Žaks Luijs Davids, "Sokrata nāve", 1787
 
Kultūra
27.03.2014

Nāves banalitāte

Komentē
7

Šī gada 5. aprīlī Rīgā, "Sapņu fabrikā" tiks rādīts mākslinieces Hannas Hurcigas un "Mobile Academy Berlin" projekts "Noderīgu zināšanu un ne-zināšanu melnais tirgus nr. 16", kura tēma ir sarunas par uzlabotu, salabotu un beigtu ķermeni. Pasākuma ietvaros apmeklētājiem būs iespējams kontaktēties ar visdažādākajiem speciālistiem, iegūstot dažādas derīgas zināšanas un ne-zināšanas par  nāves  medicīniskajiem, ētiskajiem, filosofiskajiem, psiholoģiskajiem, kulturoloģiskajiem un citiem aspektiem. Piedāvājam "Satori" lasītājiem eseju, ko uzrakstījis viens no šī projekta dalībniekiem-ekspertiem. Projekts tapis sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu.

 

Cilvēks ir būtne, kas zina, ka ir mirstīga. Šī zināšana ir neatgriezeniska – tiklīdz doma par nāvi ir ienākusi cilvēkam prātā, to vairs nav iespējams ignorēt vai izdzēst, lai arī kā mēs to reizēm vēlētos. Taču tālāk sākas grūtības, jo mēs nezinām neko vairāk – mēs nezinām, ko nozīmē mirt, kas ir nāve un kā ir būt mirušam (un vai tas vispār ir "būt"). Sava mirstīguma fakts ir vienīgais, ko mēs varam droši zināt par savu nāvi, un arī tas drīzāk saistāms nevis ar pašu nāvi, bet gan ar apjausmu par to, ka dzīve reiz beigsies. Protams, var gadīties, ka mēs kļūstam par lieciniekiem otra cilvēka nāvei vai uzlūkojam mirušu ķermeni, taču tā būs cita, nevis mana nāve un tas būs kāda cita ķermenis.

Zināt, ka nomirsim, nebūt nenozīmē, ka apzināmies savu nāvi kā eksistenciālu kategoriju. Nē, mēs vienkārši saduramies ar banālu faktu, ka reiz mirsim. Šāda vienkārša subjektīvās uztveres akta līmenī nāves nozīme ir ārkārtīgi sašaurināta – tai nepiemīt nekāds dziļāks saturs par jebkuru citu ikdienas notikumu. Proti, nāves banalitāte izpaužas kā mazjūtīgums vai pat nejūtīgums, kā nespēja sajust būtisku atšķirību starp šādām domām: "pūš vējš", "gribas ēst" un "es reiz miršu".

Vēl vairāk šāds nejūtīgums izpaužas attieksmē pret svešu nāvi. Nāves banalizācija lielā mērā notiek, pateicoties medijiem, kuri regulāri ziņo par katastrofām un traģēdijām. Kaut gan plašsaziņas līdzekļu pienākums ir informēt par problēmām, pārmērīga koncentrēšanās uz nelaimēm rada "līdzjūtības nogurumu" (compassion fatigue).[1] Nav iespējams visu laiku satraukties un just līdzi citu nelaimēm. It īpaši, ja runa ir par attālām vietām un sarežģītām situācijām, kuras mēs nekādi nevaram personiski ietekmēt. Lai saglabātu auditorijas uzmanību, žurnālisti meklē arvien sensacionālākas notikuma detaļas, panākot pretēju efektu – "desensitizāciju" (desensitization).[2] Mēs esam pieraduši bez satraukuma (un pat ar ziņkāri) lasīt virsrakstus, kas vēsta par ugunsgrēkos, autoavārijās un plūdos bojā gājušajiem cilvēkiem. Galu galā – tie tikai apstiprina banālo faktu, kuru mēs jau tāpat zinām – dzīvē notiek nelaimes un cilvēki mirst. Attieksme mainās tikai tad, ja nelaime skar mūs pašus vai mums tuvus cilvēkus.

