Ar bērniem
16.04.2015

Nelaidiet bērniņus pie manis

Komentē
29

Kad es biju bērns – man bija deviņi vai desmit gadi – mani sūtīja uz svētdienas skolu, kurā es godīgi apguvu "grēka", "vainas" un "kauna" konceptus, kas mani ietekmē vēl šodien – lai arī es jau sen neuzskatu sevi par kristieti. Šajā vecumā es jau spēju apzināties, ka neesmu ne bezgrēcīga, ne tikumiska, un biju pārliecināta, ka pēc nāves nonākšu ellē. Es pat baznīcā iegāju ar vieglu satraukumu – ja nu Dieva pacietība būs beigusies un Viņš mani nospers ar zibeni par to, ka ar savu grēkpilno dvēseli atļaujos ieiet Viņa namā?

Jā, pieņemu, ka mana interpretācija par kristietību bija neadekvāta, bet jāpiezīmē, ka nebija neviena, kas man būtu pateicis, ka šāda bezgalīga savas vainas un grēcīguma apziņa nav vienīgais, kas kristietim pienākas.

Tādēļ Latvijas lielāko kristīgo konfesiju paziņojums, ka nepieciešams atbalstīt izmaiņas likumos, kas aizliegtu dažādu potenciāli "traucējošu" materiālu izplatīšanu skolās, ar argumentu "netikumisks cilvēks, apgūstot izglītību un asinot prātu, kļūst sabiedrībai vēl bīstamāks savā rafinētajā rīcībā" [1], mani pārsteidza galvenokārt ar to, ka iesvieda atpakaļ tajā šausmu karuselī, kas man bērnībā saistījās ar kristietību.

Ja es šo citātu būtu lasījusi bērnībā, es būtu bijusi pilnīgi pārliecināta, ka ar "netikumisku cilvēku" viņi ir domājuši tieši mani personiski un ka tagad, izrādās, es grēkoju ne vien visos parastajos veidos, bet arī ar to, ka eju uz skolu un asinu savu samaitāto prātu. Ņemot vērā to, ka mācības bija viena no nedaudzajām jomām, kas man patiešām patika un padevās, es droši vien būtu ātri vien izdarījusi secinājumu, ka es ne vien grēkoju, bet arī izbaudu grēkošanu – un turklāt pat nespēju par to just vainas apziņu, lai arī klasesbiedri man jau gadiem ilgi bija norādījuši, ka manas labās atzīmes nav sabiedriski pieņemamas.

Par laimi, kopš manas bērnības ir pagājis zināms laiks – laiks, kurā man ir izdevies vismaz daļēji atbrīvoties no kristīgās vainas un kauna apziņas. Un viens no iemesliem, kāpēc man tas izdevās, bija tas, ka man patiešām bija paveicies ar daudziem skolotājiem, kas bija gatavi runāt ar mani par visu, par ko ar mani nerunāja mājās, skolotājiem, kas spēja adekvāti pieņemt manus pusaudža gadu izlēcienus (kādu nebija maz), skolotājiem, kas pat šokējošākās atklāsmes no manas puses novērtēja adekvāti, iedziļinoties un apspriežot, nevis nosodot un moralizējot. Gadu gaitā viņi man palīdzēja no klusa, sevī vērsta un bezgalīga kauna mocīta bērna kļūt par jaunu, pašpārliecinātu, drosmīgu un, protams, arī diezgan neciešamu cilvēku. Turklāt šis atbalsts bija pilnīgi nesavtīgs – es esmu pārliecināta, ka viņu dzīve būtu bijusi daudz, daudz vienkāršāka, ja es sēdētu savā pirmajā solā, godīgi mācītos un turētu muti, nevis agresīvi deklarētu savu pārliecību par to, kā citiem būtu jādzīvo.

Skola nav tikai mācību iestāde. Skola ir vide, kurā bērns pavada lielu daļu savas dzīves – stundās un starpbrīžos, klasēs un bibliotēkā, sarunājoties ar klasesbiedriem un skolotājiem. Tā ir pirmā vieta, kurā iespējams iegūt zināšanas un pasaules izpratni, kas atšķiras no mājās iemācītā, un kura divpadsmit mācību gadu laikā kļūst par vienu no nozīmīgākajiem cilvēka dzīvi ietekmējošiem faktoriem.

Bērniem, kuru mājas ir mierīga un patīkama vieta, kuri ir iedrošināti atklāti runāt par savām vēlmēm un vajadzībām, apzināties savu "es" un izzināt pasauli, skola ir palīgs savas vietas meklējumos. Nomināli tieši šiem bērniem ir paredzēts jaunais likumprojekts – t.i., ja mēs pieņemam, ka viņu dzīve ir laimīga un harmoniska, tad informācija par to, ka pasaule nav tik rožaini skaista, viņus varētu sāpināt un traumēt. Tomēr tieši šie bērni būtu gana psiholoģiski stabili, lai viņus nesagrautu informācija par to, ka pasaulē pastāv arī sliktais un ka reizēm mums ir jāizdara sāpīgas izvēles.

