Ne vairs vakarējais

2009. gada pavasarī man, neatceros vairs – kāpēc, gadījās būt kādā konferencē Prāgā. Tur citu starpā bija aicināts piedalīties arī kāds Eiropas Parlamenta deputāts no Polijas – sirms, kustīgs vīrelis, kura vārds jau pagaisis no atmiņas. Uzzinājis, ka esmu no Latvijas, viņš sāka ar mani sarunu par savu kolēģi no Eiropas Parlamenta budžeta komisijas – Valdi Dombrovski, kurš tikko bija kļuvis par Latvijas Ministru prezidentu. Poļa iespaids par viņu bija ļoti pozitīvs – labs, kompetents, koleģiāls un tā tālāk. Piekritu sacītajam un centos sarunu novirzīt uz nākotnes perspektīvām – sak', vai premjeram Dombrovskim izdosies? Pēc šā jautājuma mana sarunas biedra sejā smaids sastinga. Viņš ar neatvairāmu poļu akcentu nomurmināja "very difficult, very difficult" un steidza atvadīties.

Ja salīdzinām to laiku ar šodienu, jāsecina, ka poļa bažas ir bijušas veltas. Dombrovskim lielos vilcienos ir izdevies – izdevies tas, ko viņš tobrīd bija iecerējis, proti, SVF aizdevums, iekšējā devalvācija un eiro 2014. gadā. Tas tiešām nav maz – ja ņemam vērā to Latvijas politiķu birumu, kuru labie nodomi regulāri izgāžas ar troksni. Šeit mums pārmaiņas pēc ir cilvēks, kurš spēj sasniegt savus mērķus. Tomēr laudatio Dombrovskim jau ir savlaikus nodziedājusi kolēģe Iveta Kažoka.[1] Taču pa īstam labs ir viss, kas labi beidzas, un Dombrovskim vēl nekas nav beidzies. Gluži pretēji. Šķiet, ka dažā nozīmē viņam viss tikai tagad pa īstam sākas – un es ar to nedomāju hipotētiskās karjeras Eiropā. Tā vietā, atdodot godu mūsu premjeram rekordistam, ir vērts padomāt – kas tās ir par specifiskām īpašībām, kuras ļāva tieši Dombrovskim pārspēt visus rekordus?

I

Vispirms – premjers, lai gan apveltīts ar ierēdņa harizmu, tomēr tīri labi saprot politisko konjunktūru. Viņš apzinās savas prioritātes un dara visu to sasniegšanai; savukārt citās strīdīgās situācijās, kur nāktos rēķināties ar sīvu opozīciju, vienkārši nejaucas. Valdība viņa izpildījumā ir koleģiāls veidojums, kur Ministru prezidents īpaši nejaucas pārējo ministru darbā, ciktāl tas neapdraud kopējo politikas ietvaru – vispirms jau fiskālo disciplīnu, kā arī valsts starptautiskās saistības. Dombrovskis nav tas premjers, kurš dzītu uz priekšu reformas citu partiju pārraudzītajās nozarēs. Protams, to gan varētu vēlēties, teiksim, izglītības jomā – tomēr tas apdraudētu premjera stratēģisko līniju un, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, tāpat ne pie kā laba nenovestu. Tādēļ labāk apzināties savu iespēju robežas un darīt kaut ko vienu, bet pamatīgi – nevis censties realizēt plašu reformu programmu un iestrēgt jau pirmajā šaurajā vietā.

Protams, premjera veiksmes stāstu ir iespējams aplūkot tikai kontekstā ar tām valdošajām koalīcijām, ar kurām Dombrovskim ir nācies strādāt kopš 2009. gada. Pirmā valdība, kā atceramies, bija ar Tautas partiju, ZZS un Repši kā finanšu ministru. Šajā valdībā sliktie tēli bija Edgars Zalāns un Mareks Segliņš, kuri pēc Šķēles atgriešanās politikā kļuva visai bravūrīgi. Beigu beigās Tautas partija no valdības aizgāja, atstādama Dombrovskim par piemiņu savu kultūras ministru, pašreizējo padomnieku Intu Dālderi. Taču nebūsim naivi – tajā, ka Dombrovskim līdz 10. Saeimas vēlēšanām nācās strādāt ar mazākuma valdību, nebija vainojami tikai divi lecīgie TP ministri. Tā bija arī "Jaunā laika" un paša Dombrovska vēlme beidzot parādīt saviem oranžajiem partneriem viņu vietu – kā izrādījās, diezgan veiksmīgi. Šeit patiesībā izrādījās, ka priekšstats par Dombrovski kā "tehnisko" premjeru ir aplams – viņš prot spēlēt arī politiskas spēles pēc Latvijas politikā izsenis pieņemtajiem noteikumiem.

Otrā Dombrovska koalīcija bija ar "Vienotību" un ZZS. Šeit iekšējo opozīciju veidoja arvien konstruktīvie zaļzemnieki; Aivars Lembergs staigāja apkārt, ķēzīdamies par jaunizveidoto "Vienotību", – īpaši atsvaidzinoši situācijā, kad valdībai ik pa brīdim ir jāiet "uz paklāja" pie SVF Grifita un jāmēģina izbičot kādu nieku sociālajām vajadzībām. Taču Dombrovskis demonstrēja izturību un spēju ilgstoši panest publiskus apvainojumus – vienu no vissvarīgākajām laba politiķa spējām. Nervi negaidīti neizturēja kādam citam – Andra Šķēles amatā iemuhļītajam Valsts prezidentam Valdim Zatleram, kuram bija ienācis prātā pacīnīties pret "oligarhiem". Tā nu Dombrovska otrā valdība vēlēja ilgi dzīvot līdz ar ārkārtas Saeimas vēlēšanām. Plašākā perspektīvā raugoties, tieši šī, 10. Saeimas koalīcija, par spīti visiem ķīviņiem laikam gan ir bijusi vislabākā no tām, ar kurām līdz šim ir iznācis strādāt premjeram Dombrovskim.

