Viljams Letfords ar dzejas krājumu "Bevel" (apgāds "Carcanet") debitēja 2012. gadā. 2014. gadā izdevniecība "Vertigo" izdeva Letforda dzejas krājuma "Potom Koža Toho Druhého" tulkojumu slovāku valodā. Viljama Letforda darbi ir izskanējuši gan radio, gan televīzijā, viņš ir viesojies vairākās valstīs un uzstājies uz dažādām skatuvēm gan ielūguma, gan citkārt vienkārši prieka pēc. 2016. gadā "Carcanet" izdeva Letforda otro dzejoļu krājumu ar nosaukumu "Dirt". 2017. gada Dzejas dienās viņš piedalījās trešajā starptautiskā atdzejas darbnīca Rīgā, kur deviņi dzejnieki no Latvijas un Lielbritānijas sešu dienu garumā atdzejos viens otra darbus.
Atdzejojusi Inga Pizāne
BAMBUSA BŪDIŅĀ. Liedaga malā
Viņš lasīja viņai Rasela Benksa stāstu Mauri.
Lai arī stāsts ir labs, runa nebija par to.
Tam nebija saistības arī ar to, kā viņš lasīja. Sava skotu akcenta
dēļ viņš īsti nevarēja izrunāt amerikānismus.
Visi 'jā' un visi 'protams' izklausījās pēc parodijām,
piešķirot humoru skaistumam tur, kur to nevajadzēja.
Visa pamatā bija tas, ka viņa gulēja, galvu uzlikusi
uz viņa krūtīm, un viņš juta pats savas balss dārdus
un iepriekš pateikto vārdu vibrācijas.
Stāsts, ko viņš lasīja, noslēdzās ar sniega ainavu. Viņi
palika guļus. Ko citu viņiem bija darīt? Cik ilgi
viņi tur varēja palikt? Viņš vilka līnijas uz viņas ādas.
Un līnijas tapa par apļiem, un apļi kļuva par vārdiem,
Un šādām darbībām ir tendence progresēt.
Viņš pārvilka viņas T kreklu pāri viņas pleciem, un
mēs zinām, kas notika tālāk. Ir dažādi ķermeņi.
Ja tev paveiksies, tu atradīsi kādu, kura āda
kļūs par audeklu tavam stāstam.
Uzraksti to labi. Un parūpējies par sirdspukstiem, kas to uztur pie dzīvības.
Atdzejojusi Katrīna Rudzīte
Janvāra modes grēksūdze
Cepure
Mana tante iepērkas internetā, dzerot "Glenu"
un "Irn Bru"; tas ļauj ilgāk noturēt Ziemassvētku
garu. Pagājušajā gadā, pirms sāka meklēt dāvanas
ģimenei, viņa lejupielādēja adījumu paraugus un uzsāka pašparakstītu
kodeīna kursu. Es saņēmu sarkandzeltenu
mohauku galvassegu ar pušķiem un ausu atlokiem.
Adot bija noticis brīnums.
Kaut kur opiātu, alkohola un "Irn Bru" izraisītajā transā
mana tante atrada šamanisko. Iecere izplūda,
adījumu no cepures pārvēršot mohauka liesmā.
Vējjaka
ir manā lietošanā nodota divdesmit gadus veca siltā vējjaka,
ko mans onkulis valkāja deviņdesmitajos,
kad viņš iztēlojās, ka ir Liams Galahers.
Tā joprojām glabā kaut ko no viņa pašpārliecinātajām kustībām.
Zābaki
ir Nīderlandiešu armijas zābaki,
ko iegādājos Keli deju festivālā,
lai būtu iespējams
staigāt pa meža bezdibenīgajiem dubļiem.
Esmu atklājis, ka tie lieliski noder arī
izaicinošās otrdienās, kāpjot uz apledojuša lieveņa.
