Kino
22.01.2018

Namejs un latviešu kino klimats

Komentē
2

Par Aigara Graubas filmu "Nameja gredzens", 2018

Pirmā lieta, ko vajadzētu pieminēt, pirms sāku šo rakstu, ir tas, ka man ļoti patīk Holivudas kino. Visas supervaroņu filmas gaidu ar nepacietību, un "Gredzenu pavēlnieka" triloģiju pusaudžu gados noskatījos tik daudzas reizes, ka šobrīd jau neērti minēt konkrētu skaitu. Tāpēc man nevar pārmest snobisku attieksmi pret t.s. "komerckino". Vienīgais noteicošais rādītājs šajā kontekstā ir rezultāta kvalitāte.

Tas ir dīvains un greizs stereotips – ideja, ka izklaidējoša žanra filmas taisīt ir viegli, bet autorkino taisīt ir grūti. Itin nemaz nav viegli. Perfekti piemēri ir kaut vai visas neskaitāmās supervaroņu sāgas – to vidū ir izcilas, izklaidējošas, kā arī ļoti sliktas filmas. Tas, ka tev iedod lielu daudzumu naudas, labus aktierus un jau teju gatavu sižetu, nenozīmē, ka tu uztaisīsi labu filmu. Turklāt īpaši Latvijas kino kontekstā attieksme pret "komerckino" ir, manuprāt, ļoti neveselīga. No vienas puses, visi vēlas, lai cilvēki iet skatīties pašmāju filmas, bet, no otras, jau skolas laikā tiek iemācīta nepatika pret visu, ko varētu nodēvēt par mākslu "masām". Tāpēc lielākoties šo nišu ieņem jomas entuziasti, bet profesionāļi cenšas no tās norobežoties. Un diemžēl tieši tāpēc lielākoties rezultāts ir bēdīgs – no Holivudas filmām noskatīti paņēmieni, vāja izpratne par kino valodu un vēl jo vājāka izpratne par to, kā veidot augstvērtīgu scenāriju.

Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ Aigara Graubas jauno grāvēju "Nameja gredzens" gaidīju ar lielām bažām. Jo īpaši tādēļ, ka abi iepriekšējie latviešu kino "kases gabali" ("Svingeri" un "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru") šo kvalitātes latiņu nebija pacentušies celt. Vēsturiskās drāmas, kā izskatās, ir režisora mīļākais un iestaigātais lauciņš, taču vēlme atveidot 13. gadsimtu, protams, ir ļoti ambicioza. Vēsturiskie avoti par šo periodu ir ļoti knapi un arī profesionāliem vēsturniekiem lielākoties atstāj tikai plašu lauku spekulācijām. Tāpēc ļoti priecē, ka filmas veidotāji ir izvēlējušies apzīmējumu "leģendu filma", nepretendējot uz vēsturisku precizitāti. Patiesībā leģendas savā būtībā ir ļoti līdzīgas supervaroņu stāstiem – realitāti ir iespējams staipīt un pielāgot savām vajadzībām, kas šajā gadījumā ir viens no filmas bonusiem. Tas gan atraisa rokas režisoram, gan arī skatītājs ar daudz lielāku labticību seko līdzi brīžiem neloģiskiem vai nepamatotiem sižeta pavērsieniem.

Atskaitot pareizu žanra definējumu, otrs lielākais filmas bonuss ir operatora Valda Celmiņa paveiktais. Ja filmas stāsts klibo vai aktierspēle liek raut matus sev no galvas, bet tā ir skaisti un precīzi uzfilmēta, tai ir daudz vieglāk piedot visu pārējo. "Nameja gredzena" gadījumā vizuālais noformējums piešķir filmai tādu kā kvalitātes zīmi – piemēram, kaujas ainu prasmīgais kadrējums brīžiem noslēpj resursu trūkumu un sakoncentrē skatītāja uzmanību, neļaujot tai aizklejot. Arī dabas ainavas paspilgtina "leģendas" atmosfēru, nevis tikai kalpo kā atskaites kadri, kam jāatgādina skatītājiem, cik Latvijā, redz, skaistas ainavas. Rodas iespaids, ka mēs patiesi redzam šo mītisko, pasakaino Zemgali.

