Blogs
13.09.2017

Nebeidzamais kaut kas

Komentē
0

"Es reti skatos filmas, jo man ir grūti izturēt "naratīvus". Realitāti jūtu līdzīgāku dzejai nekā prozai, un ir sajūta, ka kino pavedinošā daba nodara netaisnību dzīvei, to sašaurinot un vedot prom no tieša pieredzējuma."

Agnese Krivade par Alehandro Hodorovska filmu "Nebeidzamā dzeja"

Es ne pārāk bieži lasu dzeju, un ar baudu to daru parasti tad, kad tā spēj trāpīt manai apziņai kā tāda jaunatklāta ķīmiska viela. Nu, un vēl ir tie gadījumi, kad lasu to noteiktas nepieciešamības vai zinātkāres apmierināšanas spiests. Lai vai kā, tajos brīžos, kad to daru, man tā allaž nesusi daudz dažādu īpatnēju prieku – gan valodisku, gan saturisku vai pat personisku. Tomēr, tāpat kā pašmērķīgu prozu prozas pēc, man ir arī grūti izturēt dzeju dzejaspēc jeb sevispēc, jo tad mīļuprāt labāk paklausos kādu nebūt skaņu un frāžu virknējumu bez vārdiem, teiksim, mūzikas ierakstā no "drone" vai "noise" plauktiņiem. Vai varbūt putna dziesmu. Vai vētras atnestu kuģa dzinēja skaņu tālumā. Vai vienkārši vēja čabināšanos allaž trīsuļojošo apšu lapotnēs. Labticīgāka garastāvokļa brīžos es cenšos noticēt, ka dzeja ir kaut kāds būtisks visa kolektīvā cilvēciskā un tieši cilvēciskā stāvokļa elements, ar cilvēcisko stāvokli pēc vēlēšanās saprotot vai nu Ādama un Ievas sākto bēdu stāstu, kaut ko šeit un tagad nozīmīgu, vai varbūt pat kaut ko mūsu fizioloģijā balstītu. Jo ir taču pašsaprotami, ka dzeja nebūtu iespējama, ja vien ainavā starp visiem kokiem, pakalniem, mēbelēm un pakaramajiem nestāvētu arī vai nu sieviešu, vai vīriešu, vai kāda nenoteikta dzimuma cilvēks. Un šim cilvēkam nebūtu no citiem zvēriem atšķirīgas valodas. Par universālu cilvēcīguma izpausmi dzeju gan liedz pasludināt pieņēmums, ka ar dzejas lasīšanu pēc kaut kādām gaisā grābtām aplēsēm nodarbojas labi ja 5% no visiem ļaudīm, bet tādu, par kuriem var sacīt, ka viņi kaut ko no izlasītā arī saprot, visticamāk, ir vēl mazāk.

Tajā pašā brīdī, kad pasaules ainavā uzradies, kaut ko iedomājies un vēris žaunas cilvēks, ir sācies arī kaut kāds stāsts jeb, kā tagad kļuvis smalki izteikties – nevis vēstījums, bet naratīvs. Tāpat kā dzeja, arī šis stāsts ir cilvēka stāsts. Pat sapnis ir tikai atstāstījums, kolīdz to mēģina paturēt prātā, bet, ja nemēģina, nav ne sapņa, ne stāsta, un labākajā gadījumā pāri paliek vienīgi traips. Lai ko es teiktu, lai kādi krupji un rāpuļi eņģeļu dziesmu vietā birtu pār manām lūpām, tas viss ir daļa no mana stāsta ar noteiktu un pat kalendārā atzīmētu sākuma punktu un paredzamu galu. Kamēr ainavā bija redzams tikai kaķis, lācis, lapsa, ezis vai lietū samircis egles zars, tur valdīja vienīgi izdzīvošanas instinkts, entropija, vairošanās kāre, haotiskas kustības, šausmas, bailes no aukstuma, bads, vēlme satvert sev līdzīgas būtnes ķepu vai pirkstus vai sajust otra cilvēka ceļgalu pieskārienu siltajā migā un varbūt vēl kādas dziņas. Stāsts parādās līdz ar cilvēku. Daļa no šī stāsta reizēm var būt arī dzeja, un dažkārt tā var aizņemt pat lielāko stāsta daļu, taču tāpēc vien viss stāsts un tajā uzzīmētā realitāte vai, pieņemsim, cilvēka biogrāfija par dzejoli nepārvēršas.

