Recenzija
26.04.2017

Neizaugušais nacionālists

Komentē
0

Par Viestura Sīļa un Matīsa Gricmaņa izrādi "Būt nacionālistam" "Dirty Deal Teatro"

Ir 2007. gada februāris, laukā kodīgs sals. Saeima lemj par Latvijas un Krievijas robežlīgumu, kas paredz Abrenes atdošanu kamiņvalstij. Ārā pie Saeimas dzīvajā ķēdē sastājušies puskaili jauni vīrieši, uz viņu krūtīm uzrakstīti Abrenes un citu Latvijas pilsētu nosaukumi. Viņi ir nacionāļu kustības "Visu Latvijai!" biedri, kailās krūtis izriezuši arī tās līderi Raivis Dzintars un Imants Parādnieks, kuri aicina neatdot Abreni. 

"Visu Latvijai!" ir tikai viena no daudzajām, mazajām, nereti plašsaziņas līdzekļos par galēji labējām vai pat nacionālradikālām dēvētajām kustībām. Tās lielākoties ir marginālas un reizi gadā piesaista plašāku uzmanību ar dalību 16. marta leģionāru gājienos.

Iespēja, ka "Visu Latvijai!" varētu pāraugt politiskajā partijā, kas pārstāvēta Saeimā, šķiet tikpat nereāla kā politikā absolūti nekompetentas un mazizglītotas realitātes šovu zvaigznes nonākšana ASV prezidenta krēslā.

Taču 10 gadus vēlāk neticamais ir noticis. Ir 2017. gada pavasaris, Saeimas deputāti Imants Parādnieks un Raivis Dzintars  var noraudzīties uz protestētājiem no parlamenta nama logiem, bet Baltajā namā Vašingtonā saimnieko Donalds Tramps. 

Jautājums, kā viena no mazajām nacionāļu kustībām spējusi kļūt par parlamentā un valdībā pārstāvētu partiju, ir nodarbinājis arī "Dirty Deal Teatro" izrādes "Būt nacionālistam" autoru Matīsu Gricmani un režisoru Valteru Sīli. Pēdējais radījis ne vienu vien politisko izrādi, taču pārsvarā tā bijusi urķēšanās papīros, pētniecībā vai sarunās ar sava laikmeta lieciniekiem. Šajā gadījumā izrādes pamatā ir vēl "unikālāks" materiāls – paša dramaturga Matīsa Gricmaņa dzīvesstāsts, kas skatītājam nacionāļu uzvaras gājiena anatomiju ļauj dzirdēt "no pirmavota". 

Izrādās, Gricmanis, kurš pēdējo gadu laikā literātu un kinoļaužu vidū guvis ievērību kā jauns, daudzsološs dramaturgs, agrīnās jaunības gados lolojis pavisam citus sapņus – kļūt par politiķi, "Latvijas vadoni". Un vēlējies to darīt, darbojoties jau minētajā "Visu Latvijai!" un citās nacionāļu kustībās.

Izrādē  Gricmanis ieņem vairākas lomas: ir izrādes dramaturgs, galvenais varonis un aktieris. Tiesa, šī nav monoizrāde, viņam pievienojas vēl trīs jaunie aktieri – Āris Matesovičs, Ance Strazda un Jānis Kronis. Skatītāji sēž četrstūrī izvietotos krēslos, kas norobežo kvadrātveida spēles telpu. Trīs aktieri, kas nepieciešamības gadījumā pārtop par kādu no stāstā iesaistītajiem varoņiem, tērpušies baltos kreklos un tumšās biksēs, izrādes sākumā sēž skatītāju rindās, nojaucot robežu ar skatītājiem un vienlaikus radot distancētību no atveidojamajiem.

"Būt nacionālistam" līdz ar to būs pamatīga vilšanās tiem, kas sagaida krāšņus aktieru uznācienus āboltiņveida sarkanās parūkās vai lembergiski košos uzvalkos. Vīlušies būs arī tie, kuriem izrādes par politiku saistās tikai ar kornēlijžurciska stila jokiem. 

