Sosārs, Verba un pārējie, viņiem bija jārēķinās ar citiem apstākļiem un pastāvošo konjunktūru, kas liedza daudz ko no pieredzētā un uzzinātā, kā arī pašiem svarīgās atziņas atklāt ar tiešiem, skaidri nolasāmiem vēstījuma paņēmieniem. Ne mazāk svarīgs faktors bija arī 20. gs. 60. gadu radošās brīvības uzliesmojums, un šīs strāvas, kas aktīvi plosījās Rietumu mākslā un domāšanā, veiksmīgi uztvēra arī Padomju Savienībā dzīvojošie mākslinieki, tostarp dokumentālisti, kurus nemitīgi urdīja vēlme izmēģināt ko jaunu. Īpaši šajā ziņā izcēlās Aivars Freimanis, kurš vēlējās maksimāli atteikties no teksta dominances un izmēģināt dažādus vizuālās izteiksmes līdzekļus, bet vēlāk radoši sapludināja spēlfilmas un dokumentālās filmas modus. Vai Briedei un Stonim ir izdevies atkārtot šo fenomenu? Viņi arīdzan izvairās no uzkrītošas paskaidrojošā teksta klātbūtnes, ļaujot runāt pašiem dokumentālistiem – filmas varoņiem, kuri mēģina sev atvēlētajā neilgajā laikā definēt dokumentālā kino esenci. Tas, protams, nav iespējams, un arī intervēto režisoru attieksme pret šo "uzdevumu" ir atšķirīga – viens ļoti nopietni reflektē par laika plūstamības nozīmi kino un dzīves mijiedarbībā, otrs – par centieniem kinolentē fiksēt acīm apslēpto dvēselisko un garīgo substanci, bet citi vien daudznozīmīgi klusē vai izvēlas atbildēt ar kādu joku vai ēverģēlību. Protams, ir arī režisori, kā Šablevičus un Franks, kuru gadījumā nācies iztikt tikai ar pieejamajiem arhīva materiāliem. Tomēr lielākoties "Laika tiltus" veido tieši aplūkotā laika perioda filmu fragmenti un izvilkumi no to skaņu celiņiem, un šeit nu jāatzīst, ka pirms aptuveni 50 gadiem tapušais kino joprojām spēj dziļi emocionāli uzrunāt tieši kā estētisks fenomens, pat nedomājot par ideoloģisko un vēsturisko kontekstu. Tikai skatoties šos fragmentus – gan Selecka un Freimaņa stāstus par piekrastes zvejniekiem, gan Brauna episkā Padomju Savienības kaleidoskopa "235 000 000" epizodes, gan Sosāra stāstu par Kihnu salas sievām, gan Franka iemūžinātās dzemdības –,ir iespējams pilnvērtīgi aptvert šo cilvēku ieguldīto darbu izcila, pārlaicīga attēla radīšanā, kas patiesi ir spējīgs "runāt" pats par sevi. Kā arī novērtēt 35 mm kinolentes zudušo burvību, ko tomēr nespēj pārradīt digitāli uzņemtais attēls.

"Laika tilti" ir gluži kā maigs pieskāriens vai viegls pārbrauciens pāri Baltijas poētiskā dokumentālā kino tradīcijai, tāpēc negaidiet no šīs nepilnu pusotru stundu garās filmas vēsturiskus faktus un padziļinātu analīzi par minēto parādību! Tā patiesi ir kinematogrāfiska eseja – mēģinājums uztvert aizgājušā laika kino esenci caur tā radītājiem un attēliem. Zināmā mērā pretenciozs mēģinājums, kurā centieni pietuvoties savulaik radītajām metaforām, iespējams, ir tikai izveidojuši papildu metaforiskuma slāni, kas daļu filmas skatītāju var nevis pietuvināt Baltijas dokumentālajam kino, bet gluži pretēji – radīt par to priekšstatu kā par kaut ko nepieejamu, neatšifrējamu, tikai sava laika paaudzei līdz kaulam atkožamu (par to savā apcerē portālā "Delfi" raksta arī fotogrāfs Andrejs Grants). Man tomēr gribētos optimistiski cerēt, ka tā nenotiks un attēlu maģija saglabās savu suģestējošo iedarbību gan uz manas un jaunāko paaudžu cilvēkiem, gan uz mūsu nākotnes pēctečiem, kļūstot par īsto nepārraujamo un nesagraujamo laika saistvielu.

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs. Strādā muzejā un paralēli tulko utilitāra lietojuma tekstus. Slimo ar literatūru un kino. Cenšas skatīties plašāk.       

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2