Kā nesen tēlaini bija minēts kādā esejā par ticīgo skaita sarukumu Lielbritānijā (pēc nesenas aptaujas datiem, 53% procenti britu apgalvojuši, ka viņiem nav reliģiskas pārliecības), cilvēka stāvokli raksturo daudzi dažādi "tukšumi" – galvā, vēderā, sirdī, prātā un vēl visur kur. Reliģija ir tikai viens no iespējamajiem piepildījumiem, ar ko vai nu ļaudis paši mēģina šos tukšumus aizdarīt, vai citi viņiem šajā padarīšanā ar lielu dedzību ir gatavi palīdzēt. Pie šādiem tukšumiem pieder dzīves piepildījuma sajūtas jeb jēgas meklēšana, vērtīgā nošķiršana no nevērtīgā, ilgas pēc sabiedrības, kaut kādas atzīmes, kas mūsu mūžu jeb dzīves stāstu sadala atsevišķos posmos jeb nodaļās, un droši vien vēl daudzi citi. Tomēr neviens no šiem tukšumiem nav pievīlēts tā, ka precīzi tajā varētu iegulties vienīgi reliģiska ticība: tās vietā var būt arī daudz kas cits. Starp citu, arī dzeja.

"Nebeidzamā dzeja" ("Poesia Sin Fin", 2016) nav pirmais Alehandro Hodorovska (1929) autobiogrāfiskais darbs. Paša dzīvestāsta faktos bija balstīts arī viņa pirmais darbs pēc 23 gadu filmu veidošanas pārtraukuma – ar 2013. gadu datētā "Realitātes deja". Tajā jaunā Alehandro tēvu tēlo Hodorovska dēls Brontis, tas pats aktieris, kas "Nebeidzamajā dzejā" jau atveido pats savu tēvu jaunībā. Varu piekrist, ka "Nebeidzamā dzeja", iespējams, ir pasaulē labākā līdz šim uzņemtā filma par un ar dzeju, taču tas, ka filma ir par "dzīvi dzejā", nekādā ziņā arī pašu filmu vai, vēl jo vairāk, filmai visapkārt esošo realitāti nepadara par dzeju. Gluži pretēji – citstarp būdams arī dzejnieks, Hodorovskis ir spējis par šo dzīvi pastāstīt daudz labāk, spilgtāk un pārliecinošāk nekā daudzi citi, kas veidojuši filmas par dzejniekiem "tur ārā".

"Nebeidzamā dzeja" ir biogrāfiska filma, turklāt uzbūves ziņā pat pārsteidzoši tradicionāla un hronoloģiska. Ielūkojoties aiz raibu raibajiem un cita režisora rīcībā droši vien katastrofāli nesaderīgajiem izteiksmes līdzekļiem (leļļu teātris, cirka klaunāde, melnos triko no galvas līdz kājām tērpti statisti, kas noteiktos brīžos varoņiem pasniedz rekvizītus, mūzikls, paša režisora iejaukšanās kadrā un komentāri u.c.), saskatāms līdz pazemībai vienkāršs un varbūt tikai vecuma viedumā šādi izklāstāms izaugšanas stāsts, kam vienā galā bērnība, bet otrā – pieaugšana un aizbraukšana uz Franciju "glābt sirreālistus". Pilnīgs pretstats šādai vienkāršībai bija 1973. gadā tapusī un noteiktās aprindās kulta statusu iemantojusī filma "Svētais kalns", kas ar savu simbolisko daudznozīmību, tēliem un asociatīvismu tad jau varbūt patiesi būtu pielīdzināma dzejai. Var jau būt, ka tiesa ir tiem, kas apgalvo, ka dzeja ir jaunības stihija, kas izbeidzas vai nu ar dzejotājas novecošanu, vai dzejnieka nāvi.

Bet dzejas, protams, netrūkst arī "Nebeidzamajā dzejā", un, iespējams, ir bijis lieki uz to norādīt arī filmas nosaukumā, lai gan, ja jau tieši dzeja Hodorovskim palīdzējusi būt tādam, kāds viņš ir, nodzīvot tik garu mūžu, tiekties neko nenožēlot un vēl piedevām uzņemt tik neparastu un iespaidīgu filmu, kāpēc gan ne.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0