Līdz ar Ķīļa un Zatlera "revolucionāro" avantūru Latvijas politikā notika apjomīgs ambiciozu šarlatānu iesaukums, kuri Dombrovska 11. Saeimas koalīcijā aizstāja 10. Saeimas milzīgo "Vienotības" frakciju. Lai padarītu situāciju vēl krāsaināku, Zatlera partija ierāva koalīcijā arī krietni piebriedušos nacionālistus – ar visām no tā izrietošajām sekām pa tautu draudzības līniju. Iesākumā gan valdībā no ZRP izdevās iekļaut dažus bezpartejiskus ministrus, kuri, atšķirībā no partijas biedriem, zināja drēbi un strādāja konstruktīvi. Taču, laikam ritot, virkne nu jau aprimušo revolucionāru saprata, ka no 2011. gadā solītajiem Jaunajiem Vasjukiem nekas nesanāk, tādēļ gribot negribot jāsāk škandalēt.

Dombrovskis to iesākumā uztvēra mierīgi. Sejas izteiksme nemainījās – mainījās tikai krāsa, kad kārtējā reformistu "iniciatīva" lika slepus ilgoties pēc zaļzemniekiem. Taču, kad nu šogad pienāca 11. Saeimas pēdējā budžeta dalīšana, kurā turklāt bija parādījušies 80 lieki miljoni, drošinātāji sāka dzirksteļot pa īstam.

II

Tomēr jautājums ir viens – vai Dombrovska ilgā premjerēšana ir krīzes radīts efekts? Vai tas, ka šim finanšu ekspertam tika dota iespēja izvest valsti no krīzes, nozīmē, ka līdz ar krīzes beigām atkritīs arī vajadzība pēc Dombrovska? Nepārsteigsimies šeit ar vienkāršām atbildēm.

No vienas puses, krīzes laikā patiešām samazinājās konkurence uz valdības vadītāja amatu. Ir taisnība Solvitai Āboltiņai, kura (pārfrāzējot Ļeņinu) teica, ka 2009. gadā "vara tika nomesta mums pie kājām". Tas, ko toreiz uzņēmās Dombrovskis, noteikti nebija nekāds sapņu darbs – it īpaši pēc "trekno gadu" eiforijas. Arī turpmākajos gados publiskajā telpā nebija ticamu kandidatūru, kas vēlētos nomainīt Dombrovski – pārāk ķēpīgs darbs, naudas nav pat reālām vajadzībām, kur nu vēl otkatiem, turklāt par budžeta griešanu tauta tevi vienalga neiemīlēs. Tādēļ nav jābrīnās, ka tagad, kad vismaz sliktāk nepaliek un dažiem paliek arvien labāk, uz premjera krēslu sāk pieteikties arvien vairāk kārotāju. Tagad, kad Latvijā jau droši tiks ieviests eiro un ekonomika aug visstraujāk ES, jauns premjers var iznākt "viss baltā" un drusku parullēt ar valsti, nepārsniedzot savu komforta slieksni. Pateicoties Dombrovska padarītajam darbam, nākamais premjers var būt "šokolādē" un droši gānīt savu priekšteci – labi zinot, ka pats šādu nepateicīgu lomu nedz varētu, nedz gribētu uzņemties. Turklāt, kā māca socioloģija, sabiedrības neapmierinātība un vēlme sodīt politiķus visspilgtāk izpaužas nevis tad, kad tiešām ir ļoti slikti, bet tad, kad pamazām un nevienmērīgi sāk kļūt drusku labāk.

Taču tas nebūt nav viss stāsts. Dombrovskim par labu strādā t.s. velosipēda princips – jo ātrāk braucam, jo stabilāki kļūstam. Dombrovskis pa šiem gadiem daudziem ir sācis asociēties ar zināmu normalitāti; krīzes nogurdināto cilvēku jutekļus vairs nevar aizraut ar eksaltācijām un vīzijām – Rīgas Domes vēlēšanas lai tam ir labs piemērs. To lieliski apzinās visi tie avantūristi, kuri gan labprāt nogāztu Dombrovski un pēc tam pazvejotu duļķainos ūdeņos, taču baidās no tautas dusmām – avantūras vienkārši vairs nav modē. Turklāt Dombrovskim pa šiem gadiem ir izdevies iegūt arī zināmu priekšnieka stāju un prasmi sist pretī – šajā ziņā viņš vairs nav tas vakarējais Koreiko, kurš 2009. gadā iegāja premjera kabinetā. Savukārt, ja viņam citas partijas vēlēšanās stādīs pretī visādus narcisus, blēžus un psihopātus, ieguvējs no šādas cīņas visdrīzāk atkal būs Dombrovskis. Citiem vārdiem: es nezinu, vai Dombrovska premjerēšana tiešām ir tāda izcila veiksme, par kādu to iztēlo kolēģe Kažoka. Ja pieņemam viņa paša izvēlētos kritērijus, tā noteikti ir veiksme – tomēr tie nav vienīgie iespējamie kritēriji. Taču tas, ka Dombrovskis ir uzstādījis jaunu latiņu Latvijas premjeriem, gan nav apšaubāms. Par to jau tuvākajā nākotnē pārliecināsies arī viņa konkurenti.