Tikpat ikdienišķa ir mūsu attieksme pret citu justspējīgu būtņu, proti, dzīvnieku, ciešanām un nāvi. Ja jau mūs nespēj satraukt savu sugasbrāļu nāve, tad kamdēļ satraukties par citām sugām? Tas ir viens no izskaidrojumiem, kādēļ liela sabiedrības daļa neuztver nopietni dzīvnieku tiesību aizstāvju argumentus par to, ka jāpārtrauc nežēlīgā dzīvnieku izmantošana pārtikas nozarē un citās industrijās.

Filosofs Bendžamins Noiss (Benjamin Noys) atzīmē, ka nāves attēlošanas veids mūsdienu kultūrā ir fundamentāli pretrunīgs: tā ir vienlaikus redzama un neredzama. Proti, nāve ir pastāvīgi klātesoša mediju telpā, un vienlaikus tā tiek noliegta un izstumta no ikdienas dzīves.[3] Lai saprastu, kādēļ tā ir noticis, nepieciešams izsekot, kā šī pretruna ir veidojusies.

Viens no pirmajiem uz nāves izstumšanas problēmu pirms gandrīz sešdesmit gadiem norādījis Džefrijs Gorers (Geoffrey Gorer), konstatējot, ka nāve ir kļuvusi tik nepiedienīga un pretīga, ka pieklājīgā sabiedrībā par to neklājas skaļi runāt.[4] Ja Viktorijas laikmetā tabu tēma bija sekss, tad divdesmitajā gadsimtā tā ir nāve. Vēl deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē nāvessoda izpildīšana bija publisks un labi apmeklēts pasākums, ko ģimenes apmeklēja kopā ar bērniem.

Publiskās noziedznieku pakāršanas bija viena no brīvdienu izklaides formām, kur morālais nosodījums tika apvienots ar teatralizētu priekšnesumu, suvenīru tirgošanu un citām ar nāvi saistītām atrakcijām. Publiski izstādīti tika gan dažādi priekšmeti no slepkavību vietām, gan slepkavu vaska figūras un, ja tas bija iespējams, arī noziedznieku un upuru mirstīgās atliekas. Interese bija tik liela, ka Londonas policijas priekšnieks pat esot izteicis nevēlēšanos atdot kāda pakārta noziedznieka ķermeni viņa ģimenei, jo negribēja pieļaut, ka tas tiktu izlikts publiskai apskatei.[5]

Deviņpadsmitajā gadsimtā mirstības līmenis bija tik augsts, ka gandrīz ikvienam bija gadījies pašam savām acīm pieredzēt otra cilvēka nāvi. Turpretim divdesmitā gadsimta otrajā pusē, pateicoties straujajam progresam sabiedrības veselības jomā, izredzes gūt autentisku nāves realitātes pieredzi dramatiski samazinās. Mainās arī miršanas procesa vieta un ilgums, lielākā daļa cilvēku mirst slimnīcās, nevis mājās, un parasti tas notiek nevis uzreiz, bet ilgākā laika periodā. Personiskās higiēnas prasības padara slimības par netīru un nepieklājīgu notikumu – slimi cilvēki slikti izskatās, viņi smird un nespēj kontrolēt savu gremošanas sistēmu. Tas ir pakāpenisks fiziska un garīga sabrukuma periods, kas iedveš apkārtējos fizisku riebumu un neērtības sajūtu. Gorera teikto papildina sociologa Alena Kelehīra (Allan Kellehear) secinājums, ka mirstoši indivīdi tiek stigmatizēti, proti, pret viņiem izturas kā pret tādiem, kas neiederas pieklājīgā sabiedrībā. Paši mirstošie to labi apzinās un izjūt milzīgu kaunu par savu stāvokli, tādēļ nāvi slimnīcā var saukt arī par "kaunpilnu nāvi" (shameful death).[6] Lai neaizskartu apkārtējo jūtas, mirstošie meklē patvērumu no dzīvo skatieniem, noslēpjoties aiz slimnīcu vai hospisu sienām, izstumdami sevi paši.

