Par Valtera Sīļa izrādi "Cilvēki, lietas un vietas" Latvijas Nacionālajā teātrī
Ietilpīgais lāsts
Atkarība, protams, ir lāsts. Taču šim lāstam piemīt arī romantiska dimensija. Situācijā, kad cilvēks savā dzīvē nerod piepildījumu vai jūtas vīlies, atkarība piedāvā alternatīvas realitātes iespēju. Citiem vārdiem – harmoniju, laimi un brīvību vai vismaz tās ilūziju. Valteru Sīli britu dramaturga Dankana Makmilana lugā "Cilvēki, lietas un vietas" saistījusi tieši atkarības temata ietilpība, kas ļauj pārbaudīt pieņēmumus par pasauli, kurā dzīvojam. Vismaz tā režisors apgalvo intervijās un anonsrakstos. Uz temata nozīmību norāda arī programmas grāmatiņā ievietotais īsais kurss par atkarībām, to pazīmēm un ārstēšanu, klāt vēl pievienojot pāris stāstu no Latvijas Minesotas programmas pacientu repertuāra. Kaut gan – fokuss uz atkarībām izrādīsies esam nedaudz maldinošs, bet par to mazliet vēlāk.
Laba loma labai aktrisei
Makmilana bestsellers ar panākumiem tiek spēlēts Londonā, recenzenti vienā balsī cildina galvenās lomas tēlotāju Denīzi Gofu, un arī autors neslēpj, ka vēlējies uzrakstīt tādu darbu, kurā būtu laba loma labai aktrisei. Loma patiešām ir iespaidīga – aktrises/alkoholiķes/narkomānes Emmas ērkšķainais ceļš pretī skaidrībai aizņem lauvastiesu lugas laika un telpas, kā arī uzrāda ievērojamas potences indivīda iekšējo cīniņu atklāsmei, tātad – arī aktiermeistarības demonstrējumiem visplašākajā amplitūdā. Valtera Sīļa redzējumā Emmas loma bijusi piekritīga Maijai Doveikai – aktrisei ar izteikti dramatisku temperamentu un asu laikmeta izjūtu, turklāt bez ievērības, šķiet, nav palikuši arī saskares punkti abu sieviešu biogrāfijā.
Elpojošā telpa
Par to, kas notiek alkohola un narkotiku atkarības piemeklētās Emmas iekšējā pasaulē, visvairāk pasaka Uģa Bērziņa radītā telpa. To vedas aprakstīt nevis kā statisku veidojumu, bet gan drīzāk kā dzīvu, elpojošu būtni. Nacionālā teātra skatuve atrodas nemitīgā kustībā – vienā brīdī publikas uzmanība tiek pievērsta kādam noslēgtam, izolētam segmentam, šaurai videi, ko šķietami iespējams kontrolēt, tad sienas atvirzās, burtiski uzsprāgst, it kā saplīstot gabalos, un pārklājas ar ņirbošām gaismām, kuras uzmācīgi spiež acīs. Pēc tam telpa atkal "nomierinās" un pārvēršas klīnikas palātā vai kolektīvo psihoterapijas nodarbību kabinetā – pelēkā, vienmuļā un sastingušā. Telpas pārvērtības ir aizraujoši neprognozējamas, tajās atbalsojas ne tikai Emmas smadzeņu slimīgās pulsācijas, bet arī dzīves steidzīgais ritms un šizofrēniskā izkaisītība, ko pastiprina Toma Auniņa radītā skaņu, trokšņu un mūzikas vide.
Dubultnieki bez oriģināla
Līdzīgi fragmentējas un atkal apvienojas izrādes darbības personas. Sākot jau ar galveno varoni – Maijas Doveikas narkomāni aktrisi, kura sevi dēvē gan lomas vārdā – par Ņinu –, gan par Emmu, gan visbeidzot par Sāru. Klīnikas ārste, kolektīvo nodarbību vadītāja psihoterapeite un Emmas māte līdzinās cita citai kā trīs ūdens lāses, un viņas visas spēlē Lāsma Kugrēna. Klīnikas pacientu Polu un Emmas tēvu ieraugām Jura Lisnera atveidā, bet pacients Tē un aktieris, kurš "Kaijas" uzveduma fragmentā spēlē Trepļevu, ir Kaspars Aniņš.
Tēli un to variācijas šķiet saplūstam vienā veidolā, bet notiek arī tieši pretējs process. Kā jau autors to paredzējis, abstinences izraisīta prāta aptumsuma brīžos Emmas "es" sašķeļas, sadrumstalojas un uz skatuves juceklīgā bariņā parādās vēl piecas Emmas – Latvijas Kultūras akadēmijas aktiermākslas studentes Sandija Dovgāne, Elizabete Skrastiņa, Elīna Bojarkina, Una Eglīte un Alīda Pērkone. Izrāde uzstājīgi atgādina, ka mūsu identitātes ir trauslas un nestabilas, tās atrodas nemitīgā tapšanas un sairšanas procesā, tāpēc velti meklēt kādu drošu atskaites punktu vai taujāt pēc nemainīga kodola – oriģināla –, kas ieslēpts tēlu miriādēs.