Jāatzīst, kaujas ainas kā tādas ir izstrādātas pietiekami prasmīgi un palīdz noturēt filmas ritmu, kurš brīžiem krītas liriskāku epizožu dēļ. Piemēram, Nameja un Laugas kāzu aina ir tik izskaistināta un salda, ka drīzāk atgādina kādu hipsterīgu "Pinterest" kontu, nevis Zemgali 13. gadsimtā. Tāpēc, manuprāt, asiņainās ainas ir tās, kas notur "Nameja gredzenu" līdzsvarā, jo jebkura leģendu filma (it sevišķi tāda, kas mēģina pieklauvēt pie katra skatītāja nacionālpatriotiskajām jūtām) riskē aizslīdēt lētā patosā un izskaistinājumā. Turklāt šoreiz karošana nav tikai vīru lieta (iespējams, te manāma bieži minētā seriāla "Vikingi" ietekme) – arī zemgaļu dāmas nebaidās pacelt zobenu vai pat cirvi.

Taču jebkurā leģendā pats galvenais elements ir tās varoņi. Un šajā ziņā "Nameja gredzenā" sākas problēmas. Filmā ir ļoti daudz darbojošos personu, bet ne visām ir dotas iespējas izpausties. Piemēram, spilgti tiek pieteikti gan Laura Dzelzīša, gan Jura Žagara atveidotie varoņi, bet viņu uzdevums ir tik margināls, ka abiem talantīgajiem aktieriem nav īsti iespējas parādīt savas spējas vai pat novest savu lomu "līdz galam". Tāpat ir vairāki varoņi, kuri atstāti tipāžu līmenī, pildot žanra radītās stereotipiskās lomas – neveiklais un smieklīgais tēls, ļauno spēku roklaiža, meitene, kurai jāmirst, lai džeks "kaut ko saprastu par savu dzīvi". Protams, var iebilst, ka žanrs pieprasa noteikumu ievērošanu, bet visoriģinālākās un atmiņā paliekošās žanra filmas izceļas tieši ar to, ka piesaka šos noteikumus un pēc tam tos gudri apiet. Piemēram, gan Zeka Snaidera supervaroņu sāga "Sargi" vai Kristofera Nolana "Tumšā bruņinieka" triloģija pārveidoja to, ko skatītājs sagaida no šī žanra filmām. Tika pacelts līmenis, kādā režisors domā par varoņiem, un arī skatītāji līdz ar to kļuva daudz prasīgāki. Ne velti "Betmens pret Supermenu" piedzīvoja neveiksmi – šajā gadījumā Snaiders bija palicis divdimensionālu varoņu un banālu sižetisku risinājumu līmenī, nerēķinoties ar to, ka šobrīd skatītājiem ar to vairs nav gana. Un "Nameja gredzens" pagaidām ir palicis vēl klasiskā žanra ietvaros, atņemot arī abiem galvenajiem varoņiem – gan Edvīna Endres Namejam, gan arī Džeimsa Blūra Maksam – daļu fleksibilitātes. Šis joprojām ir stāsts: labais pret ļauno. Un, jāatzīst, tieši diezgan virspusēji izveidotais Nameja tēls rada situāciju, ka ļaunais varonis bieži vien uz ekrāna "nozog šovu".