Iemeslus, kādēļ nāve tikusi izstumta, apraksta vēsturnieks Filips Arjess (Philippe Ariès), kurš mūsdienu sabiedrības attieksmi pret nāvi raksturo ar apzīmējumu "aizliegtā nāve" (la mort interdite). Nāves izstumšana sākas ar tās medikalizāciju – cilvēki pārceļas mirt no mājām uz slimnīcu, kur tuvinieku vietā viņus aprūpē medicīnas profesionāļi. [7] Līdz ar to lielāka uzmanība tiek veltīta nāves medicīniskajiem, nevis cilvēciskajiem aspektiem. Mūsdienu medikalizētās nāves necilvēcību Arjess saskata medicīnas tehnoloģiju izmantošanā, lai maksimāli pagarinātu neglābjami slima pacienta miršanas procesu. Kaut arī ir skaidrs, ka pacients mokās un nekādu cerību nav, mediķu pienākums vienalga prasa izturēties pret nāvi kā pret medicīnisku anomāliju un darīt visu, lai pēc iespējas attālinātu nāves brīdi.[8]

Arī psiholoģe Elizabete Kīblere-Rosa (Elisabeth Kübler-Ross) savā klasiskajā darbā "Aizejot" (On Death and Dying, 1969) šo institucionalizēto miršanas procesu raksturo kā šaušalīgu – vientuļu, mehānisku un savus cilvēciskos vaibstus zaudējušu. Viņa uzskata, ka bezpersoniskā, nejūtīgā pieeja ir mediķu aizsargreakcija pret trauksmi un bailēm no nāves, ko ar savu klātbūtni rada neglābjami vai smagi slims pacients.[9] Koncentrēšanās uz aprūpes tehniskajiem aspektiem palīdz nedomāt par to, ka ārsti nav visvareni, ka viņu iespējām un veiksmei ir robežas un, visbeidzot, ka viņi paši arī reiz mirs.

Reaģējot uz šo institucionalizētās nāves necilvēcību un meklējot humānāku risinājumu, mūsdienu bioētikā ir tikuši formulēti jauni ētikas principi, kuri ņem vērā nepieciešamību ne tikai glābt pacienta dzīvību, bet arī viņa vai viņas tiesības uz labu un cieņpilnu nāvi. Tādā veidā bioētika ietver sevī arī nāves ētiku un ar to saistīto likumdošanu – tanatopolitiku. Pirmie šo centienu rezultāti ir vainagojušies ar to, ka vairākas valstis jau ir legalizējušas eitanāziju, un vairākas citas tuvākajā nākotnē apsver līdzīgu lēmumu. Šādu drosmīgu soli var spert tikai sabiedrība, kur nāve tiek nevis izstumta no dzīves, bet gan iekļauta tajā.

Pēc Kībleres-Rosas domām, psiholoģiski ir iespējams kādu laiku noliegt savas nāves realitāti, taču šis noliegums nevar ilgt mūžīgi, cilvēki nevar visu laiku izlikties, ka nāve uz viņiem neattiecas. Turklāt nolieguma paradokss ir tāds, ka apspiestās negatīvās emocijas nevis samazinās, bet gan pieaug: "Noliegums nav devis nedz cerību, nedz jēgu, tikai saasinājis trauksmi un mūsu destruktīvās un agresīvās tieksmes – nogalināt, lai izvairītos no realitātes un savas nāves apzināšanās."[10] Tā vietā, lai baudītu kāroto mieru, sabiedrība, kurā gan individuālā, gan kolektīvā līmenī tiek ignorēta nāve, cieš no aizvien pieaugošas nespējas cieņpilni izturēties nedz pret savu, nedz citu cilvēku nāvi.

Nāves nolieguma īstenošanā būtisku lomu spēlē patērniecības kultūra, kura koncentrējas uz dzīves patīkamajiem aspektiem – baudu, prieku, apmierinājumu. Patēriņa ideoloģija paredz, ka jebkuru vajadzību, sākot ar pamatvajadzībām un beidzot ar vajadzību pēc pašrealizācijas, var apmierināt ar patērēšanas palīdzību. 2014. gadā Izraēlā un ASV veiktais patērētāju uzvedības pētījums parāda, ka tie materiālistiski orientētie indivīdi, kuri atzīst, ka bailes no nāves rada viņos trauksmi, meklēja mierinājumu iepirkšanās procesā.[11] Tādā veidā dzīvesprieks pārvēršas patērēšanas priekā, kas palīdz tikt galā ar negatīvām emocijām un garlaicību. Taču šis risinājums ir īslaicīgs un nerisina problēmu pēc būtības – tas nevis atbrīvo no trauksmes, bet rada atkarību no iepirkšanās.

