***
Parki nodod vasaru,
apmuļķo, izsmej,
nokrāso sev dzeltenas šķipsnas,
pielaiko rudeni, lepni pasmaida
savos peļķu selfijos.
Bet – lai!
Mums šonakt piederēs supermēness,
vīna atkorķēts klusums.
dažas kailpeldes jūrā.
dažas lēnās dejas uz balkona.
daži zvaigžņu lietus pilieni,
pilsētas trokšņi un vaidi.
Mēs paspēsim visu vasaru izdzīvot šovakar,
un ne jau rudenim par spīti
segsimies baltajos palagos,
ienīstot rītu, kas tuvojas,
modinot badu pilsētas kaķos
un cilvēkos,
un atkal modinot ilgas pēc
kaut kā vairāk
par vakardienu.
***
Tropiskās vasaras naktīs
meitenes atgriežas mājās
pie vīrieša sava vai savas vientulības,
kas reizēm nozīmē vienu
un to pašu.
Viņu basās pēdas patur noslēpumā
visus soļus, kas sperti;
un āda noklusē pieskārienus.
Viņu mati ir sasieti
kā ilgas.
Rokas smaržo pēc jūras,
pēc peldēšanas tālumā,
pēc atgriešanās krastā,
kur daudz, daudz smilšu -
sabirušu no saplēstiem
smilšu pulksteņiem.
***
pilnmēness vakariem piestāv
brīvdabas kino vai cirks, ko
pārtrauc pēkšņs pērkona negaiss,
cilvēki saskrien zem jumta,
saspiežas, nogaida,
nopēta
transportu sarakstu
cerībā ieraudzīt maršrutu,
kas aizvestu projām
no nošķirtības
ja ne uz mīlestību,
tad vismaz uz nejaušu iekāri,
kuru pat nenojauš,
līdz piedzīvo
pilnmēness vakarā
divi līdz zosādai salijuši un skaisti
cilvēki
***
Puisis un meitene
pagalmā
iecērtas ceriņu smarža
Viņi nejūt,
viņi pārāk tālu ir aizgājuši
Sētnieks visu pagalmu appļauj viņiem apkārt –
viņi nedzird,
Viņu šaurais redzesloks
padara viņus laimīgus pārāk
un imūnus.
Mans skatiens attālinās
lēnām,
Tā vien gribētos uzgleznot
viņu nenopļauto un nepakļauto salu,
Tā vien gribētos pašai
nokļūt uz tādas.
***
Es gribu būt tava
Parīzes sieva
kā Hadlija Hemingvejam -
vēlie rīti un šaurās ielas,
lūpu krāsa uz vīna glāzes
maliņām,
Triumfa arka un triumfa sajūta.
Šalles, zābaki. Rudens. Un Sēna,
kas aizplūst mums garām
pārliecināta, rotaļīga un lēna.
Es zinu, ka Parīzē viegli ir apmaldīties,
bet mēs vienmēr varam sarunāt tikšanos
Eifeļa torņa pakājē
starp tūkstošiem citu vīru un sievu,
kas līdzīgi mums
negrib, lai viņu Parīzei
pienāk reiz beigas.
***
Parīzei – šī dzīve
par pareizu.
Parīzei – šie papēži par zemu.
Tāpēc pacel mani uz rokām
un nes
nepareizāk
mazliet.
***
Sievietēm patīk
vīrieši un vīni,
no kuriem var viegli apreibt,
vīrieši,
kuriem gribas ne runāt,
bet klusēt pretī,
vīni kā vasarā ievāktās atmiņas,
vīrieši kā gleznas,
kas turpinās ārpus rāmjiem,
vīni, ko uzsauc svešinieki,
vīrieši, kuriem nevar nepieķerties,
vīni, kas gāž no kājām,
vīrieši, kuriem gribas iepļaukāt,
vīni ar skaistu etiķeti,
vīrieši ar skaistu saturu.
Sievietēm patīk
vīni,
pie kuriem nevar pierast
un vīrieši,
kurus nevar pieradināt.
1