Recenzija
05.08.2016

Nafik, pofik un 82. lappuse

Komentē
0

Par Pāva Matsina grāmatu "Rīgas zilā gvarde", apgāds "Mansards", 2016

Pie sev visumā neparastā uzdevuma – pašā vasaras viducī recenzēt igauņu rakstnieka Pāva Matsina prozas darbu "Rīgas zilā gvarde" – ķēros tādēļ, ka man lūdza noskaidrot, vai tekstā sastopamie fakti par Aleksandru Čaku atbilst vēsturiskajai patiesībai. Tāpat drusku ieintriģēja par romānu dēvētā sacerējuma nosaukums, lai arī visdrīzāk tas nav nekāds romāns ne saturiskā, ne formālā nozīmē – 150 mazformāta lappuses izkārtotas 40 īsās nodaļās, ko visprecīzāk būtu dēvēt par savstarpēji mazsaistītiem, apjomā nelieliem uzplaiksnījumiem. Attiecībā uz nosaukumu pievīlos – īpašības vārds "zils" lietots visnotaļ tradicionālā nozīmē. Ievadlapā blakus diviem patētiskiem moto rodams citāts no kāda "Rīgas ceļveža": "Zilā gvarde bija rīdzinieku brīvprātīga militāra vienība 18. gadsimtā, un tās uzdevums bija aizsargāt pilsētas godājamākos pilsoņus." Uz jautājumu, vai un kā darba nosaukums saistās ar tā saturu, varu atbildēt nešaubīgi – nesaistās nekā. Savukārt komentēt, vai šāds ceļvedis, kura izdošanas gads un vieta nav norādīti, un tāda gvarde dabā jelkad ir pastāvējuši, nevaru, jo gluži vienkārši – nezinu. Un uzdot tādus konservatīvus jautājumus kā, piemēram, vai 18. gadsimtā vispār pastāvēja tāds sociāli un nacionāli homogēns jēdziens kā "rīdzinieks", droši vien ir neglābjami sholastiski, ja mūsu priekšā ir autora "neprātīgs", gluži "lietuvēnisks un pat vardarbīgs fantāzijas lidojums", kā to pēcvārdā raksturojis igauņu (?) rakstnieks Jans Kauss.

"Rīgas zilā gvarde" neapšaubāmi ir ļoti neparasts teksts, kuram nav nekāda sakara ar reālismu un kaut jelkādu atbilstību dzīves īstenībai. (Mana pieredze ir pietiekama, lai es nedomātu, ka šāda atbilstība ir obligāti nepieciešama.) Tīra spēle ar vārdiem, tik tiešām autora neierobežots fantāzijas lidojums, kas raksturīgs postmodernismam, kurš gan, piebildīsim, atrodas norieta periodā.

Tepat jāatzīmē, ka autora zināšanas par Rīgas arhitektūru, krogiem, muzejiem, sarkano lukturu rajonu, tāpat par Jelgavu ir tik precīzas, ka rada pat aizdomas, vai autors nav kāds latvietis, kas uzlicis igauņu rakstnieka masku.

Teksts sarakstīts "es" formā, autoram identificējoties ar Aleksandra Čaka muzeja vecāko pētnieku Pāva Matsina kungu, kuram piešķirts viņa, proti, autora, vārds un uzvārds. Kopā ar draugu Kibuvicu, bijušo Tērbatas doktorantu un KGB karceru muzeja direktoru – bet īstenībā "parastu Igaunijas spiegu" –, galvenais varonis lielos daudzumos kafejnīcā "Osīriss" patērē lorda Bairona vārdā nosaukto kokteili, kuram pa virsu iešņauc pulverīti, ko dēvē par šņiakoku (arī – šņiakokiāni) un kas atrasts ekspozīcijā izliktās Čaka krogus žaketes kabatā. Un narkotiku iedvestais ceļojums cauri laikam un telpai var sākties. Lidojuma sākuma laiks ir aptuveni datējams – 20. gadsimta 90. gadi vai 21. gadsimta sākums –, jo minētas tādas šai laikā dibinātas iestādes kā Jaunais Rīgas teātris, Čaka muzejdzīvoklis, kafejnīca "Osīriss". Ceļojums ietiecas vairāku gadsimtu senā pagātnē, kur varoņi sarunājas ar hercogu Jēkabu, kā arī hipotētiskā nākotnē, kad notiek Rīgas Universitātes slēgšana un Moskovijas geto maisbikšu sarīkots sprādziens, kas izposta Latvijas galvaspilsētu, radot apokalipses cienīgas asiņainu līķu un nodīrātu galvaskausu kaudzes, kuras uzplaiksnī spēcīgi smakojošā pirdienu, ekskrementu, vēmekļu, trūdu smakas fonā. Maisbikši, kuru uzbrukums noved pie visas "vecās pasaules" bojāejas, raksturoti kā "pašlaik izčākstējušo metalurģijas rūpnīcu bijušo strādnieku pēcnācēji", tātad tie ir nelatvieši, padomju ēras imigranti no t.s. brālīgajām republikām. Tā kā man 2016. gadā šāds tautību pretstatījums Latvijā neliekas aktuāls, tad maisbikšu un viņu destruktīvo zemcilvēku darbību aprakstiem nespēju sekot ar nepieciešamo aizrautību. Un nekādus "brīdinājuma romāna" (Jans Kauss) zvanus es šai aspektā neuztveru. Varbūt kļūdos. Nezinu.

