Nepalikt mierā

Pirms kāda laika tviterī lasīju ziņu: "Dzīvīgs, vesels bērns nevar ilgi sēdēt mierā. Bet mēs viņu gribam paralizēt katrā stundā uz 40 minūtēm. Rezultātā universitāti beidz paralizēts." (Juris Celmiņš @jurisc3) Nebiju par to līdz šim aizdomājusies, taču, redzot savus bērnus ikdienā, tik tiešām brīnos, kā (un vai) jau pēc pāris gadiem viņi pusi dienas spēs mierīgi nosēdēt, klausīties, ko kāds priekšā runā, nedīdīties, nerunāt, principā nedomāt (katrā ziņā ne savas domas) un tā 12 gadus no vietas. Šobrīd pat zobus gandrīz neiespējami dēlam iztīrīt, jo viņš visu laiku lēkā, šūpojas, dzied. Citi gan apgalvo, ka līdz skolas tas mainīsies - septiņu gadu vecumā cilvēks VAROT mierīgi nosēdēt. Vai tiešām?

Kā raksta Valdorfa pedagoģijas eksperte Rahima Boldvina Densija: "Maza bērna veselīgai attīstībai nepieciešama visu maņu iesaistīšanās. Bērns vēlas skriet un lēkāt, aizskart un satvert ar rokām, prieka pēc aizturēt elpu, lēkāt aiz prieka, piedzīvot pasauli caur visām savām maņām. "Vai es to varu apskatīt?" nozīmē "Vai varu tam pieskarties?". Bērns ir izslāpis visu piedzīvot, cik pilnīgi vien iespējams."[1] Arī Marija Montesori uzsver kustības nozīmi prāta attīstībā: "Kustība jeb fiziska aktivitāte ir būtisks faktors intelektuālai izaugsmei, kas atkarīga no ārējiem iespaidiem. Caur kustību nonākam kontaktā ar ārējo realitāti, un tieši tas galu galā ļauj aptvert pat abstraktas idejas. Fiziska darbība savieno garu ar pasauli, taču gara vajadzība pēc darbības ir it kā divvirzienu – lai aptvertu/uztvertu konceptus un lai izpaustu sevi."[2] Šo pašu domu pauž arī franču filozofs Moriss Merlo-Pontī: "Cilvēks ir psihiskā un fiziskā apvienojums. Augums un apziņa ir savstarpēji cieši saistīti. Līdz ar to varēt nozīmē to, ka fiziskā nodarbe un auguma kustības balstās uz zināšanām."[3]

Varētu jau teikt, ka skolēns vairs nav mazs bērns, tāpēc tam būtu jāspēj palikt mierā. Tā tiešām ir – cilvēks to spēj, bet vai vajag? Zinātniski pētījumi rāda, ka no bioloģiskā skatupunkta fiziskas aktivitātes palīdz smadzenēm mācīties. Vēl vairāk – kustības nepieciešamas smadzeņu iedzīvināšanai, lai radītu līdzsvaru starp smadzeņu puslodēm un veicinātu jaunu smadzeņu šūnu veidošanos. Fiziskas aktivitātes atbalsta un uzlabo saites starp neironiem, tādējādi darot efektīvāku starpneironu komunikāciju, kas ir būtiska, lai mācīšanās vispār notiktu. Kustība ierosina mācīšanos, tā palīdz studentu smadzenēm būt aktīvām, domājošām un saites veidojošām.[4]^-[5]

Vēl bez mācību procesa sekmēšanas fiziskas aktivitātes veicina arī apgūstamās vielas uztveršanu un pielietošanu. Kad studentiem ir iespēja pārvietoties pa klasi, nevis visu laiku sēdēt vienā un tajā pašā vietā, konkrētā pozīcija, kurā apgūta kāda jauna informācija, var palīdzēt to atsaukt atmiņā. Noradrenalīns un dopamīns, kas atbrīvojas ķermenī kustoties, arī veicina informācijas saglabāšanu un labāku atcerēšanos. Kā paskaidro pētnieki Lengels un Kuczala, ir vieglāk uztvert un atsaukt atmiņā informāciju, kas saistās ar kādām kustībām. Tāpat arī ir vieglāk atcerēties fizisku pieredzi nekā izlasītu vai lekcijā dzirdētu informāciju.^4-5

Tomēr ne vienmēr kustību ietekme uz mācīšanos bijusi (paš)saprotama. Tikai 20. gs. otrajā pusē zinātniski tika apstiprināta smadzeņu saistība ar kustību. Līdz tam valdīja uzskats, ka kustēšanās ir kustēšanās un domāšana ir domāšana, un ka starp abām nav nekāda sakara. Pat doma, ka smadzenes varētu būt atbildīgas par kustībām, šķita nepieņemama. Mūsdienās zinām, ka pat pakauša kasīšana ir domas veicinoša un labāka par ilgu sēdēšanu uz vietas.