Kamēr reālā nevardarbīgā nāve tiek arvien vairāk un vairāk slēpta no acīm, arvien būtiskāks kļūst iedomāts, fikcionāls vardarbīgās nāves attēlojums kino un literatūrā. Populārajā kultūrā nāve var parādīties tikai kā kaut kas neīsts, izdomāts un ar dzīvi nesaistīts – nāve var pastāvēt jebkurā daudzumā un veidā tieši kā simulācija. Atkarībā no žanra nāve populārajā kultūrā var tikt attēlota kā intriģējoša, satraucoša, izklaidējoša un pat smieklīga. Pastāvīga nāves tēmas ekspluatācija vienlaikus novērš auditoriju no satraucošām domām par savu nāvi un veicina nejutību pret autentiskām nāves izpausmēm, ar kurām tiem gadās saskarties dzīvē. Cilvēki var aizrautīgi sekot līdzi miršanas drāmai uz ekrāna un vienlaikus ignorēt vai pat apzināti vairīties no saskarsmes ar reālu mirstošu cilvēku.

Pateicoties mākslas darbu un izklaides industrijas produktu spējai izraisīt spēcīgas emocijas, auditorija ir gatava noticēt fikcionalizētās nāves autentiskumam – lielākajai daļai skatītāju nav iespējas salīdzināt kara filmās vai policijas un medicīnas seriālos attēloto nāvi ar pašu pieredzi. Par to, cik šis attēlojums mēdz būt tāls no realitātes, liecina kaut vai tas, ka parasti tiek izlaista tāda fizioloģiska detaļa kā urīna un fekāliju izvadīšana, kas notiek, atslābinoties muskuļiem. Ironizējot par auditorijas nekompetenci un nāves fetišismu, tādi režisori kā Kventins Tarantino, Roberts Rodrigess un Robs Zombijs savos darbos parāda vardarbīgu nāvi vizuāli krāšņā un vienlaikus pārspīlēti groteskā formā. Tas, cik nozīmīgu vietu mūsdienu kultūrā ieņem izklaidējoša un vardarbīga nāve, ļauj secināt, ka tā ir deviņpadsmitā gadsimta publisko nāvessodu kultūras turpinājums.

Džefrijs Gorers velk paralēles starp to, kā seksuālā ziņkāre tiek apmierināta, aplūkojot seksuāla rakstura attēlus, proti, pornogrāfiju, un to, kā vēlme pietuvoties satraucošajam nāves noslēpumam tiek apmierināta ar tās attēlojumu detektīvromānos, vesternos, šausmu romānos un filmās. Aizraušanos un fascināciju ar iedomātu nāvi viņš nodēvē par "nāves pornogrāfiju", norādot, ka, tāpat kā seksuālā pornogrāfija, arī tā ir tikai surogātlīdzeklis tiem, kuriem nav saskares ar reālo uzbudinājuma objektu. Šādas simulācijas, protams, spēj radīt spēcīgus pārdzīvojumus, taču, tāpat kā seksuālā pornogrāfija, nespēj aizvietot seksu, arī nāves pornogrāfija nespēj aizstāt reālu saskarsmi ar to. Gorers uzskata, ka pārtraukt šo fikcionālo nāves reprezentācijas praksi vajag, nevis aizliedzot nāves attēlojumu, bet gan atgriežot reālo, dabisko nāvi ikdienas dzīvē.[12]

Pēc Bendžamina Noisa domām, visa veida kultūras uzslāņojumi liedz mums redzēt to, ka nāve savā sākotnējā nozīmē ir banāls fakts, kas nepavisam nav aizraujošs. Līdz ar to nāves analīze ir jāveic, ņemot vērā šo fundamentālo trūkumu – tā vietā, lai analizētu pašu nāvi, mēs analizējam tās konstruētās nozīmes. Kā to parāda iepriekš aprakstītie kulturoloģiskie pētījumi, mūsdienu kultūrā pastāvošās nāves nozīmes nošķir un attālina mūs no reālas nāves pieredzes. Tās spēj piedāvāt vienīgi mūsu baiļu un ziņkāres izkropļotu nāves slimulāciju.

