Foto: Daina Geidmane, Dailes teātris
 
Recenzija
17.07.2018

Nedzirdīgo akmeņu tikšanās

Komentē
1

Par Dailes teātra izrādi "Inde" Rēzijas Kalniņas režijā

Nīderlandiešu dramaturģes Lotes Fēkemansas nepilnu piecdesmit lappušu garā luga "Inde" 2010. gadā saņēma prestižo Holandiešu Valodas savienības dramaturgu balvu, kuru piešķir Nīderlandes labākajiem oriģināldramaturģijas darbiem, tā ir iestudēta gan Nīderlandē, gan vairāk nekā desmit citās valstīs. Šobrīd aktuālā Fēkemansas luga atceļojusi arī uz Dailes teātra kamerzāli un sezonas noslēgumā tapusi izrāde "Inde" Rēzijas Kalniņas režijā.

"Kas ir tie akmeņi, ko mēs nesam sevī?", šādu jautājumu intervijā pirms pirmizrādes uzdod Rēzija Kalniņa, norādot uz gaidāmajām pārdomām, kas varētu tikt raisītas izrādē. Režisore intervijās ļoti daudz runā par akmeņiem, jo tieši šis nemetāliskais iezis ir galvenais fiziskais un metafiziskais simbols – metafora, kas caurvij šo iestudējumu. Rēzija cenšas nepieminēt izrādes galveno intrigu – iemeslu, kādēļ izrādes varoņi Viņš (Ģirts Ķesteris) un Viņa (Inese Kučinska) ir satikušies pēc deviņu gadu ilgas neredzēšanās, tādējādi intervijās izklausoties gana dīvaini un brīžam nesaprotami.

Izspēlētā satikšanās starp abiem bijušajiem mīļotajiem noris ieapaļā istabā, kuras dēļu sienas uzbur cietokšņa atmosfēru (lugas oriģinālā darbība noris kapličā), to papildina lieli necaurredzami arkveida logi un virteņu spuldzes, kas izgaismo spēles telpu. Vienā skatuves pusē atrodas balta gulta, kas nedaudz atgādina batuta un askētiskas kušetes krustojumu. Šajā istabā atrodas vairāki pulksteņi, un katrs no tiem rāda savu laiku, veidojot "laika nāvi", kas nozīmē, ka šīs izrādes darbībai nav noteikta laika. Šī cietokšņa istabas interjers viscaur ir papildināts ar vairākiem dažāda izmēra akmens formas spilveniem, kā arī īstiem akmeņiem, kas, kā jau minēju, ir izteikta metafora un akcentē šī stāsta papildu smagumu. Šai izrādei netiek norādīts scenogrāfs, tas raisa interesi par to, kam varētu piederēt šī spēle ar pārnestajām nozīmēm, kas padara šo attiecību saspīlējumu asāku, raupjāku, smagnējāku, palīdzot pamazām atšķetināt izrādes lielo intrigu. Pats process, līdz noskaidrojam, kas abus varoņus pirms deviņiem gadiem šķīra, tomēr nav tik raits. Noteikti jāmin arī izmantotās Riharda Sokolova videoprojekcijas un Lindas Kalniņas kustību partitūra – šiem elementiem izrādē arīdzan ir simboliska nozīme.

Foto: Daina Geidmane, Dailes teātris

Neskatoties uz sagrozītajiem pulksteņiem, zināma piesaiste laikam tomēr iestudējumā ir, to akcentē kostīmu mākslinieces Ramonas Lazdas mūsdienīgie tērpi. Abi varoņi izrādes sākumā pārvietojas naktstērpos, līdz Ģirta Ķestera atveidotais Viņš uzvelk melnu kreklu, pelēkas bikses un vesti no līdzīga auduma, kā arī pelēku lietusmēteli, savukārt Ineses Kučinskas varone ietērpjas elegantā, augumu izceļošā biznesa dāmas kostīmā – melna blūze, balta žakete un tai pieskaņotas platas bikses ar augsto jostasvietu, gaišas augstpapēžu kurpes ar spicu purngalu. Nav īsti skaidrības, kādēļ tērpi ir veidoti tik mūsdienīgi un stilīgi, jo nomācoša istabas cietokšņa atmosfēra un stilīgi kostīmi ir pārāk liels kontrasts. Atainotais laiks varētu būt mūsdienas, bet tomēr tā īsti nav.

