Kultūra
17.01.2017

Nekur tālāk jau neaizskriesi

Komentē
1

"Nāve, nāve, nāc jel drīz,
Ved tās vecas meitas līdz!"

Latvju dainas, 13155-1

Viens no spilgtākajiem bērnības teātra iespaidiem ir kaut kādas apstākļu sagadīšanās pēc pat divreiz redzētais 1981. gadā tapušais Paula Putniņa lugas "Gaidīšanas svētki" iestudējums Jaunatnes teātrī. Pēc režisora Ādolfa Šapiro ieceres pagalma bērnus tajā tēloja teātra vecākās paaudzes aktieri – Edgars Liepiņš ap skatuves vidū "augošo" koku skraidīja īsās bikšelēs un pat steidzīgi kādas rotaļas starplaikā, skatītājiem par lielu prieku un smiešanos, pie žoga "pačurāja", Veras Singajevskas tēlotā meitenīte punktainā kleitiņā meklēja savu pazudušo kaķīti u.tml. Taču vispamatīgāk no šīs izrādes atmiņā palikusi viena detaļa. Šķiet, brīdī, kad rodas aizdomas, ka ar pazudušo kaķīti varētu būt noticis kaut kas nelabs un viņš vairs neatgriezīsies, tas no "puišeļiem", kurš šķita kā izdīdzis no saviem lielajiem gumijas zābakiem, paķēra lielu lāpstu, sāka to dauzīt kā zvanu un līksmi sauca: "Kapusvētki! Kapusvētki!" Pārējie šo situācijai neatbilstošo klaigāšanu žigli vien apklusināja.

Lai gan runa bija "tikai" par kaķi, manuprāt, šajā ainiņā īsi un kodolīgi redzama mūsu divējādā attieksme pret nāvi un nomirušajiem. Tā brīnišķīgi ietverta arī šajā mūsu pusē tik populārā mirušo piemiņas pasākuma nosaukumā jeb, kā Mārtiņa Grauda fotoalbumā "Kopā kapos" publicētajā apcerējumā raksta folkloriste Janīna Kursīte, "dīvainā vārdkopā, kurā vienuviet apvienota miršanas (kapi) un svinēšanas (svētki) ideja". Kapi, nāve, miršana – tie tak nav nekādi joki un dauzīšanās, ne velti no kapiem neko mājās nedrīkst nest, mirušajiem vajag mieru un uz kapiem daudzviet ved Miera iela. Taču mēs paši esam dzīvi, un kopā sanākšanai, dzīvo radu satikšanai un dažādām citām svētku izklaidēm labs iemesls var izrādīties pat braukšana "ciemos" pie mirušajiem. Vai, kā grāmatā "Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls" raksta Laura Uzule un Vita Zelče: "Latviešiem kapusvētki ir godu diena. Daudzi tai gatavojas jau krietnu laiku iepriekš, cepot pīrāgus un raušus, brūvējot miestiņu, noberžot mājas slieksni baltu jo baltu un uzvelkot karoga mastā sarkanbaltsarkano karogu. Daudziem šī diena kalendārā ir apvilkta ar sarkanu apli, lai, pasarg' Dievs, par to neaizmirstu un jau savlaicīgi izbrīvētos no darbiem [..] Kapusvētki ir arī tirgus diena, kad izpildīt iecerētos peļņas plānus, pārdodot konfektes, cepumus un kompaktdiskus kapsētas pievārtē." Un ne jau velti "atvadas, bēres, kapu iekārtošanu un kopšanu, arī kapusvētkus mēdz dēvēt par "dzīves svinēšanu"". Vai, kā Martiņš Grauds stāsta grāmatas "Kopā kapos" noslēgumā publicētajā intervijā: "Ir interesanti redzēt skumjo un traģisko kopā ar svētkiem, sakrālo kopā ar lietišķo, materiālo. No bērnības jau tiek akcentēts, ka kapos nedrīkst traucēt aizgājēju mieru, jāizturas godbijīgi, vienmēr skan "kuš!" – bērni tiek kušināti. Bet kapusvētkos noskaņa tomēr ir dzīvīga, arī daudzviet citur pasaulē [..]."