Romāna varoņi brīvi staigā ne tikai caur durvīm vai vārtiem, bet arī caur sienām, kā arī pārvietojas lidojot, kad no augšas vēro nepārtraukti mainīgas ainas. Tā, piemēram, grīdsega pārvēršas par daudzu desmitu raibu buldogu ņudzoņu, bet līķu ādai cauri sāk spīdēt noslēpumaini zīmju raksti. Tas raisa asociācijas ar tām sirreāli psihodēliskajām ainām, ko redz, kā spriežams pēc aprakstiem, LSD lietotāji. Pāris vietās Matsina meistarība transformāciju tehnikas aprakstīšanā ir patiesi apbrīnojama, raisot pat asociācijas ar E. T. A. Hofmaņa rēgaini fantastisko pārvērtību ainām "Velna eliksīros" vai "Princesē Brambillā", pie reizes uzdodot jautājumu, ko gan lietojis dižais vācu romantiķis, sacerot šos darbus.

Kaut arī varbūt, lasot manas pārdomas, rodas iespaids, ka "Rīgas zilā gvarde" ir teksts, kas man ne tikai patika, bet pat šķita aizraujošs, tā diemžēl nav. Ilze Jansone, kas savā recenzijā ("Punctum", 21.07.2016.) sajūsminās par Matsina romāna oriģinalitāti, atzīstas, ka lasījusi to vairakkārt. Arī es to izlasīju vismaz divreiz, lai uztvertu kaut jelkādas verbāli paužamas sakarības. Bet šī lasīšana man visdrīzāk radīja depresīvu nolemtības noskaņojumu, nevis apbrīnu vai pacilātību, jo teksts "negāja uz priekšu", lai to pievarētu, nācās sevi piespiest. Mēģinot saprast, kāpēc tā, nonācu pie vairākiem secinājumiem. Pirmkārt, autoram pašam ārkārtīgi patīk tas, ko un kā viņš raksta, taču mani šī mažorā pašsajūsma atgrūž. Domāju, ka izcilā tulkotāja Maima Grīnberga, kuras lieliskā valodas izjūta, visu līmeņu leksikas absolūtā pārvaldīšana tulkojumā redzama viscaur, intonāciju ir pārraidījusi adekvāti. Otrkārt, Matsins tikai apraksta atsevišķus notikumus, pat netiecoties atklāt, kādas starp tiem varētu pastāvēt kaut vai fiktīvas sakarības, taču paši šie notikumi man nešķiet tik interesanti, lai es aizrautos ar tiem vai to pašvērtīgi grezno kaleidoskopiskās transformācijas procesu. Varoņi lido, piedzeras, vēro korporāciju saietus, bučojas ar gejiem, suņi plosa cilvēku miesu... Nu – un? Kad savas brīvās fantāzijas spēles organizēja tādi postmodernisti kā Kventins Tarantīno vai Dž. Dž. Džilindžers, tām varēja sekot ar aizturētu elpu.