Šai sakarā jāpiemin, ka dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgas dominējošās maņas, pēc kā var izdalīt redzes, dzirdes un kinētisko uztveres tipu. Katram ir labākais veids, kā apgūt jauno. Redzes tips vislabāk uztver un atceras lasīto, redzēto; dzirdes tips – dzirdēto; un kinētiskais tips – sajusto, aptaustīto, izbaudīto. Ņemot vērā šos atšķirīgos uztveres tipus, skaidrs, ka redzes un dzirdes tipam skolā viss kārtībā, taču apmēram trešdaļai cilvēku šāda mācīšanās ir tikpat kā nemācīšanās. Kādā pētījumā lasīju, ka lielākā daļa nesekmīgo skolēnu klasiskās izglītības sistēmas skolās ir tie, kam dominē kinētiskais uztveres tips.

Atgriežoties pie manis pieminētā tvīta, kāds uz to bija atbildējis ar jautājumu: "Vai tu bērnībā Mario spēlēji un grāmatu lasīji skrienot?" Protams, grāmatu ne bērnībā, ne tagad skrienot nelasu, kājās stāvot pārpildītā vilcienā gan esmu lasījusi. Tomēr, kā apliecina zinātne, sarkasms šeit nevietā. Kustību trūkums ir nopietna problēma mūsdienu sabiedrībā. Brīdī, kad mazie cilvēki to vien vēlas, kā skraidīt un lēkāt, mēs piespiežam viņus sēdēt nekustīgi, savukārt vēlāk cīnāmies jau ar ko pilnīgi pretēju – sēdošu, mazkustīgu dzīvesveidu, lieko svaru un ar to saistītajām veselības problēmām.

Ir tik daudz dažādu veidu, kā iekļaut kustības bērnu ikdienā gan skolā, gan ārpus tās. Pat matemātiku un valodu iespējams mācīties caur kustībām, piemēram, burtot vārdus, katru burtu attēlojot ar kustību, izdejojot pieturzīmes un teikumu uzbūvi vai mācoties saskaitīt, sadaloties grupiņās pa trīs un četri un tad skaitot sevi, mācoties ciparus – palēkties katram skaitlim atbilstošu reižu skaitu. Šai ziņā par paraugu var ņemt dažādas tā sauktās alternatīvās skolas – Montesori, Valdorfa, Reggio Emilia un arī citas. Piemēram, Montesori skolā nav taisnās vienādās rindās izkārtotu solu, bet gan plaša telpa, kur bērni var sēdēt gan pie "bērnu izmēra" galdiem, gan ērtos dīvānos vai tieši uz grīdas, ja vēlas. Stundas nesākas un nebeidzas ar zvanu. Bērni paši izvēlas savus veicamos uzdevumus un jebkurā laikā var brīvi pārvietoties pa telpu. Tāpat jebkurā laikā viņi var sarunāties savā starpā un arī ar skolotāju. Daudzi materiāli ir tā veidoti, lai kustība gluži vienkārši būtu to dabiska sastāvdaļa – piemēram, iepazīt vienu tūkstoti: aiziet līdz plauktam, paņemt noskatīto materiālu, izvēlēties vietu darbam, izritināt īpašu paklājiņu, izlikt uz tā vienā taisnā rindā 1000 pērlīšu, saskaitīt tās, pēc tam atkal savākt, saritināt paklājiņu, nolikt visu vietā. Lūk! Tā vietā, lai solā sēdošam bērnam vienkārši pateiktu: "Viens ar trīs nullēm ir tūkstotis", bērns pats to ir aptaustījis un saskaitījis, turklāt vēl krietni izkustējies. Arī Reggio Emilia pieeja paredz līdzīgu telpu iekārtojumu kā Montesori skolās, taču lielu uzsvaru liekot uz "ateljē" – tās ir īpaši iekārtotas telpas, kur bērni var eksperimentēt, pētīt, atklāt un radīt. Arī šeit nevienam nav stīvi jāsēž solos, bet gan tiek atbalstīta un veicināta bērnu aktīva darbošanās. Piemēram, pētot sniegpārsliņas kā daļu no dabas mācības, bērni tās izveido paši no sevis, noguļoties zemē aplītī pa seši (jo sniegpārsliņai ir seši stariņi), vai, mācoties anatomiju, zīmē dabiska lieluma cilvēkus.