Terapijas hronika
Emmas likteņstāsts sākas ar Čehova "Kaijas" fināla ainu, kurā Ņina atnākusi pēdējo reizi satikt Trepļevu un slepus palūkoties uz savu liktenīgo mīlestību Trigorinu. No Nacionālā teātra skatuves telpas "izkniebts" segments, kurā Maija Doveika un Kaspars Aniņš, ieģērbti 19. gadsimta nogales kostīmos, zem senlaicīgiem kroņlukturiem dekoratīvi ārišķīgā stilā izspēlē Ņinas un Trepļeva tikšanos. Atvadu laikā "noplīst" ne tikai Ņina (starp citu, 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta interpretācijās Ņinas murgi par to, ka viņa ir kaija, nereti tiek traktēti kā narkotiku izraisītas halucinācijas), bet arī tās tēlotāja. Parūka tiek noņemta, garā kleita novilkta, lomas čaula nolobīta, un mūsu priekšā atrodas jauna, narkotiku atkarības drudža plosīta sieviete rehabilitācijas klīnikas uzgaidāmajā telpā.
Lielāko daļu turpmākā skatuves laika aizņem divos mēģinājumos īstenota Emmas ārstniecības hronika. Aktieri, izkārtojušies frontālā mizanscēnā, sēž uz krēsliem un sarunājas. Tā ir grupu terapija ar apskāvieniem, mokošiem atmiņu stāstiem un sajūtu inventarizāciju. Citiem vārdiem – dramatiskā formā ietērpta ilustrācija mūsdienu pasaules ticībai, ka ar sarunāšanos un publiskām grēksūdzēm iespējams atrisināt samilzušas problēmas. Ulda Anžes introvertais suņu mīļotājs Fosters, Daigas Gaismiņas mātišķi sirsnīgā Meredita, Kristiana Kareļina lempīgais Šons, Kaspara Aniņa Tē un abas meitenes – Sanitas Pušpures Džodija un Ances Kukules Laura – veido viendabīgu kopu, vienlaikus ieskicējot atšķirīgus psiholoģiskos tipus. No grupas savrup atrodas Ivara Kļavinska Marks – vērīgs un ironisks patiesības mīļotājs, ar kuru Emmai uz brīdi izveidojas ciešāks kontakts.
Kad Emma un zālē sēdošā publika pirmo (neveiksmīgo!) ārstniecības tūri pārcietusi, sākas otrais raunds. Tās pašas norises atkārtojas vēlreiz, tiesa, mazliet saspiestā, tāpēc žirgtākā tempā un šoreiz ar šķietami pozitīvu iznākumu. Maija Doveika teksta un atkarības simptomu gūzmai laužas cauri ar apbrīnojamu neatlaidību, taču viss, kas ar viņas Emmu notiek, notiek kaut kā tā – paredzami. Varbūt vaina ir pašā lugā, jo, kā liecina recenzijas, arī Londonas versijā klīnikas ainas sirgst ar vienmuļību. Vai varbūt tāda ir režisora iecere – likt skatītājam gluži fiziski sajust monotoniju, kāda piemīt indivīda dienišķajam sevis sakārtošanas darbam. Lai vai kā, sēžot skatītāju zālē, laiks šķiet velkamies gliemeža gaitā, tāpēc liekas negaidīti un iepriecinoši, ka pēdējās piecpadsmit minūtēs izrāde pēkšņi atdzīvojas. Vēl vairāk, kontekstā ar šo nospriegoto stundas ceturksni beidzot iegūst jēgu arī visā izrādes garumā izstieptā ekspozīcija.
Cilvēks ir vientuļa sala
No tumšās skatuves telpas iznirst spoži apgaismota istabiņa Emmas vecāku mājā. Emma vēršas pie vecākiem ar klīnikā daudzkārt izmēģinātu uzrunu par to, cik vainīga viņa jūtas par savu izniekoto dzīvi un cik smagi pūlējusies, lai to izlabotu. Mizanscēna ir frontāla un mazkustīga. Maijas Doveikas Emma sēž uz gultas malas un runā, vecāki – Lāsma Kugrēna un Juris Lisners – stāv pie durvīm un klausās, gluži kā gaidot kārtu savai replikai. Taču tieši šajā brīdī pārņem sajūta, ka beidzot notiek kaut kas svarīgs, būtisks.
Mazais spilgti izgaismotais skatuves telpas gabaliņš dīvainā kārtā nerada mājīguma iespaidu – gan tāpēc, ka rūpīgi sakārtotajā Emmas bērnības istabā viss izskatās pārlieku sterils, gan jo sevišķi tāpēc, ka šī telpa atgādina skatuvi uz skatuves (kā arī ir, ja lūkojas no publikas skatpunkta). Emma, tēlaini izsakoties, "atver savu dvēseli", bet vecāku reakcija ir neuzticības pilna, ne tuvu ne tik iejūtīga, kā pacienti – Emmas partneri psihoterapijas seansos – to izspēlējuši.