Bet ne visiem bērniem ir laimīga mājas dzīve – daudzi no viņiem dzīvo sašķeltās, nelaimīgās ģimenēs, daudzi cieš no vardarbības, seksuālās izmantošanas, vecāku nevērības vai, tieši otrādi, pārmērīgas kontroles. Viņiem skola var kļūt par pirmo iespēju apjaust, ka ir iespējama arī citāda dzīve, dzīve, kurā viņi var izprast sevi un atrast savu unikālo vietu pasaulē. Viņiem skola var būt pirmā iespēja apzināties, ka viņi ir labi, interesanti un daudzsološi tieši tādi, kādi viņi ir, – ar visām kļūdām, aplamībām un dīvainībām.

Tomēr šai apjautai nepietiktu ar to, ka viņiem tiek sniegta kāda uzkonstruēta realitāte, kurā "ģimenē vienmēr ir tētis, mamma un 1–3 bērni", "cilvēki nedara cits citam pāri", "seksualitāte līdz pilngadībai neeksistē" vai citas muļķības, kuras jebkurš bērns atpazītu kā vēl vienus pieaugušo izdomātos melus, tādus pašus kā "pie ārsta nekas nesāpēs" un "ja tu slikti uzvedīsies, atnāks policists un ieliks tevi bērnu namā". Šī uzkonstruētā realitāte nevis parādītu bērnam, kā "ir pareizi" dzīvot, bet gan stingri definētu pareizā un nepareizā robežas, visbiežāk atstājot bērnu "nepareizajā" pusē, – un šī plaisa ar gadiem kļūst tikai lielāka.

Mācību materiāli, kas ļauj bērnam iepazīt dzīves mulsinošos vai sāpīgos aspektus – seksualitāti, dzimumidentitāti, vardarbību, atkarības un daudz ko citu, – palīdz ne vien atšķirt "ierasto" no "atšķirīgā" vai "veselīgo" no "neveselīgā", bet arī ļauj apjaust savu vietu pasaulē un attiecībās ar citiem. Pat ar apziņu "es neesmu viens pats, ir citi cilvēki, kas jūtas līdzīgi man – kam ir bijusi līdzīga pieredze kā man" bieži vien pietiek, lai spertu pirmos soļus uz iekšēju harmoniju.

Tieši šo sajūtu – sajūtu, ka, arī esot atšķirīgs, arī esot nelaimīgs vai neiederīgs, tu tomēr esi daļa no sabiedrības un vari veidot savu dzīvi atbilstoši savām vēlmēm, vienlaikus iekļaujoties sabiedrībā un kļūstot par harmonisku tās daļu, – likumprojekta autori, vairāku partiju politiķi un nu jau arī reliģiskie līderi vēlas mūsu bērniem atņemt. Viņu uzstādījumi jau pašā sākumā sadalītu bērnus "tikumiskajos" un "netikumiskajos", turklāt pēc pilnīgi melīgiem principiem. Piemēram, es ar savām labajām liecībām un kluso dabu mazajās klasēs būtu ierindota starp "tikumiskajiem" bērniem, lai arī mana klusēšana vienkārši bija gatavošanās neizbēgamajām elles liesmām. Savukārt pusaudža gados, kad es sāku apzināties savu personību un ļāvu tai attīstīties, es noteikti tiktu ierindota starp "netikumiskajiem" bērniem.

Galējā versijā skola kļūtu par vietu, kas neiemāca sevi izprast un attīstīt. Tā kļūtu par vietu, kas iemāca vienīgi melot un izlikties, lai netiktu atstumts un nosodīts, – pieeja, kas ir ne vien necilvēciska un psiholoģiski sagraujoša, bet arī pašos pamatos nekristīga.

Ja es esmu šajos gados kaut ko sapratusi par kristietību, tas ir šis: Dievs ir mīlestība, un Dievs ir gatavs pieņemt ikvienu, lai kāds viņš arī būtu, un neviens netiek atstumts vien tādēļ, ka ir grēkojis domās, vārdos vai darbos. Ko es šo gadu laikā neesmu sapratusi: kāpēc man, pārliecinātai agnostiķei, būtu jāstāsta kristīgo konfesiju līderiem par to, kas ir Dievs un kāda ir kristietības būtība? Kāpēc man viņiem ir jāstāsta, ka Jēzus neatstūma ne bērnus, ne muitniekus, ne prostitūtas – un ka arī viņiem nav tiesību to darīt?

 

[1] Cīņā par tikumību skolās iesaistās arī reliģiskie līderi (Delfi.lv)

Tēmas

Ieva Melgalve

Ieva Melgalve ir rakstniece un reklāmas tekstu autore, kas pēc eksperimentālās literatūras ("Bezzaudējumu punkts", 1999) pievērsusies fantastikai un fantāzijai. 2013. gadā izdota SF luga "Necilvēki" u...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
29

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!