Interesants un diskutabls jautājums ir aktierspēle. Ļoti iespējams, daudzi uz šo izrādi varētu aiziet tieši uzaicinātās Liepājas teātra aktrises Ineses Kučinskas dēļ, kas šai nepilnu 80 minūšu garajā izrādē nospēlē gan koķetu lēdiju, gan satrakotu mātīti. Sākotnēji Dailes teātra mājaslapā Viņas lomai tika norādīta arī pati Rēzija Kalniņa, bet tagad palicis tikai Ineses Kučinskas vārds, taču interesanti, ka Kalniņas aktierspēle līdz ar to nav pazudusi. Šajā izrādē Kučinskas spēle pārsteidzoši līdzinās pašas režisores skatuves darbiem. Rēzija Kalniņa ir veikusi ļoti interesantu pavērsienu, veidojot Ineses Kučinskas izrādes tēlu, jo aktrise spēlē tādā manierē, kādā to varētu darīt viņa pati. Rodas iespaids, ka Kučinskas varonē ieliktas izteiktas spēles manieres no Kalniņas nesenāk spēlētajām, aktuālo izrāžu varonēm Kejas Gondas ("Būt Kejai Gondai"), Megijas ("Kaķis uz nokaitēta skārda jumta"), Beibes ("Sirds noziegumi") un Gabijas ("8 mīlošas sievietes"), kas šo izrāžu redzējušu skatītāju izaicina uz nelielu intriģējošu erudīcijas spēli. Te gan rodas pārdomas, kādam gan būtu jābūt šim sievietes tēlam izrādē. Vai tiešām tik sakompilētam? Ja tomēr pieņemam šos spēles noteikumus, otrajā plānā nepelnīti tiek nobīdīts Ģirta Ķestera spēlētais varonis. Ķesterim izveidot varoni ir nedaudz grūtāk nekā Inesei Kučinskai, un tas, cik nu iespējams, tomēr tiek izveidots. Abu tēlu dialogi brīžam šķiet tukši. Acīmredzams, ka viņi grib saprasties, sazināties un jēgpilni komunicēt, taču tas neizdodas viņu pašu egocentrisma un pārdzīvoto sāpju dēļ. Vienā brīdi viņu dialogs šķiet pat bezmērķīgs un tuvojas absurda drāmai, jo viņu pašu prāts ir kā nedzirdīgs akmens.

Foto: Daina Geidmane, Dailes teātris

Šim pārim ar kopīgas valodas atrašanu iet grūti, tas var kādā brīdī sākt garlaikot. Tad nekas cits neatliek kā vien vērst uzmanību uz jau minētajām izrādē izmantotajām metaforām un simboliem. Šis metaforiskais teātris šķietami piešķir šim stāstam daudz poētiskāku, filozofiskāku un apcerīgāku noskaņu, taču vienā brīdī gan cietokšņa sienas, gan necaurredzamie logi, gan daudzie dažādie akmeņi, smiltis un pulksteņi, kas rāda atšķirīgu laiku, sāk šķist pārāk samāksloti un lieki attiecībā pret varoņu sāpju īstumu, neapskaužami izmisīgo vēlmi runāt un tapt sadzirdētiem, kā arī izrādes noslēdzošo posmu – pagātnes skeletu atrakšanu. Varētu vēl piebilst, ka šāds metaforiskais teātris Latvijā ir bijis aktuāls padomju okupācijas periodā, galvenokārt sociālpolitiskajā kontekstā. Tolaik tas kļuva par vienīgo veidu, kā runāt ar sabiedrību, jo oficiāli drīkstēja paust tikai "pareizo viedokli" un režisori bija spiesti klusēt par strīdīgiem jautājumiem un problēmām. [1] Šajā izrādē caur metaforām ir iekodētas varoņu sāpes, taču bez jebkāda politiskā konteksta, lai gan sākotnēji izrādes gaitā radās jausma, ka šķietamais asums, raupjums un izrādē izmantoto rekvizītu smagnējums izrādes pēdējā ainā tomēr rezultēsies ar kādu atsauci uz politisku kontekstu (lugu izlasīju pēc izrādes noskatīšanās).

Pārdomu raisoša alegorija ir izrādē izmantotā britu dziedātāja, dziesmu autora un aktiera Stinga dziesma "Shape of My Heart". Raugoties uz abiem varoņiem, atmiņā ataust šīs dziesmas videoklips, kurā redzams spāņu izcelsmes franču aktieris Žans Reno un izraēliešu izcelsmes amerikāņu aktrise Natālija Portmena no filmas "Leons". Izrādes skatu un videoklipa līdzība, kā arī dziesmas teksts, kas vēsta par kādu kāršu spēlmani, vēl vairāk pastiprina šī darba noslēdzošajā posmā pieaugošo apceri, kurā Viņš un Viņa sēro par abu kopīgās atvases pāragro nāvi.

Foto: Daina Geidmane, Dailes teātris

Jāsecina, lai gan simbolu ir daudz un, ļoti iespējams, tie ir dažādi interpretējami, tajos tomēr nav pārlieku sarežģīti orientēties, jo telpa nav liela un šī neirotiskā spēle ilgst viena cēliena garumā. Manuprāt, iepriecinošākais šajā izrāde ir un paliek tieši Ineses Kučinskas pārsteidzošā, hameleona cienīgā pārtapšana un pārslēgšanās starp dažādajiem varones noskaņojumiem. Brīžam pat rodas aizdomas, ka varonei varētu būt bipolāri afektīvi traucējumi un varbūt tieši šis varētu būt iemesls tam, kādēļ šie, viens otru savulaik mīlējušie, cilvēki nespēj atrast kopīgu valodu.

 

[1] Sloga, G. (2013). Politiskā teātra tradīcija un inovācija 21. gadsimta Latvijas teātrī. (Maģistra darbs). Rīga: Latvijas Universitāte, 32. lpp.

 

Linards Āboltiņš

Linards Āboltiņš ir dzīvespriecīgs teātra zinātnes maģistrants, kura psihoterapijas seanss ir teātris. Viņš raksta īsākus un garākus tekstus, fotogrāfē un atbalsta dažādus sociālas nevienlīdzības mazi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Ko iesakām šodien?
Ko iesakām šodien?
Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1