Recenzija
10.03.2017

Neganti izšķērdīgs stils

 
Komentē
0

Par Ingas Ābeles romānu "Duna", sērija "Mēs. Latvija, XX gadsimts", apgāds "Dienas grāmata", 2017

Daiļliteratūra Dikensa, Olīvas Šraineres vai Ričarda Raita stilā sīki apraksta cilvēku ciešanas, ko agrāk nebijām pamanījuši. Daiļliteratūra Pjēra de Laklo, Henrija Džeimsa vai Nabokova garā sīki apraksta nežēlības veidus, uz kuriem mēs esam spējīgi, un tāpēc ļauj mums radīt jaunus mūsu pašu aprakstus. Tieši tāpēc romāns, kinofilma un televīzijas raidījums ir pakāpeniski, bet neatgriezeniski izspieduši sprediķi un traktātu, kļūstot par tikumiskās attīstības un progresa galvenajiem virzītājspēkiem.

Ričards Rortijs, "Nejaušība, ironija un solidaritāte"

Neticami tālajā 1989. gadā – aukstā kara beigās, kas diezgan lielam skaitam pasaules iedzīvotāju šķita iezīmējam brīvības, pārticības un saticības laikmeta sākumu, – amerikāņu filozofs Ričards Rortijs aprakstīja liberālo utopiju, kurā sabiedrība, cienot atšķirīgus uzskatus, kopīgi tiektos pēc nežēlības mazināšanas un solidaritātes. [1] Paradoksālā kārtā šī pasaule, par kuru raksta Rortijs – gluži kā interesantā situācija, kurā pašlaik esam nonākuši mēs –, arī dēvējama par "pēcpatiesības laikmetu", lai gan ar to domāts pavisam kaut kas cits.

No ironiska liberāļa viedokļa, ciktāl runa ir par cilvēku vērtībām, nav tādas absolūtas patiesības. Ētikas principus nav iespējams pamatot, atsaucoties uz Svētajiem Rakstiem vai kādu no ideoloģijām, jo kritiski domājošs cilvēks saprot, ka tās visas ir cilvēka radītas un "nejaušas". Tas nenozīmē, ka būtu jādzīvo haotiskā pasaulē, kurā "nekas vairs nav svēts", vienkārši ētikas atskaites punkts ir cilvēkā pašā, nevis kaut kur kosmosā. Naratīviem un mākslas darbiem kā tādiem ir izšķiroši liela nozīme šādas sabiedrības dzīvē, jo tie padara cilvēkus jūtīgākus, ļauj "svešiniekos saskatīt nelaimes biedrus". Ar grāmatu, filmu, izrāžu un izstāžu starpniecību mēs uzzinām par vergu un bēgļu, slimnieku un cietumnieku, zēnu un meiteņu, sieviešu un vīriešu, sportistu un matemātiķu, govju un pingvīnu ciešanām, par kurām iepriekš nemaz nenojautām vai kuras bijām noklusējuši paši sev, un šādi mēs kļūstam par labākiem cilvēkiem.

Šī loma, kas liberālā sabiedrībā atvēlēta naratīviem un mākslai, iet roku rokā ar traumas teoriju – blakus vēsturnieku, sociologu un žurnālistu veikumam rakstnieku un mākslinieku darbi kalpo kā terapijas līdzekļi, kas atsedz traumas un šādi ļauj aizsākties dzīšanas procesiem: kas nav iespējams tikmēr, kamēr trauma ir dziļi zem ādas noritošs, nemanāms, bet postošs iekaisuma process. Latviešu kolektīvās atmiņas kontekstā tiek uzskatīts, ka šādu kultūras traumu radījusi Latvijas valstiskuma zaudēšana 1940. gadā un tai sekojošie totalitāro režīmu pāridarījumi cilvēkiem un zemei. [2] Lai arī par pāridarījumiem it kā tiek runāts daudz, par neizdiskutētiem tiek uzskatīti, piemēram, jautājumi, kas saistīti ar latviešu līdzdalību holokaustā un kolaboracionismu, turklāt tā īsti nav notikusi arī "lielā izrunāšanās" starp latviešiem un krieviem.