Kaut gan man tuvāki ir citi postmodernisti – tos varbūt var dēvēt par "programmiskajiem". Piemēram, rakstnieki Marģeris Zariņš ("Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata") vai Vladimirs Sorokins ("Zilais speķis", "Ledus" triloģija, "Norma" un citi darbi), kuri tāpat raksta par nebijušām un principā pat neiespējamām lietām. Taču viņu sacerējumi aizrauj – sajūsmina, smīdina, šausmina –, jo mākslinieki lieto tādus kodus, kurus es pazīstu (pirmajā gadījumā tā ir latviešu un ārzemju literatūras vēsture, otrajā – padomju režīms, tā ideoloģija un ikdienas prakse). Savukārt par Matsinu rodas iespaids, ka viņam vai nu šādu kodu vispār nav, vai arī tie ir saprotami ļoti šauram lokam – autoram pašam un viņam pietuvinātajām personām. Marģera Zariņa un Vladimira Sorokina gadījumā kods kā atslēga ļauj dabūt vaļā tekstu, saprast, kur, kādas un, galvenais, kāpēc novirzes no t.s. vēsturiskās patiesības autori izdara. Un tieši šo "noviržu gadījumu" reizes visbiežāk rada komisku efektu, jo tās saistītas vai nu ar autoru paradoksālo domāšanu, vai pašas vēstures absurditāti. "Rīgas zilajā gvardē" es šādus sev saprotamus noviržu gadījumus uztvēru reti. (Šai ziņā pozitīvais piemērs: autors vēsta, ka Čaka padomju laikā izdotajiem "Rakstiem" ir 17 sējumi; katrs kaut cik latviešu literatūras procesu pārzinošs lasītājs pateiks, ka Čakam sējumu bija 4, bet 17 sējumi, ja nekļūdos, ir Raiņa 50. gadu "Kopotiem rakstiem".) Līdz ar to personiski man bija grūti, pat neiespējami, uztvert, kur ir realitāte, kur spēle ar realitāti; viss kļuva vienāds – tiklab iespējams, kā neiespējams, citiem vārdiem – vienlaidus relatīvs. Un postmodernisma paradoksus ražojošais mehānisms nestrādā, jo tas nav pat iedarbināts.

Un tagad atbildes uz galveno jautājumu, kas man tika uzdots: vai un kādas neprecizitātes tekstā rodamas attiecībā uz Čaku. Apgalvojums, ka Čaks lietojis kokaīnu, lai raisītu savas krāšņās fantāzijas vīzijas, nekur, protams, nav (un nevar būt) dokumentāri apstiprināts, bet man tas liekas saistošs, no dzejnieka daiļrades labas pārzināšanas izaudzis un lasītāja iztēli rosinošs. Citas atkāpes, respektīvi, izdomas, diemžēl ir tik nebūtiskas, ka nespēj raisīt pat smaidu, par smiekliem nemaz nerunājot. Skaidrs, ka Čaks nevarēja būt pazīstams ar 18. gadsimtā dzīvojušo Johanu Frīdrihu Stenderu. Neesmu dzirdējusi, ka dzejnieks Kaukāzā būtu ārstējies no sifilisa, ko esot bijis saķēris arī Vecais Stenders. Tāpat – Čaka muzeju nekad nav vadījis direktors vīrietis un dzejnieka manuskriptus līdznešanai arī nevienam neizsniedz.

"Rīgas zilās gvardes" galvenais varonis, lai raksturotu vienaldzīgas harmonijas stāvokli attiecībā pret ārpasauli, ko viņš iegūst, ievilkdams dūmu, lieto no krievu valodas atvasinātus stilizētus vienkāršrunas vārdus pofik un nafik. Es to pašu, bez dūmu ievilkšanas, zināmā mērā varētu teikt par Matsina romānu. Ja ne 82. lappuse, kurā autors tēlo, kā uz maisbikšu izpostītās Brīvības ielas iznāk nogalinātie Rīgas iedzīvotāji ar izdurtām acīm un dzīvo tālāk savu ikdienas dzīvi. Šī spēcīgi uzrakstītā, gluži fantasmagoriskā aina raisīja asociācijas ar padomju deportāciju šausmu sekām. Un lika domāt par, iespējams, pat ļoti apdāvinātu autoru, kurš savu talantu "Rīgas zilajā gvardē" izšāvis gaisā kā pašmērķīgi krāsainu raķeti, lai arī būtu varējis...

Bet izlasiet paši! Jums varbūt būs citādāk.

Silvija Radzobe

Silvija Radzobe ir teātra zinātniece un Latvijas Universitātes Teātra un kino vēstures un teorijas katedras vadītāja, viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!