Politika
18.06.2017

"Neaktīvie jaunieši" un cita politika

Komentē
2

Viens no iemesliem, kādēļ konservatīvie guva sliktus rezultātus parlamenta ārkārtas vēlēšanās Lielbritānijā, bijusi gados jaunu (konkrētajā kontekstā ar to saprotot vecuma grupu 18–24 gadi) cilvēku negaidīti lielā līdzdalība vēlēšanās. Proti, salīdzinot ar vēlēšanām 2015. gadā, tā pieaugusi par 14%, un balsot aizgājuši 57% šajā grupā ietilpstošo balstiesīgo ("The Economist", 17.06.2017., p. 28). Un ieguvēji bija leiboristi.

Acīmredzot jaunieši mobilizējās "Breksita" balsojuma iznākuma dēļ, jo vismaz lielākajai daļai jauniešu valsts izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) ir nepārprotams, viņus personīgi skarošs ļaunums. Daļa, iespējams, šādi centās sodīt konservatīvos, daļai varbūt šķita, ka, samazinot konservatīvo ietekmi, viņu valsts un ES tālākās attiecības izdosies noformulēt elastīgākas un atvērtākas.

Lai kā arī būtu, līdzdalības kāpumu noteica tas, ka "Breksits" patiešām ir kaut kas ļoti nozīmīgs.

Latvijā kaut kas līdzvērtīgi izšķirīgs politiskajā dienaskārtībā nav un diez vai ir sagaidāms tuvākajā nākotnē. Vai tas nozīmē, ka Latvijā gados jaunajiem nav spēcīgu argumentu interesēties par politiku un mēģināt to ietekmēt? Meklējot atbildi, manuprāt, politika jādala divos segmentos.

Pirmajā ir tradicionālais tēmu loks. Skaidrs, ka daļu jauno cilvēku interesē politiskie piedāvājumi, kas saistīti ar izglītību un atbalstu ģimenēm, tomēr nevajadzētu pārspīlēt ietekmi, kādu šie piedāvājumi var radīt uz šīs elektorāta daļas līdzdalību un politiskajām izvēlēm. Varbūt kļūdos, tomēr jauni cilvēki skeptiskāk raugās uz šādām klienta attiecībām ar eliti un valsti, pat ja elite sola potenciālajam klientam būtiskus lēmumus. Nedomāju, ka jaunie Latvijā būtu īpaši Ainas Rendas sekotāji, varbūt viņi vienkārši sevi redz mazāk ieaustus tradicionālajās varas attiecībās.

Līdz ar to, ja runājam par tradicionālo politiku, spēcīgāka motivācija var būt grūti konceptualizējama neapmierinātība ar to, ko dažkārt sauc par stagnāciju. Ar stagnāciju es šajā kontekstā saprotu nojausmu, ka pašreizējie rakstītie un nerakstītie spēles noteikumi tev sasien rokas, ka tavi personīgie pūliņi nenoved pie apmierinoša rezultāta. Impulsi šādai nojausmai var būt dažādi – piemēram, sajūta, ka "vecie" ir izveidojuši tādas korporatīvas saiknes, kas liek šķēršļus jaunajiem. Nav pat nozīmes, vai vispār un kāda tieši politiskā partija te vainojama, runa ir par ambīciju nerealizēšanu, kurā pats ambīciju paudējs neredz savu vainu.

Vai ar šo izplūdušo priekšstatu un pretenziju lauku var strādāt kāda no pašreizējām partijām? Nezinu. Manuprāt, Artusa Kaimiņa projekts, lai arī Latvijas mērogā ir formā inovatīvs, pārāk lielu akcentu liek uz "nodokļu maksātāju" tiesību aizstāvēšanu – liela daļa no gados jaunajiem objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ nekādi lielie nodokļu maksātāji nav, līdz ar to politiķa identificēšanās ar potenciālo vēlētāju paštēlu īsti nenotiek.

Teorētiski Jaunās konservatīvās partijas (JKP) deklarētais radikālisms a la "ar reformām nepietiek, jāmaina visa sistēma" var likties pievilcīgs status quo nogurdinātajiem, tomēr man nav skaidrs, kā JKP gados jauniem cilvēkiem interpretētu partijas piesauktā konservatīvisma jēdzienu.

Tajā pašā laikā politikā ir vēl otrs segments. Mēs redzam, ka gados jauni cilvēki visnotaļ veiksmīgi pašorganizējas jautājumos, kas viņiem ir būtiski, – piemēram, dzīvnieku tiesības. Vai dažādu tēmu iniciatīvas manabalss.lv līdzdalības platformā. Vai sieviešu tiesības (piemēram, t.s. olšūnu pikets). Un tā arī ir politiska darbība! Var, protams, teikt, ka šādas politikas tēmas ir pārāk specifiskas vai, pēc kāda domām, otršķirīgas, tomēr šāds vērtējums izrietētu no tēzes, ka ir kādi nemainīgi politiskās darbības modeļi un rituāli. Iespējams, tādi bija, tomēr situācija mainās. Līdz ar to vienkāršojot varētu teikt, ka gados jaunos vēlētājus var mobilizēt, ieinteresēt, nevis mēģinot viņus uzrunāt ar partiju programmām un līdzīgi, bet gan piedāvājot līdzdalībai konkrētus, ja tā drīkst teikt, projektus, kas ir ar saprotamu priekšmetu un vēlamo rezultātu. Nezinu, kāds ir jaunu cilvēku īpatsvars konkrētajā projektā, bet kā piemēru varu minēt visu, kas saistās ar t.s. kapu tramvaju Rīgā: it kā ļoti specifiska tēma, bet – no politiskās darbības rezultāta viedokļa – pietiekami efektīvs risinājums. Respektīvi, politiskā līdzdalība, iespējams, sadrumstalojas akcijās, "pasākumos", kas gados jauniem cilvēkiem varētu būt pievilcīgāka forma, jo tajā ir mazāk hierarhijas un rutīnas.

Turklāt, manuprāt, šis segments nav savrups, tam var būt ietekme arī uz tradicionālo politiku vēlēšanu formā. Proti, ja kāda partija vai politiķis pozicionējas pilsoniskās aktivitātes dienaskārtības jautājumos, jaunie balsotāji var izmantot vēlēšanas kā iespēju atbalstīt vai sodīt politisko aktieri (socioloģiskā izpratnē), kurš pats varbūt ir piemirsis savu pozicionēšanos kādā – pēc viņa loģikas – sekundārā jautājumā.

 

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2