Kaut arī nāvei kultūrā tiek pievērsts tik daudz uzmanības, pati nāve atrodas ārpus kultūras robežām, tieši tāpat kā tā atrodas ārpus cilvēka dzīves un tiešās pieredzes robežām. Lai veidotu autentisku attieksmi pret nāvi, ir jāatsakās no nāves estetizācijas, romantizācijas, fetišizācijas un medikalizācijas un jāatgriežas pie tā, ar ko sākas nāves realitāte – pie apjēgsmes par tās banalitāti. Tas ir vienīgais veids, kā nonākt pie "jauniem un radošiem sabiedriskās domāšanas veidiem, kas ļautu domāt ārpus mūsdienu nāves kultūras ierobežojumiem."[13] Nāves banalitāte ir sākuma pozīcija gan subjektīvam, gan arī kulturoloģiskam jaunas nāves nozīmes formulēšanas procesam.[14]

Pārvarot banalitāti, ir jārēķinās, ka nāve nevar mūs nesatraukt. Bet tieši tās radītais satraukums arī piešķir nāvei tās eksistenciālā un ētiskā orientiera statusu. Satraukumu nedrīkst nedz nodeldēt, nedz arī eskalēt, tas ir nepieciešams, lai saglabātu ikdienas jutīgumu pret svešu nāvi un vienlaikus atbildību pret savu dzīvi. Šajā sakarā ir īpaši jāuzsver nepieciešamība veidot attieksmi pret lielāko Latvijas mierlaika nelaimi – Zolitūdes traģēdiju, kas pēc būtības bija slepkavība, kaut arī juridiski šis termins nav korekts. Cieņa pret mirušajiem un viņu radiniekiem prasa, lai šī slepkavība netiktu nedz sensacionalizēta kā ziņa par katastrofu, nedz arī birokratizēta līdz banālam būvniecības normu pārkāpumam, bet dziļi pārdzīvota, analizēta un izmeklēta kā kaut kas tāds, kas personiski attiecas uz katru no mums.

 

 

[1] Moeller, S.D. (1999), "Compassion Fatigue: How Media Sell Disease, Famine, War and Death", Routledge. p. 2.

[2] Meyers, K., Golden, R.N., Peterson, F., (2009) "The Truth about Death and Dying", 2nd ed., New York: Facts on File, p. 147.

[3] Noys, B., (2005), "The Culture of Death", Oxford: Berg, p. 3.

[4] Gorer, J. (1955), "The Pornography of Death", Encounter, Vol. 5.4, p. 50.

[5] Crone, R., (2012), "Violent Victorians: Popular Entertainment in Nineteenth-Century London", Manchester: Manchester University Press, p. 92.

[6] Kellehear, A., (2007), "Social History of Dying", Cambridge: Cambridge University Press, p. 219.

[7] Aries, P. (1981). "The Hour of Our Death: The Classic History of Western Attitudes Toward Death over the Last One Thousand Years", 2nd ed., London: Vintage Books., p. 583.

[8] Ariès, P., (1974). "Western Attitudes Toward Death: From Middle Ages to the Present", Baltimore: The John Hopkins University Press, p. 94.

[9] Kīblere-Rosa, E. (2012). "Aizejot", Rīga: Lietusdārzs, 18. lpp.

[10] Kīblere-Rosa, E. Op. cit., 23. lpp.

[11] Ruvio, A., Somer, E., Rindfleisch, A., (2014) "When bad gets worse: the amplifying effect of materialism on traumatic stress and maladaptive consumption", Journal of the Academy of Marketing Science,  Volume 42. 1, pp 90-101.

[12] Gorer, J. Op. cit., p. 52.

[13] Noys, B. (2005). "The Culture of Death", Oxford: Berg, p. 122.

[14] Ar to nodarbojas "Nāves apzināšanās kustība" (Death Awareness Movement), pateicoties kurai tiek veidota starpdisciplināros tanatoloģiskos pētījumos balstīta nāves izglītība, kas ietver gan teorētiskas zināšanas, gan arī praktiskas iemaņas saskarsmei ar mirstošiem cilvēkiem, miršanas un nāves radītā stresa mazināšanai, kā arī psiholoģiskai palīdzībai sērojošiem radiniekiem.

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
7