Būtu arī negodīgi teikt, ka tas ir tikai stāsts par viena politiskā virziena pārstāvju ietekmes palielināšanos. Savā dziļākajā būtībā šis ir stāsts par kāda pusaudža pieaugšanu. Gricmaņa stāsts sākas 14 gadu vecumā, kad puisis atrodas garīgos un intelektuālos meklējumos. Sākumā tā ir pasīva ļaušanās mātes reliģiskajiem pārdzīvojumiem, kopīgi apmeklējot kādu harismātisku kristiešu draudzi. Pēcāk – savas identitātes un sakņu noskaidrošana, kas sākotnēji aizved pie dievturiem, tad pie nacionāļu kluba "415" un tuvcīņas organizācijas "Tēvijas sargi" dibinātāja Jāņa Sila, kas kļūst par vienu no pirmajiem Gricmaņa "skolotājiem".

Būtībā Gricmanis, aktīvs un patstāvīgi domājošs jaunietis, varētu būt noderīgs arī jebkuras citas partijas jauniešu organizācijai. Viņa agrīnā darbība saistās ar pilsoniskajām aktivitātēm Talsos. Tā ar citiem aktīviem jauniešiem viņš izlemj glābt no slēgšanas vietējo slimnīcu, sarīkojot atbalsta mītiņu. Tā kā Talsos šādā "mītiņā" daudz runātāju nesagaidīsi, tiek izlemts dot vārdu ikvienam, kam vien ir ko teikt. Izrādē redzami Talsu televīzijas kadri no mītiņa, kas līdzinās Latvijas Radio slavenā raidījuma "Brīvais mikrofons" videopielikumam, kurš mēdz pulcēt visu spektru dīvaiņus.

Tāpat jau pašā izrādes nosaukumā ietverta viena no izrādes pamattēmām – ko nozīmē būt nacionālistam mūsdienās. Gricmanis pievienojas nacionāļiem – vistīrāko nodomu vadīts. Viņš ir savas valsts patriots, kas vēlas stipru un latvisku Latviju. Taču pamazām izrādās, ka viņam "Tēvijas sargu" un "Visu Latvijai!" ceļš nav pieņemams. Būtībā izrāde iezīmē šobrīd sabiedrībā valdošu tendenci: nacionāļu centienus "privatizēt" tādus jēdzienus kā latviskums, patriotiskums un dzimtene. Visi, kas iebilst viņiem, nav uzskatāmi par patriotiskiem latviešiem un automātiski pievienojas mītiskiem "liberāļiem". Šis aspekts kļūst arī par vienu no Gricmaņa iekšējā konflikta cēloņiem.

Tiesa, jāņem vērā, ka izrādes autors un galvenais varonis nav "vienkāršs" sava dzīvesstāsta stāstītājs. Viņš ir dramaturgs. Kopīgajā darbā ar režisoru Valteru Sīli abi ir rūpīgi izrēķinājuši, ar ko piesaistīt skatītāja uzmanību un vajadzīgajā brīdī panākt emocionālu kāpinājumu. Tāpēc Gricmaņa pieaugšanas stāstā sava loma ir gan mīļotajai meitenei, gan tēva smagajai slimībai.  Tāpat jāpatur prātā, ka šis, lai arī ļoti detalizēts un godīgs, vienlaikus ir arī subjektīvs stāsts. Gricmanis to stāsta pirmajā personā, skatītājs notikumus redz tikai no viņa skatpunkta. Visticamāk, pavisam atšķirīga interpretācija par izrādē minētajiem notikumiem būtu citiem tās varoņiem – Silam, Parādniekam un Dzintaram. 

Taču izrāde ir drosmīga. Ne jau tāpēc, ka atklātu kādas politiskās virtuves aizkulises. Protams, izrādes veidotāji spilgti iezīmē Sila, Parādnieka un Dzintara raksturus, taču te nav nekā skandaloza vai iepriekš nezināma. Par drosmīgu to nevar saukt arī tāpēc, ka Sils, no kura fiziskā pārspēka jaunajam dramaturgam joprojām bail, noskatījies sev ne visai glaimojošu izrādi, viņu varētu iekaustīt. Gricmaņa drosme slēpjas spējā atklāti runāt par savām vājībām un nepilnībām, nereālistiskām un absurdām ambīcijām. Tāpat viņam nākas atzīt, ka ir bijis vienkārši slikts deputāta Parādnieka palīgs. Brīžiem šķiet, ka Gricmanis kautrējas no savām jaunības dienas kļūmēm: komiskākajos viņa dzīves brīžos dramaturga tēlā iejūtas kāds no  aktieriem.