Gaita
ir neredzamais nodoms saskaņot sarkandzelteno liesmu,
kas plaiksnās virs aizlienētās vējjakas ar nīderlandiešu armijas zābakiem,
it kā saskaņojot it visas domas un kustības,
lai panāktu vēlamo iznākumu,
it kā ar lodlampu kausējot ledu.
Atdzejojis Eduards Aivars
Naktstauriņi
Naktstauriņi
Naktstauriņi
Naktstauriņi
Nolāpītās kodes
no vienām kāzām līdz otrām sacaurumojušas manus svārciņus
kūniņa barojas kaut kur guļamistabā
garderobē zem gultas es nezinu Naktstauriņi
galvā sisti ar spuldžu un mēnessgaismu
stulbie naktstauriņi Naktstauriņi
Naktstauriņi
Naktstauriņi
Naktstauriņi
Šķiedra
Viņa sēdēja Kingstrītas stūrī ar segu
pāri klēpim. Nekad nerunāja, vienmēr
vēroja. Viņa bija skaista. Tās āda
bija grubuļaina kā koka miza. Koka miza, kas varēja
mainīties un plūst. Tas bija tā, it kā es varētu izsekot katrai
līnijai viņas sejā līdz pat tās iztekai. Līdz tās dīglim.
Viņas novecojošais ķermenis bija sakrities pretēji pašas domu
summai. Un es varēju saredzēt viņas gara šķiedru.
Atdzejojis H. E. Zēgners
Prāta pieminekļi
Trīs vīri sēž pie virtuves galda. Mans vectēvs
pīpē pašaudzēto tabaku. Smēķu tīšana
kļuvusi par viņa rituālu. Viņa pirksti palīdz viņam domāt,
tā nu viņš dara. Viņš plūkā tabaku savā dozē.
Mans tēvs pīpē melno "Elitu", un viņam ir savs veids,
kā turēt cigareti. Iesēdinot to pie plaukstas starp
rādītājpirkstu un vidējo, paceļot to pie mutes
tā, ka viņa plauksta aizsedz sejas lejasdaļu. Es nepīpēju,
bet man priekšā ir bļoda ar zupu. Abiem liels
prieks, ka es ēdu. Istaba ir piekvēpusi no
diviem mūžiem tabakas dūmu, un tā
fiziski neeksistē. Bet šeit es nāku pēc padoma. Patiesībā
arī abi vīri vairs neeksistē, bet viņu balsis ir tikpat pazīstamas
kā manis paša kļūdas. Es triecu karoti pret galdu
Nu, ja tā tas ir, tad tā tas arī ir.
"Tā tas ir," saka mans vectēvs.
Mans tēvs pamāj ar galvu. Viņš saka: "Tā nu tas ir."
Dārzs
Klārku pārim piederēja māja.
Pāris jau gados, daudz redzējuši,
ar asu humora izjūtu un neskaitāmām
smieklu krunciņām. Klārka kungs
mūža nogalē bija kļuvis akls, un, kamēr
es viņu iepazīstināju ar darbu gaitu,
viņš smaidīja. Es necentos smīdināt,
bet viņi bija burvīgs pāris, un es
uztvēru viņa labo omu kā komplimentu.
Dienas vidū paņēmis pauzi, es vēros
no jumta uz viņu dārzu. Klārka kundze
mēģināja iecelt mēslojuma maisu ķerrā.
Viņai nesanāca, un viņa sauca pēc vīra.
Klārka kungs parādījās pagalma durvīs
un, aizķerot augus un ziedus ar
ķermeni, sameklēja ceļu līdz siltumnīcai.
Viņš iecēla maisu ķerrā un pacēla tās
rokturus. Viņš bija spēcīgs saviem gadiem.
Viņš gaidīja. Klārkas kundze aiz elkoņa
veda viņu prom no siltumnīcas. Viņi kustējās
ar pārliecību. Ķerra priekšā gurkstēja. Nevaru
atsaukt atmiņā, vai darbs bija Kipenā vai Balkvidrā,
bet es atceros, cik skaists bija viņu dārzs. Pilns krāsu.
0