Dažkārt ir tik daudz darba, ka negribas darīt neko no tā visa – gribas vienkārši gulēt. Tomēr ir ieaudzināts, ka dotais vārds jātur, un rezultātā iznāk izdarīt daudz vairāk, nekā sākotnēji šķitis iespējams. Protams, ne bez stimulatoru palīdzības. Ilgstoši no rītiem tiek lietota stipra kafija, lai dabūtu sevi sliedēs, un sarkanvīns vakaros, lai atietu no kases, dienas īsie atelpas brīži tiek aizpildīti ar cigareti. Bet īstenībā gribētos savu dzīvi iestatīt tā, lai ir nepārtrauktas brīvdienas, lai darbs būtu atpūtas sastāvdaļa. Laikam arī šim komponistam tas nav izdevies. Šeit nav tieša sakara ar faktu, ka viņš neraksta pārmērīgi daudz. Katrs viņa skaņdarba pirmatskaņojuma izsludinātais datums raisa neviltotu interesi – ne tikai par pašu skaņdarbu, bet arī par cik ilgu laiku pirmaskaņojuma datums tiks pārcelts tālāk nākotnē. Tā viņam ir. Tomēr, kad nu reiz pirmatskaņojums notiek, ir prezentēts produkts, kurš ir profesionāls (mazākais, ko var teikt). Parasti viņa mūziku uzņem ar sajūsmu.
Viņa muzikālā darbība ir ārkārtīgi daudzšķautņaina, un vieglāk ir pateikt, kā tajā nav, nekā to visu uzskaitīt. Bet arī to es nedarīšu. Runāšanai pietiks ar diviem mēģinājumiem trāpīt mērķī. Pirmais un drusku neprecīzais – visu viņa mūziku caurvij drāmas līnija. Otrais un precīzākais – eksponēta introvertība. Faktiski viņš ir augstas klases viltotājs. Viņš vilto sajūtas un iekausē tās muzikālajā audumā. Beigās nav iespējams atšķirt vientulības sajūtu dzīvē no vientulības sajūtas viņa skaņdarbos – galaprodukts ir rafinēts un nekādas aizdomas nerada.
Nesen pilnīgi netīšām sanāca aizbraukt uz Japānu. Zeme kā jau zeme – pilnīgi citāda nekā visas citas. Šajā apstāklī nav nekas īpašs, un par to šeit varētu arī nerunāt. Bet bambusa koki gan ir kaut kas fascinējošs. Posms pēc posma, kuri pašiem nesaprotamu iemeslu dēļ turas kopā, un pašā augšā vēl kaut kāds zaļums. Tiešām smuki. Šīs reizes komponista mūzikas formveide ir tāda pati kā bambusam un arī nesaprotamu iemeslu pēc turas kopā. Acīmredzot viņa mūzikā eksistē kaut kas vairāk par ārējo un visiem dzirdamo. Bet, ja sāktu censties to preparēt ar mērķi faktu izskaidrot, visdrīzāk visa burvība būtu pagalam. Man nepiemīt indeve cirst bambusus gabalos.
Ienāca prāta doma, kāpēc viņa skaņdarbu forma ir fragmentēta. Protams, tāda pieeja formveidei ir visai populāra, un varētu teikt, ka viņš to ir vienkārši aizguvis no Stravinska vai Šnitkes. Bet pat ja tā, ir tomēr jābūt kam vairāk, jo tāpat vien mēs kā savu neko nepieņemam. Tam ir jābūt sakaram ar to kāds viņš ir kā cilvēks, kādi ir viņa uzskati, kāda ir viņa dzīve. Iznāk, ka viņš dzīvo saskaņā ar šādu pārliecību:
Šis laiks ir saraustījis mūsu uztveri gabalos. Viss, ko mēs tagad varam darīt, ir ņemt un izdzīvot vienu fragmentu, tad otru, un beigās varbūt sanāks, ka tajā visā ir bijusi kāda jēga. Mērķi nospraust jau var, bet līdz tam aizkļūt kaut kas neļauj. Un ja retu reizi paveicas, tad, atpakaļ skatoties, izrādās, ka piekļuvuši tam esam no pretējās puses.
0