Grāmatā "Mirušo pienākums" amerikāņu vēsturnieks, Kalifornijas Universitātes Bērklijā profesors Tomass Lakērs raksta, ka Diogēnam, kad viņš ieteica sevi pēc nāves izlikt ārpus pilsētas mūriem, lai viņa miesas notiesā zvēri, "bija taisnība (jo bez dzīvības uz visiem laikiem palikušo ķermeni nekas nevarētu ievainot), taču vienlaikus tā bija eksistenciāla kļūda, kļūda, kas ir pretrunā ar jebkādu kultūras loģiku". Pēc Lakēra ieskatiem, tieši mirušie ir tie, kas mums, dzīvajiem, palīdz samierināties ar faktu, ka arī mēs reiz mirsim, un loģiski, ka "dzīvajiem mirušie vajadzīgi krietni vien vairāk nekā mirušajiem dzīvie". Ja "aiz" mums vai "zem" mums nestāvētu paaudžu paaudzes jau mūžībā aizsaukto ar visu viņu dzīves laikā notikušo, piedzīvoto, redzēto, justo, domāto un darīto, mūsu pašu nāve mums rēgotos kā priekšā novilkta līnija, aiz kuras dveš vienīgi bezdibenīgs tukšums un aukstums. Un, lai gan objektīvi raugoties, ikvienu nekas cits kā šis tukšums pēc nomiršanas arī nesagaida (jeb, kā rakstīja Augustīns, savu pēcnāvi mēs nepieredzēsim, tāpat kā neesam pieredzējuši laiku pirms piedzimšanas, un tāpēc no nāves bīties nav jēgas), ar mirušajiem mēs neesam raduši apieties kā ar vienkārši bez dzīvības piepeši palikušām un izmetamām grabažām; mēs pret nomiršanu izturamies ar bijību, bet mirušajiem mēdzam "izrādīt pēdējo godu", par viņiem cenšamies runāt tikai labu u.tml.

Ja arī pirmajā brīdī Lakēra skaidrojums varbūt šķiet zinātņu vīram pagalam poētisks, ar ilustratīviem šo mirušo un dzīvo attiecību piemēriem mēs saskaramies ne jau tikai reizi gadā kapusvētkos, bet vienā laidā un varbūt pat biežāk, nekā vajadzētu: vienalga, vai tas būtu sabiedrības sašutums par tramvaja līnijas ierīkošanu jau tā pusnopostītos vēsturiskos kapos vai ļembasts par to, kur būtu apglabājami Latvijas prezidenti, u.c. Jā, starp citu, dažādu karu un represiju upuru (tātad – arī mirušo) piemiņas dienu, kurās ir jāizkar karogi sēru noformējumā, mūsu kalendārā ir tieši tik, lai vismaz pa kādai vienai sanāktu gandrīz katru mēnesi. Cik lielā mērā, kā un vai līdzīgi kapusvētkiem "dzīves svinēšanā" palīdz arī šīs sēru lentīšu dienas, gan ir grūti pateikt.

Tomēr nupat iznākusī Edvarda Treimaņa-Zvārguļa (1866–1950) grāmata "150 epitafu jeb kapuzrakstu. Piemiņas panti latviešu rakstniekiem, māksliniekiem un kultūras darbiniekiem" ir, atvainojos, dzīvs pierādījums tam, ka attiecībām ar mirušajiem nudien var būt dzīvinoša jeb dzīvi ar jēgu un saturu piepildoša nozīme. Kā grāmatas ievadā raksta tās sastādītāji (Eva Eglāja-Kristsone, Signe Raudive, Kārlis Vērdiņš), Treimanis-Zvārgulis mūsdienu cilvēkam varētu būt pazīstamāks, nekā pirmajā brīdī šķiet, turklāt pat tad, ja nav gadījies lasīt neko no viņa rakstītā vai dzirdēt par viņa reiz izdoto satīrisko izdevumu "Zvārguļa Zobgala kalendārs". Jāņa Lūsēna grupai "Zodiaks" komponētā dziesma "Taisnība" (ar vārdiem "Nāc ārā no metāla zārka"), Ērika Ķiģeļa "Zīlīte", "Prāta vētras" dziesma "Jo tu nāc" – tie visi ir Treimaņa-Zvārguļa vārdi.  

Taču, lai gan Treimani-Zvārguli interesējušās tēmas un stils labi saskanēja ar pāragri mūžībā aizsauktā skolasbiedra un drauga Eduarda Veidenbauma rakstīto (Treimanis-Zvārgulis čakli strādāja, popularizēdams mirušā drauga veikumu, sastādīja viņa dzeju krājumu, gatavoja kopotus rakstus u.tml.), visa šī rosība un paša literārā darbība lielu laimi, veiksmi, godalgas un atzīšanu nenesa. Par Veidenbauma sacerējuma "Gabals iz tautsaimniecības" izdošanu viņš nonāca pat cietumā, bet jau pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas valsts nodibināšanas savu darbu izdošana kļuva arvien grūtāka un grūtāka, līdz beidzot viņš atmeta par to domas vispār un nobēdzinājās dzimtas mājās "Leukādijās" netālu no Cēsīm.