Šajā ziņā, manuprāt, Ivo Martinsona Valdis ir viens no filmas interesantākajiem varoņiem – viņam ir piešķirta dualitāte, šaubas: viss, kas palīdz aktierim izveidot dzīvīgu un aizraujošu lomu. Un atšķirība ir acīmredzama – Martinsons uz ekrāna darbojas ar pilnu jaudu un apbrīnojamu azartu. Turklāt ļoti drosmīga ir epizode, kurā Valdis atzīst, ka ir kalps un viņa uzdevums ir kalpot. Diemžēl šis aspekts netiek izvērsts dziļāk – tā būtu fantastiska iespēja plašāk aplūkot bieži vien latviešu mentalitātes sakarā minēto "kalpa domāšanu". Protams, nacionālistiski noskaņotajiem skatītājiem tas noteikti būtu pārāk rūgts kumoss, ko norīt.

Nepiekrītu tiem asajiem kritizētājiem, kuri nesaprot, kāpēc abas galvenās lomas ir uzticētas ārzemju aktieriem (līdzīgu sašutumu, protams, radīja arī Sabīne Timoteo Melānijas lomā Viestura Kairiša filmā "Melānijas hronika"), – visiem taču ir zināms, ka Latvijā ir daudz talantīgu aktieru, taču pasaule ir daudz plašāka, un ir pēdējais brīdis to pieņemt. Pirmkārt, starptautiska komanda lielākoties motivē filmēšanas komandu darboties profesionālāk un ar lielāku atdevi. Otrkārt, lielākā daļa populārāko latviešu aktieru tomēr jau nes līdzi savu auru un kontekstu – piemēram, Artūrs Skrastiņš Romas pāvesta lomā jebkuram latviešu skatītājam joprojām ir un paliks Artūrs Skrastiņš. Taču, ja uz ekrāna ir redzams aktieris, kurš skatītājam nesaistās ar jau zināmiem priekšstatiem un asociācijām, uzmanība tiek koncentrēta tikai uz to, kāds šis varonis ir per se. Galu galā ir jāņem vērā, ka ir tādi aktieri, kuri ir redzami teju katrā pašmāju kino darbā, un tas rada risku apnikt skatītājam. Jo īpaši, ja loma, kas ir jāspēlē, nav izteikta raksturloma, kur iespējams sevi pārveidot līdz nepazīšanai vai sevi aktieriski izaicināt.

Jāsaka, ka ir sarežģīti uzrakstīt recenziju par šo filmu, jo lielākas pārdomas rodas nevis par pašu filmu, bet gan par kino klimatu Latvijā un jau minēto pretnostatījumu "komerckino" un "mākslas kino". Jo dažādāks kino tiek veidots, jo lielāka ir skatītāju interese, kā arī tiek audzēta daudzveidīgāka kino vide. Taču ļoti līdzīgi kā filmā "Nameja gredzens", kur lielākas problēmas izraisīja nevis krustneši, bet gan vietējo cilšu savstarpējie kašķi, arī Latvijas kino jomā iekšējās nesaskaņas un kareivīga nostāšanās vienā vai otrā pusē, traucē pašas jomas attīstību un izaugsmi.

Nobeigumā gribētos pieminēt: par spīti daudziem trūkumiem, priecājos, ka šis projekts ir tapis, ka cilvēki par to runā (pat sestdienas naktī, gaidot frī kartupeļus "Deli Snack", varēja dzirdēt blakus galdiņu apspriežam "Nameja gredzenu") un ka tieši tehniskā kvalitāte ir augusi. Vienīgi gribētos izteikt cerību, ka režisori, kas veido "izklaides kino", neturpinās paļauties uz klišejām. Citējot Jāni Nordu: "Kino, manuprāt, ir svarīgi nebūt augstprātīgam. Neuzskatīt skatītāju par idiotu vai kaprīzu pusaudzi. Man liekas, skatītājam vistrakākā sajūta ir sajust, ka viņu uzskata par muļķi un ka viņu var paņemt ar lētiem trikiem vai ātru patosu. Tie brīži, kad tu sajūti, ka veidotāju komanda spiež uz vieglām pogām." Un, ja "Nameja gredzens" būtu riskējis vairāk uzspiest uz "negaidītākām pogām", filma būtu tikai ieguvusi.

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2