Kā Jums šķiet, vai ir morāli pareizi svinēt kāda cilvēka nāvi? Ko mūsdienu sievietes varētu no Tečeres mācīties? Ko mēs vispār par viņu zinām? Kas ir tas, kas no viņas paliks vēsturē? Šie ir jautājumi, kas man nelika mieru dienā, kad bijusī Lielbritānijas premjerministre (no 1979. līdz 1990. gadam) ir aizgājusi mūžībā. Visiem, kas vismaz daļu savas dzīves pavadījuši Padomju Savienībā, visiem, kas vismaz kaut ko atceras no tā, kas notika astoņdesmitajos gados, Mārgareta Tečere asociējas ar ikoniskajiem vārdiem dzelzs lēdija. Spēcīga, harismātiska sieviete. Sieviete, kura spēja pieņemt nepopulārus lēmumus, kad ekonomika bija grūtībās. Sieviete, kas bija tik spilgta personība, ka neviens no viņas valdības vīriešu kārtas ministriem nestāvēja viņai līdzi. Sieviete, kura spēja uzsākt karu pret Argentīnu un tajā uzvarēt.
Un, īsumā, tas arī viss. Ja man kā cilvēkam, kurš ir gadiem oficiāli studējis politikas zinātni, kāds uz ielas ko jautātu par Tečeri, neko daudz vairāk par iepriekšminēto es noteikti tā uzreiz arī pateikt nevarētu. Bet diena, kad es šo rakstu, ir diena, kad visa pasaule uzzināja par "baroneses" Tečeres nāvi. Un tas, lūk, ir iemesls uzzināt par viņu kaut ko vairāk. Diemžēl dažreiz dzīvē (tā gadās – teiktu Kurts Vonnegūts) jo vairāk mēs uzzinām, jo skumjāk mums paliek. Šis ir tas gadījums. Tādās valstīs kā Latvija Tečeri, visticamāk, atcerēsies kopumā pozitīvi, balstoties uz iepriekš uzskaitītajiem stereotipiem par šo cilvēku. Tomēr gan viņas pašas mājās Lielbritānijā, gan daudzviet citur pasaulē galvenokārt būs tieši pretēji. Turklāt šādu vietu un iemeslu ir tik daudz, ka pat grūti pateikt, kur lai sāk.
Sāksim ar Argentīnu. Īsumā – aptuveni 500 kilometrus no Patagonijas krastiem atrodas nelielas saliņas, ko vietējie Argentīnas iedzīvotāji sauc par Malvinu salām. Angļi, kuru kolonija šīs salas bija kādus gadus 150, tās sauc par Folklenda salām. Salas ir mazas, tām nav sevišķas stratēģiskas vai militāras nozīmes, un tajās dzīvo kādi 3000 cilvēki. Dzīve tur esot diezgan mierīga. Un tā tas arī bija līdz 1982. gadam, kad argentīnieši izdomāja, ka, ņemot vērā, ka no Londonas salas atrodas vēl krietni tālāk kā no Buenosairesas – vairāk nekā 12 000 km attālumā –, salas pienākas viņiem. Savukārt tas, ar ko viņi nebija rēķinājušies, bija – ka Lielbritānijā pie varas atradās dzelzs lēdija Mārgarēta Tečere. Viņa taču nevarēja pieļaut šādu mazu un nenozīmīgu teritoriju zaudējumu dižajai Lielbritānijas karalistei. Lielbritānija iebruka salās un tās atkaroja. Konflikts tā arī netika atrisināts un ir aktuāls vēl šodien. Toties bojā gāja 649 argentīnieši, 255 britu kareivji un 3 vietējie salinieki. Jājautā, vai šo cilvēku dzīvības bija tā vērtas? Vai kaut viena cilvēka dzīvība būtu tā vērta? Skaidrs, ka šis karš ir bijis viens no bezjēdzīgākajiem kariem pasaules vēsturē. Tikai – kur šajā visā stāstā ir tas labais un priekšzīmīgais, ko mums no Tečeres mācīties? Sākt karu tomēr ir spējīgs jebkurš muļķis, kā jau mums to vairākkārt ir parādījuši ASV prezidenti.
Tečere bija slavena ar savu militārismu, šī viņas īpašība būtiski veicināja dzelzs lēdijas tēla rašanos. Viņas valdība sniedza būtisku militāru un finansiālu atbalstu sarkanajiem khmeriem Kambodžā, kas izvērsa teroru pret saviem iedzīvotājiem, nogalinot vairākus miljonus cilvēku[1]. 1986.gadā, kad Lībijas teroristi uzspridzināja kādu Berlīnes diskotēku, Tečere vienkārši nolēma atriebjoties bombardēt Lībijas galvaspilsētu, un tas arī tika darīts, neskatoties uz ļoti nelielo atbalstu šim solim Lielbritānijas sabiedrībā. Viņa sadarbojās arī ar Augusto Pinočetu, Čīles diktatoru, kurš nogalināja un spīdzināja tūkstošiem savas valsts iedzīvotāju. 1987. gadā Tečere, kura atbalstīja esošo Dienvidāfrikas valdību, atļāvās nosaukt turienes galveno cīnītāju pret aparteīdu Nelsonu Mandelu par teroristu. Dzelzs lēdijas partijas biedrs pat atļāvās izteikties, ka Mandelu vajadzētu nogalināt[2]. Dažus gadus pēc tam Dienvidāfrikā beidzās aparteīds, un 1993. gadā Mandelas kungs saņēma Nobela miera prēmiju. Bet Tečeres iestāšanos pret vienkāršām cilvēktiesībām viņš tai nepiedeva nekad. Un, kā izskatās, ne viņš vienīgais tāds.