Šajā selindžeriskajā aiziešanā tad arī sākās Treimaņa-Zvārguļa padziļinātās attiecības ar mirušajiem, mirstošajiem un vēl nenomirušajiem, bet gaidāmajiem mirējiem, jo kaut kad 30. gadu beigās viņš ķērās pie ambicioza projekta, ko nodēvēja par "Trīs simti epitafu jeb kapuzrakstu" (Rakstniecības un mūzikas muzejā un "Leukādiju" arhīvā, kā noprotams, izdevies atrast vien tik, cik bijis paspēts). Saskaņā ar projekta ieceri viņa "epitafu" jeb uzrakstu uz kapakmens bija pelnījuši ne vien tie izcilnieki, kas jau miruši (Ernsts Gliks, Garlībs Merķelis u.c.), bet arī Treimaņa-Zvārguļa laikabiedri, no kuriem, kā vēlāk izrādījās, dažs par autoru nodzīvoja pat kādu pusgadsimtu ilgāk.

Saprotams, dzīves laikā neko šādu nodrukāt, neriskējot nonākt nepatikšanās līdzīgi kā Rihards Bargais ar savām "Tenkām", nebija iespējams, jo neba visās epitāfijās bija ievērota jau pieminētā "patiesība", ka par mirušajiem drīkst teikt tikai labu vai neko. Pats sev veltītā epitāfijā Treimanis-Zvārgulis sevi raksturojis kā "tītīgu, spītīgu, protestīgu un dzēlīgu", taču to visu varētu izteikt arī vienā vārdā – "nešpetns" –, un savu nešpetnību viņš veltīja ne vien viduvējībām vai pielīdējiem varai, bet arī personām un iestādēm, kas viņam aizdevušas rūgtumu, – "Jaunākajām Ziņām”, Kultūras fondam, Tēvzemes balvas laureātiem u.tml. Piemēram:

"Tu par savu pirmo grāmatu
Saņēmi no Kultūrfonda godalgu.
Nav ko skaust! Bet vai to arī tad Tev piešķirtu,
Ja Tu profesora Švābes kundze nebūtu?"

(Veronikai Strēlertei, 10.10.1912.–06.05.1995., aprakstīto personāžu dzīves un nāves datus epitāfijām pievienojuši grāmatas sastādītāji.)

Uz Treimaņa-Zvārguļa "zobgala" varēja tikt pavilkti arī plašu tautas atzinību guvušie:
"No Taviem darbiem daži ģeniāli,
Bet daži arī pasmagi un bāli.
Un tad šis nevienādais stils, kas viļņos vijas,
Cik Tava tur, cik Vilmiņas un Aspazijas?"
 
(Rainim, 11.09.1865.–12.09.1929.)

Savukārt cits, kurš tik lielu godu nemaz nebūtu pelnījis, ticis gandrīz vai uzslavēts:
"Uz mūžu apklusis nu Vilis Lācis,
Ko viņa konkurenti skauda pikti.
Ar dučiem romānu viņš klajā nācis –
Un – brīnums! – nebij tie nemaz tik slikti."

(Vilim Lācim, 12.05.1904.–06.02.1966.)

Un otrādi:
"Kaut par dažu stāstu Tu
Dzīvē laurus vāci,
Savu tēvu Viktoru
Tomēr nepanāci."

(Anšlavam Eglītim, 14.10.1906.–04.03.1993.)

Grāmatas sastādītāji raksta, ka lasītājs esot "laipni mudināts likt lietā kritisko domāšanu, lai spriestu pats – bija Zvārgulim taisnība vai tomēr ne". Taču taisnība viņam, nu jau savās mūžības gaitās pārkāpušam 150 gadu slieksni, pilnīgi noteikti ir izrādījusies vienā lietā – gan viņš pats, gan visi viņa epitāfiju varoņi ir miruši, bet mēs, dzīvie, turpinām par viņiem domāt, turpinām viņus lasīt, un nu jau viņi ir kļuvuši par daļu arī no mūsu dzīves. Un tas nepavisam nav skumji vai sērīgi, jo, palasiet paši, cik brīžam tās jau sen mirušā Treimaņa-Zvārguļa rindiņas ir smieklīgas!

Rakstā pieminētās grāmatas:
Edvards Treimanis-Zvārgulis. 150 epitafu jeb kapuzrakstu. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds, 2017
Thomas W. Laqueur. The Work of the Dead: A Cultural History of Mortal Remains. Princeton University Press, 2016
Laura Uzule, Vita Zelče. Latviešu kapusvētki: identitātes rituāls. Rīga: "Mansards", 2014
Mārtiņš Grauds. Kopā kapos. Rīga: "Neputns", 2016

Tēmas

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1