Vēstures romānu sērija, kurā iznāk jaunais Ingas Ābeles romāns, (cita starpā) ir apzināti veidots "radošais inkubators", kurā šāda klusuma pārtraukšana, izdiskutēšana un traumu dziedēšana varētu notikt. Un, šķiet, visā sērijā pagaidām nav otra tāda darba, kur šis sociāli atbildīgais uzdevums būtu veikts tik uzcītīgi un pedantiski, kā to romānā "Duna" darījusi Ābele. Nedomāju, ka Ābele "Dunu" speciāli rakstījusi kā sociāla pasūtījuma darbu, atšķirīgu no saviem personiskāka rakstura sacerējumiem, jo rakstnieks ikvienu tematu beigu beigās padara par pašizpausmi. Tajā pašā laikā, lasot romānu, nākas sevi pieķert pie domas – kaut kas nav kārtībā. Prātoju, ar kāda veida literāru hibrīdu man šeit ir darīšana, un galu galā sāku šaubīties par to, kas vispār pašlaik ir literatūra un kā vajadzētu justies, lasot literāru darbu.

Tomēr vispirms par uzcītību. Inga Ābele vienmēr ir bijusi čakla rakstniece. No viņas tekstu tēlainības pietiktu vēl trīs dzejniekiem, viņa emocijas nebaidās norakstīt līdz plikam kaulam, un stāsts parasti tiek rūpīgi austs un ne vien tiešā vēstījuma, bet arī simbolu līmenī. Savukārt pelnīti godalgotais romāns "Klūgu mūks" atklāja Ingu Ābeli kā pašaizliedzīgu vēstures pētnieci.

Romānā "Duna" visas šīs īpašības vērojamas pilnā apmērā. Ābeles rakstības stils ir neganti izšķērdīgs tādā ziņā, ka tekstā uz katra soļa redzams rakstnieka Darbs, kura priekšā pieklājība prasa apstāties un noliekt galvu, bet ir diezgan skaidrs, ka lielākā daļa lasītāju nekādu galvu neliec un rauj cauri kā caurspīdīgas visas šīs "vasaras ielas, kas ar koka nazi iešķeltas dzeltenā plastilīnā", "matus, kuros tikko plosījies lietuvēns," un "vēja brāzmas, kas glauda terasi pret spalvu". Aplūkojot šos tēlus tuvāk, redzams, kā katrs no tiem klāts vairākos slāņos – pedanta darbs, kas nodod mākslinieka trakumu, kaislību.

Tikpat pamatīgi, sistemātiski, darbietilpīgi "Dunā" tiek iztirzātas arī Otrā pasaules kara un pēckara terora šausmas un traumas – ebreju apkaušana, kara gaļasmašīna, nacionālo partizānu vajāšana, izsūtīšana, spīdzināšana čekā, padomju ideoloģijas melu un absurda realitātes ieviešana. Tā ir liela krava vienam romānam, kas tomēr tiek aizvesta līdz galam, pateicoties diezgan sarežģītai, nelineārai romāna struktūrai, kuras ietvaros galvenais varonis paspēj pabūt dažādos savas dzīves posmos un katrā no tiem viņš sastop cilvēkus, kas stāsta, ko paši pieredzējuši. Pa visu šo burzmu rakstniece paspēj gan detalizēti un asiņaini aprakstīt Rortija minētās cilvēku ciešanas un nežēlības veidus, gan reflektēt par ētiskajām dilemmām, kas saistītas ar aprakstītajām situācijām. It kā ar to vēl nebūtu gana – brīvās vietas starp asa sižeta notikumiem ir piebērtas ar visvisādiem vēsturiskiem faktiem un sīkfaktiem: kas kur vēl senākos laikos noticis, kā ko vēl sauca un tā tālāk.