Neskatoties uz visām šīm peripetijām un ekscesiem ārvalstīs, tieši pašas mājās Tečeri neieredzēja visvairāk. Un – jo ilgāk viņa bija pie varas, jo dziļāk šis sentiments izpaudās Lielbritānijas iedzīvotāju vidū, 1989. gadā, gadu pirms Tečeres atkāpšanās, UK albumu TOP 5. vietu sasniedza Elvis Costello un viņa dziesma "Tramp the dirt down", kurā viņš dzied par to, kādu iespaidu uz Lielbritānijas sabiedrību atstāj tečerisma politika un ka viņš cer (jā, šādi vārdi tiešām ir dziesmā, kas iekļuva TOP 5 UK), ka Tečere kādreiz nomirs.
Kāpēc šādi, tik asi vārdi? Varbūt tāpēc, ka realitāte Lielbritānijā Tečeres laikā tiešām bija skaudra. Neskatoties uz vispārējiem priekšstatiem un stereotipiem, Tečeres laikā ekonomikā valdīja stagnācija, bezdarbs un vispārējs pesimisms gandrīz visur, izņemot pašus bagātākos sabiedrības slāņus. Kad Tečere nāca pie varas, Lielbritānijā 1979. gadā zem nabadzības sliekšņa dzīvoja 13% iedzīvotāju; kad viņa demisionēja 1990. gadā, to skaits jau bija pārsniedzis 22%. Kopš viņas nākšanas pie varas pusotra gada laikā bezdarbs divkāršojās un bija augts visu viņas valdīšanas laiku. Tika likvidētas ogļu raktuves, kas atnesa būtisku bezdarbu Anglijas vidieņu iedzīvotājiem, un paši briti uzsver, ka tas radīja daudzu kopienu, ciematu izjukšanu. Ražošanas iespaids uz ekonomiku saruka, savukārt finanšu sektors palielinājās daudzkārtīgi. Tečeres valdīšana radīja būtisku nevienlīdzības palielinājumu Lielbritānijā. Bagātie kļuva bagātāki, un nabadzīgie – nabadzīgāki. Un pie tā visa ekonomiskā izaugsme bija praktiski nekāda – vidēji 2,5% gadā, kas ir divreiz sliktāks rādītājs kā Latvijā šobrīd. Varbūt daudz vairāk nekā sausi fakti par Tečeri pastāsta viņas atbalstītās vērtības – uzsvars uz peļņu un koncentrēšanās uz indivīdu, neuzticēšanās kultūras valsts institūcijām un dažādām biedrībām un viņas pašas vārdi, ka "tāda lieta kā sabiedrība nemaz neeksistē, ir tikai individuāli vīrieši un sievietes". Līdz ar to pēc dziļākas izpētes varam secināt, ka arī ar sevišķiem sasniegumiem iekšpolitikā Tečere nevar lepoties, drīzāk tieši otrādi.
Pēdējā laikā ir nomiruši daudzi ievērojami cilvēki. Kad nomira dzejnieks Imants Ziedonis, sēroja visa Latvijas tauta un pie viņa mājas bija simtiem svecīšu un ziedu. Kad nomira Venecuēlas prezidents Hugo Čavess, Venecuēla septiņas dienas pavadīja sērās un vairāki miljoni cilvēku devās ielās, lai pavadītu viņu pēdējā gaitā. Savukārt, nomirstot Margaritai Tečerei, iespaids, kas radās, bija divējāds. Sociālie mediji "Twitter" un "Facebook" bija pilni ne tikai ar laba vēlējumiem aizgājējai (protams, bija arī tādi), bet arī ar ko citu. Tie bija pilni ar ziņām par celebration, un "Facebook" uzradās arvien jaunas un jaunas Tečeres nāves svinību vietas Londonā, neskatoties uz to, ka tās pastāvīgi tika no "Facebook" dzēstas. Video vietnē "Youtube" pie daudziem video, sākot ar mūziklu "Billijs Eliots" (mūzikls, kas daļēji atspoguļoja ogļraču problēmas Tečeres valdīšanas laikā 80-tajos gados) un beidzot ar slaveno dziesmiņu "The witch is dead" no mūzikla "Burvis no Ozas zemes", populārākie komentāri variēja no "What a beautiful day" līdz dažādiem ļauniem novēlējumiem aizgājējai, kurus es šeit necitēšu, gan jau atradīsiet paši, ja gribēsiet. Labu, pozitīvu komentāru bija ļoti maz. Es nezinu, vai ir pareizi svinēt kāda cilvēka nāvi. Bet es spēju saprast cilvēkus, kam tas liekas pareizi. Un, kad jādomā, kas būs tas, kas no Tečeres paliks vēsturē, man joprojām grūti atbildēt. Pēc visa uzskaitītā joprojām kā galvenais man prātā nāk pats Tečeres kā sievietes tēls – dzelzs lēdija. Un tieši tāpēc es vēlos aicināt – mūsdienu sievietes, kad izvēlaties kādu, kam mēģināt līdzināties, neņemiet par piemēru Mārgarētu Tečeri. Izvēlieties Evu Peronu, izvēlēties Ulriki Meinhofu vai princesi Diānu. Izvēlēties kādu dzejnieci, rakstnieci vai vijolnieci. Neizvēlieties dzelzs lēdiju. Izvēlieties kādu jauku, sievišķīgu un ar labu sirdi. Tieši šīs ir tās īpašības, kuras Margaritai Tečerei trūka, bet tieši tās bieži vien padara mūs par labiem cilvēkiem, kolēģiem un draugiem saviem līdzcilvēkiem un ģimenēm. Un, kas nav mazāk būtiski, tieši šādas īpašības padara šo pasauli labāku un – cilvēcīgāku.
23