Kaut arī Sīlis apzināti nav radījis "smejamgabalu", arī "Būt nacionālistam" laikā izrādē bieži skan skatītāju smiekli. Komiskais ietverts it kā neitrāli stāstītos stāstos, kurus smieklīgus padara pašu skatītāju attieksme pret konkrētajiem notikumiem. Piemēram, izrādās, Parādnieks pirms Saeimas vēlēšanām uzrunā vēlētājus, tērpies linu drānās un braukdams zirga pajūgā (šāda bilde joprojām rotā viņa feisbuka profilu), vai Sils pozē militārista tērpā ar automātu (arī tādas bildes joprojām iegūglējamas). Viens no traģikomiskākajiem izrādes brīžiem ir stāsts par to, kādus bērnišķīgus trikus izmanto apvienības pārstāvji, lai neļautu iekļūt Saeimā saviem pašu biedriem. Ir uzteicami, ka Sīlis un Gricmanis, kaut arī neatbalsta izrādes varoņus, necenšas viņus lieki kariķēt vai polemizēt ar tiem.

Izrāde arī uzsver plašsaziņas līdzekļu lomu politiskajos notikumos. Tās autori pieļauj, ka "Visu Latvijai!" kā mazpartija nekad būtu nokļuvusi līdz Saeimai, ja tai nebūtu "Latvijas Avīzes" atbalsta – tās redakcijā strādājis gan Raivis Dzintars, gan arī izrādē neminētā Saeimas spīkere Ināra Mūrniece. Tieši televīzijas slavas efekts dod būtisku grūdienu arī paša Matīsa Gricmaņa karjerai: viņš uzvar TV spēlē "Es varu būt premjerministrs", puisim zvana kādreiz viņu rājusī skolas direktore un skolotāja, un Parādnieks Gricmani lūdz kļūt par deputāta palīgu.

Izrādes autoru ironijas lokā nonāk arī šī brīža veidojums nacionālā apvienība "VL-TB/LNNK", kurā pārstāvēti gan kontroversālus uzskatus paudošie Jānis Dombrava un Jānis Iesalnieks, gan viens no Latvijas mūslaiku politikas pieredzējušākajiem un mērenākajiem "latvisko partiju"  pārstāvjiem Roberts Zīle. Būtībā tikpat interesants un aizraujošs stāsts sanāktu arī tad, ja Gricmanis būtu bijis insaiders "Saskaņā" vai "Zaļajos zemniekos" – arī tur visdrīzāk valda tādas pašas intrigas, nodevība, varaskāre, cilvēcīgas kaislības un meli kā pie nacionāļiem. 

Izrāde, kas tapusi valsts simtgades svinību ietvaros, arī ieskicē un dokumentē mūsdienu Latvijas politisko vēsturi – gan "Tautas partijas" (TP) galu, gan "Vienotības" ziedu laikus un iešanu TP pēdās, ekonomikas krīzi, Valda Zatlera prezidentūras fenomenu un citus faktus. Tādējādi šis noteikti ir viens no spilgtākajiem pēdējo sezonu stāstiem latviešu teātrī par mūsdienu politiku un Latviju. 

Tiesa, būtu gribējies, lai izrādei ir precīzāks fināls. Nav pavisam skaidrs, kurš tad ir izšķirošais brīdis, kas Gricmanim liek pielikt punktu sadarbībai ar Parādnieku un Silu. Iespējams, tas ir izrādē pieminētais nacionāļu kongress, kas dramaturgam atgādina savulaik ar māti apmeklēto reliģisko slavēšanu pasākumus. Tāpat izrādi nākas pamest ar līdz galam neatbildamu jautājumu, kas notiek ar jauniešiem, kuru garīgo un intelektuālo meklējumu laikā kritiskās domāšanas līmenis kļūst zemāks nekā izrādes dramaturgam.

Gunta Sloga

Gunta Sloga studējusi kultūras teoriju, teātri un žurnālistiku. Interesējas par kultūru un politiku, kā arī meklē pārsteidzošo dabā, vēsturē un cilvēkos. Studiju gados nonākusi mediju vidē un joprojām...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!