Ikviena vēstures romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" publicētā grāmata lielākā vai mazākā mērā aktualizējusi jautājumu, vai līdzsvars starp literatūru un vēsturi ir optimāls, vai pieminētie vēstures fakti un laikmeta kultūru konstruējošie elementi labi iekausēti vēstījumā. Lasot "Dunu", vairākkārt ir sajūta – lai arī teksta faktūras ir apbrīnas vērtas, informācijas vienkārši ir pārāk daudz. Ābele kādā intervijā arī pati paškritiski atzīst, ka nav varējusi turēties pretī vilinājumam pastāstīt par saviem atklājumiem un "nav izdevies rakstīto sakausēt vienā veselumā". Lielā mērā šeit piekrītu autorei, taču domāju arī, ka Ābeles stilam neliela materiāla izkliedēšana nemaz nenāk par ļaunu. Lai arī pati brīžiem kurnēju, ka rakstniece neizvēlējās paturēt "Dunas" fokusā tikai hipodromu un zirgus, šāds monofokuss man pašai visdrīzāk nepatiktu. Ābele vienmēr zirgiem liek kaut ko simbolizēt un nozīmēt, un, tā kā zirgu un skriešanās sacīkšu metaforiskais potenciāls ir praktiski neizsmeļams, kopiespaids varētu sanākt milzīgi ezoterisks un melodramatisks. Arī pašlaik "Dunā" ir epizodes, kas manai ciniķes gaumei šķiet pārāk izskaistinātas (uzvarējis pēdējās sacīkstēs, zirgs mirst, vienlaikus otrā pasaules malā mirst viņa saimnieks, un tūlīt pat sāk līt lietus). Taču šādas epizodes pašas par sevi vēl nesabojā lasīšanu, jo turpat blakus netrūkst interesantāka materiāla.

Visbeidzot, kas tad ir "galvenā problēma", aspekts kas man lika pārmaiņus šaubīties par šo tekstu un personiskās uztveres adekvātumu? Šī problēma droši vien daļēji saistīta ar jūtīgumu, empātijas spēju, ko piemin Rortijs. Naratīvi var padarīt mūs jūtīgākus, bet notiek arī pretējais – pierašana pie šausminošām ziņām. Šī nav pirmā reize, kad es lasu, ka čekā situši un mocījuši ar miega badu, šī nav pirmā reize, kad man rāda kādu baisu kara slaktiņa ainu. Rakstniece visu dara pareizi, viņa raksta: "Karavīri uz rokām atnes sašķaidīto Paulu un ieveļ ratu brezentā." – "No Paula krūšu kabatas izkrīt izspūris rotaļu lācītis," viņa turpina, ja nu kāda acs uz šo brīdi vēl sausa. Taču, to lasot, es nejūtu līdzjūtību, es pat nejūtu dusmas pret kara vaininiekiem, un man par to ir kauns. Es, protams, ļoti vēlos, lai šādi vairs nenotiktu nekad, bet nesaprotu, ko šajā lietā varētu palīdzēt tas, ka es par to vēlreiz lasu. Sev atgādinu – kādam citam tieši šī grāmata var būt pirmā reize, kad viņš kaut ko saprot par karu un Staļina teroru, tāpēc tā ir "vajadzīga".

Taču, iespējams, tieši šis "vajadzīgums" padzen no teksta mākslu, līdzīgi kā pedagoģiska motivācija padzen interesantumu no bērnu grāmatām un spēlēm, atstājot vien atblāzmu, interesantuma surogātu. Kad es redzu, ka Ābele pēc saraksta pārgriež visus latviešu traumu augoņus un romāna varoņi ik pa laikam sapulcējas, lai padiskutētu par ētiskām problēmām, es jūtos tā, it kā ar mani manipulētu. Bez šaubām, māksla pati ir izcila manipulācijas forma, taču pedagoģija to dara pārāk uzskatāmi.

Es patiešām nedomāju, ka "Duna" ir kādas mākslas devalvācijas izteiksmīgākais piemērs, un mākslas tajā joprojām ir stipri vairāk nekā didaktikas. Tā drīzāk liek vēlreiz pārskatīt attiecības starp mākslu un didaktiku, kā arī prātot par to, kā māksla varētu mainīties laikmetā, kurā, pirmkārt, neapzinātā un noklusētā atsegšana ir ikdienišķa prakse, nevis rets, ekstātisks atklāsmes moments, otrkārt, izrādās, ka ar šo atsegšanu vien nepietiek, lai viss mainītos uz labo pusi.
 

[1] Rortijs, R. Nejaušība, ironija un solidaritāte. Tulk. V. Vēvere. Pētergailis: 1999.

[2] Skat.: Kaprāns, M., Zelča, V. Identitāte, sociālā atmiņa un kultūras trauma. Grām.: Pēdējais karš: atmiņa un traumas komunikācija. Mansards, 2011.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0