Iepretī Emmas ekstātiskajai uzvilktībai Lāsmas Kugrēnas māte šķiet bezkaislīga, savaldīga – tā runā un izturas cilvēks, kurā kaut kas ir pārlūzis. Jura Lisnera tēvs, šķiet, vēl būtu gatavs meitu uzklausīt, bet spēka pietiek vien dažiem skopiem žestiem un nogurušiem skatieniem. Abi aktieri atturīgi un tieši tāpēc ietekmīgi nospēlē, ka robežas ir pat tam, kam šķietami nav robežu, proti, vecāku mīlestībai.
Režisors un aktieri nepārmet pasaulei, ka tā nesaprot un nepalīdz Emmai atgūties, lai atkal iekļautos dzīvē. Un tas šķiet gudri darīts. Cilvēki, lietas un vietas ir tādas, kādas tās ir, un ar to, ka tās var pamudināt atgriezties pie vecajiem ieradumiem, Emmai jātiek galā pašai. Šajā sakarībā nāk prātā no Džona Donna "Lūgšanām" patapinātais Johannesa Zimmela dižpārdokļa virsraksts "Cilvēks nav vientuļa sala". Valtera Sīļa izrāde liek domāt, ka tomēr ir. Ja ne citādi, tad atbildības nozīmē par savu dzīvi.
Ne tikai par atkarībām
Kaut izrāde tiek pozicionēta kā stāsts par atkarībām, tā tomēr nav tikai par atkarībām. Nezinu, vai tieši tāds ir bijis režisora nolūks vai tā vienkārši sanācis, bet detalizētā reportāža par kādas sievietes slimību un ārstēšanu izrādē kalpo ne vien kā mākslinieciskās izpētes objekts, bet arī kā empīrisks piemērs, lai parādītu, kā funkcionē sabiedrība, kurā sociālā dzīve zaudējusi īstumu. Protams, vielu šādam skatījumam piedāvā jau pati luga (ar darbības personu dubultošanos, ar vienas un tās pašas situācijas reprodukciju un "atkārtojuma figūras" uzsvērumu indivīdu izpausmēs). Turklāt sakritības pēc Valtera Sīļa izrāde ir nākusi klajā gandrīz vienlaikus ar Gija Debora grāmatas "Izrādes sabiedrība" tulkojumu latviešu valodā, kur autors kritizē patērnieciskās pasaules liekulību un melīgumu. "Patiešām apgrieztā pasaulē patiesais ir nepatiesā brīdis," sludina Debors.
Lugā ierakstīta asprātīga epizode, kurā Emma rehabilitācijas seansā, stāstot par sevi, sākotnēji izlīdzas ar Ibsena "Hedas Gableres" sižetu. Tikai otrajā reizē viņa uzdrīkstas būt atklāta. Bet – vai tas maz ir iespējams? Nekāda kritērija, kas ļautu atšķirt, kurš no abiem stāstiem ir "patiesāks", taču nav. Ne velti Emmu pārsteidz līdzība starp viņas profesiju – teātri – un Minesotas programmas rehabilitācijas seansiem, kuros pacienti mācās būt godīgi pret sevi un citiem, mācās veidot attiecības ar apkārtējo pasauli. Dzīves realitāte šajos seansos atkārto izrādes kārtību.
Kā bija?
Valtera Sīļa veidotais uzvedums beidzas ar ainu, kurā Maijas Doveikas Emma, acīmredzot pretendējot uz darbu reklāmas industrijā, iznāk avanscēnā un ar uzvarošu optimismu izkliedz saukļus par to, ka dzīvojam te un tagad, ka ir tikai šis mirklis, kura autentiskumu spēj garantēt vien pārdodamais produkts. Aktrise stāv vibrējošā staru kūlī, viņai apkārt verd un kūsā skaņas un gaismas. Tad rosība uz mirkli pārtrūkst, un Maija Doveika, pieliekusies pretī skatītājiem, uzticības pilnā intonācijā pavaicā: "Kā bija?"
Šajā brīdī paveras intriga – uz ko jautājums attiecas? Uz Emmas spēju kā reklāmistei pārliecināt potenciālos pircējus? Uz viņas centieniem sakārtot savu dzīvi, kam tikko bijām liecinieki? Varbūt tas ir jautājums, kuru ne vairs Emma, bet Maija Doveika adresē skatītājiem attiecībā uz savu spēli? Grūti pateikt, taču viens gan kļūst skaidrs – mūsdienu pasaulē dzīve vairs nav iespējama ārpus inscenējuma realitātes: cilvēkiem, lietām un vietām. Ja reiz lomu spēle ir neizbēgama, tad varbūt labāk tajā piedalīties ar neaizmiglotu galvu?
2