Reiņa Pētersona ilustrācija Ineses Zanderes grāmatai "Puika ar suni. Stāsts par nosargātu noslēpumu"
 
Par grāmatām
09.01.2018

Neērtā patiesība. Modelis vecākiem

Komentē
1

Par Ineses Zanderes grāmatu "Puika ar suni. Stāsts par nosargātu patiesību", "Liels un mazs", 2017

Ineses Zanderes sarakstītā pirmā burtnīca "Bailes" stāstam par neērto patiesības lappusi Latvijas vēsturē ir unikāls darbs. Nekas tāds līdz šim nav sarakstīts bērnu auditorijai. Arī pieaugušo auditorijai tikai nesen sarakstīti literāri darbi par latviešu līdzdalību holokaustā un tā novēršanā, pamazām apgūstot metodoloģiju, kā par šo sensitīvo tēmu runāt literārā valodā. Par notikumiem četrdesmito gadu Rīgā, kad tika iznīcinātas tūkstošiem ebreju ģimeņu, vēsturiski saistošu romānu pieaugušajiem 2016. gadā ar nosaukumu "Svina garša" sarakstīja Māris Bērziņš. Dažus gadus pirms tam Valentīna Freimane aprakstīja savu dzīvesstāstu grāmatā "Ardievu, Atlantīda!", kas ir nepārspēts paraugs dzīvesstāstu literatūrā arī citās valodās. Sarakstīts arī daudz atmiņu un dokumentālo stāstu.

Stāsta "Puika ar suni" galvenais varonis Zigfrīds dzīvo Ķīpsalā un ir jaunākais no trim bērniem savā ģimenē – māsa Aina apprecējusies ar komunistu un pazudusi bez ziņas, vidējais dēls Alfrēds ir nasks savos apgriezienos, tāpat kā tēvs, kas zina, kā nokārtot daudzas lietas, kad tieši tās atrisināt nav iespējams. Tā viņam izdodas arī paglābt ebreju draugus. Māte Johanna uztur ģimenes kopību, rūpējas par ģimenes ikdienu, un, lai gan saprot, cik bīstami procesi notiek un cik bīstamus lēmumus vīrs Žanis pieņem, viņa uzticas un atbalsta savu vīru. Rīga tiek postīta, brucinot un atjaunojot tiltus un pilsētu, un arī Latviju piemeklē viena no lielākajām cilvēces traģēdijām – holokausts –, bet puiku Zigi piemeklē personīga traģēdija. Viņš ir maza skrūvīte ģimenes zobratu sistēmā, un šī ģimene turas kopā apskaužami labi, varbūt tāpēc zēna lielākais pārdzīvojums ir vilšanās tēvā, kad viņš šķietami pazaudē savu godu dēla acīs. Tomēr dēls tiek sargāts no neērtās patiesības, jo tāda patiesība tolaik ir nelikumīga un apdraud dzīvību, daudzas dzīvības.

Šis vēsturiski literārais zēns ir tikpat vecs kā mans dēls. Varbūt tāpēc šis stāsts man ir īpaši aktuāls. Viens zēns ir pārcietis vēstures satricinājumus un nāves bailes, šaušalīgas ainas, ir bijis spiests būt pieaudzis, vīrišķīgs un patstāvīgs, otrs tajā pašā vecumā ir droši pasargāts no šādām patiesībām. Skaudrā patiesība un nevainīga nezināšana ir divas galējības. Šī grāmata palīdz radīt tiltu starp tām abām. Šī grāmata vecākam piedāvā modeli, kā runāt par šiem civilizācijas traģiskajiem notikumiem, kas skāruši arī Latvijas vēsturi.

Burtnīcas žanrs un estētika pārrada attiecīgo laikmetu mūsdienu lasītāja uztverei. Aizzīmogoto burtnīcas lapu atgriešana ir pirmais solis lasītājam pašam "atklāt" šo klusēšanas apzīmogoto stāstu. Bērnībā vienādi redzēju papīra nazīti vecvecāku atvilktnē, domāju, tas paredzēts aplokšņu atvēršanai – vēstuļu, kurās pienestas šādas vai tādas ziņas. Tomēr, lai gan burtnīcas mākslinieks Reinis Pētersons centies – un viņam tas arī izdevies – radīt laikmetam atbilstošas ilustrācijas, tās nevarētu nosaukt par "skaistām" per se: proporcijās mazliet šķībi un greizi uzzīmēti cilvēciņi apdzīvo dzeltenīgās burtnīcas lapas ar šķērsgriezto suņubūdu, vienu no ietilpīgākajiem simboliem. Suns Džeris ir zēna labākais draugs. Suns paglābj viņu dzīvību, un arī suns tiek pasargāts no iznīcināšanas. Šī iestāšanās par suni metaforiski ietver morālētisko atbildību par jebkuru dzīvu būtni. Slēpšanās suņubūdā metaforiski ietver arī Lipkes ģimenes mājā paslēptos un izglābtos.

Burtnīcā aprakstītā stāsta beigās Zigis ar tēvu Žani sastop vēl kādu sunīti Čārliju, kura suņa naivums neziņai par savu saimnieku prombūtni ir tuvākais bērna nespējai iedomāties, ka notiekošais risinās īstenībā. Tomēr suns atrod saimnieku asiņaino cimdu, un daži asinssarkanie pilieni ilustrācijā pavēsta vārdos neuzrakstīto, neuzrakstāmo – sarkanā krāsa šajās lapās lietota maz, tāpēc katrs izlietais sarkanais piliens ir kliedzošs. Tikpat ārprātīgs ir dzeloņdrāšu žoga attēlojums – dzeloņdrāšu žogs ierāmē skatu, vienalga, vai esi iežogojumam vienā vai otrā pusē: skatienā gan iekšup, gan ārup drātis būs ceļā. Šī grāmata ir tiem, kas ir ārā, aiz iežogojuma, bet tikpat labi tie var būt vēsturiskā vai neziņas iežogojumā. Šī grāmata ne vien palaiž pie lasītājiem stāstu par Žaņa Lipkes pārcilvēciski drosmīgo uzdrīkstēšanos veiksmīgi izglābt cilvēkus, bet arī atbrīvo lasītāju no ērtās neziņas vai pasīvās zināšanas.

Vēsturiskās atmiņas uzturēšanas pretnostatījums stigmatizācijas fenomenam aizvien ir aktuāls. Iespējams, kāds pēc pirmās burtnīcas izlasīšanas stāsta turpinājumu topošajās burtnīcās nemaz nevēlēsies lasīt, bet šo vēsturisko traģēdiju lasīt prieka nav nevienam. Tomēr literatūra nav tikai priekam. Stāsts šajā burtnīcā atklāj vēsturisku personu – Žani Lipki, vienu no drosmīgajiem, kas daudzus paglāba no bojāejas, ne tikai ebrejus. 2012. gadā līdzās Lipkes dzīvesvietai Ķīpsalā izveidots Žaņa Lipkes memoriāls, un burtnīca ir kā ceļa karte uz to, uz citu laiku, kad mūsu vēl nebija, un uz citu uzdrīkstēšanos, rīcībspēju, bezbailību, morālo un ētisko stāju.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1