Interesanti, ka kustības var iedalīt trīs grupās ar vienu kopīgu iezīmi – visas nāk par labu smadzenēm. Pirmā – veģetatīvās funkcijas nodrošinošas kustības, kā, piemēram, elpošana, ēdiena pārstrāde, asins plūsma; kustības, kuras paši nemaz īsti nekontrolējam, varbūt pat neapzināmies, bet kas ir bezgala svarīgas dzīvībai un, protams, arī smadzenēm. Otrā – apzinātas fiziskas aktivitātes, kustēšanās kustēšanās pēc, kā, piemēram, sports. Šādas kustēšanās rezultāts ir veiklāka asinsrite, kas savukārt nozīmē vairāk skābekļa smadzenēm un "skaidrāku" galvu. Trešā grupa būtu kustības, kas vērstas tieši uz smadzeņu darbības veicināšanu. Piemēram, mazu bērnu vecākiem tiek ieteikts bērniņus šūpināt (gan uz rokām, gan šūpolēs), ucināt un visādi citādi kustināt. Tāpat ir izstrādātas veselas vingrinājumu programmas pieaugušiem cilvēkiem smadzeņu darbības līdzsvarošanai. Pat pakauša kasīšana der! Tātad – jo vairāk un dažādāk kustamies, jo labāk.

Vēl kāds salīdzinājums tiem no mums, kam tehnika saprotamāka kā bērnu vajadzības: iedomājies vecus čīkstošus ratus un mūsdienīgu auto. Kāda atšķirība? Protams, liela, precīzāk pat būtu jāsaka – miljons atšķirību! Bet viena no pirmajām, kas nāk prātā – rati čīkst un kratās, auto brauc gludi un klusi. Kas to nosaka? Atsperes un amortizatori. Tad nu iedomāsimies, ka bērni ir kā atsperes un skolas – amortizatori. Lai brauciens tiešām būtu gluds un līdzens, atsperēm jābūt darbībā, tām jākustas un jāizšūpo autobraucēji caur visām bedrēm un grambām. Savukārt amortizatora uzdevums – īstā brīdī atsperu svārstības noslāpēt, lai tās nekļūtu bezgalīgas. Tad nu novēlu mums būt labiem amortizatoriem, paturot prātā, ka brauciens bez atsperēm būtu visnotaļ nebaudāms.

Rakstu vēlētos noslēgt ar fragments no Donalda Biseta stāsta "Slinkais karalis un gudrais zirneklis". Par to, kādu rezultātu var dot pat tik niecīga kustība kā pakauša kasīšana.

"Tad viņš uzlika galvā cepuri un devās mājup domāt. Viņš domāja visu garo dienu, bet viņam neienāca prātā nekas, ar ko varētu karali piedabūt kaut vai kāju no gultas izcelt.

Premjerministra dārzā dzīvoja zirneklis vārdā Horācijs. Un tajā pēcpusdienā, kad premjerministra sieva Matilde izkāra veļu žāvēt, Horācijs sēdēja savā tīklā, viņu vērodams, un viņš pamanīja arī premjerministru staigalējam krustu šķērsu pa dārzu un reizumis pakasām pakausi.

– Kāpēc tu kasi pakausi? – vaicāja Matilde.

– Zini, dārgā, – ierunājās premjerministrs, – tas man palīdz domāt. Un karaliene grib, lai izgudroju, kā likt karalim piecelties no gultas.

Horācijs dzirdēja premjerministra sacīto un nosprieda: "Ja es ierāpotu viņa cepurē, tad varētu viņam kutināt pakausi, likdams to kasīt un tā palīdzēdams domāt.""[6]