Viņas mūzika ir konstruktīva un pat varētu teikt – nesievišķīga. Tā stingri seko autores nospraustajiem kanoniem un caur pretmetu principu: vēsta garīgumu laikā, kad tas vairumam nav interesants. Turklāt atrauti no refleksijas par sabiedrību, to vienkārši portretējot. Šī komponiste, šķiet, tā ir darījusi vienmēr – viņas estētiskais uzstādījums ir pretstraumes iešana. Man gan diezgan labi patīk atrasties straumē, bet kā pludiņam. Laisties pa straumi ir par vienkāršu, jo tur nevajag neko citu kā politkorektuma māku. Tomēr arī tā nav zemē metama māka, šīs izturēšanās un runas manieres ir tīri fifīgas. Politiķu runātās frāzes taču ir interesantas, piemēram, frāze: „šo ziņu nevaru nedz noliegt, nedz apstiprināt”, kura patiesībā nozīmē: „jūs esat tik stulbi, ka jums tam vēl apstiprinājums vajadzīgs?!”. Pasaule kļūtu tik ļoti interesanta, ja to pārņemtu politkorektuma vilnis! Piemēram, vai pareizticīgajiem nav ienācis prātā, ka viņu ticības nosaukums ir nekorekts un citas ticības diskriminējošs, vai tad citas ticības ir nepareizas[1]? Pieļauju, ka šī raksta komponistei gan tas viss neliekas īpaši jautri.
Reizēm šķiet, kāds grauž manu laiku. Katrā ziņā tas kaut kur pazūd. Vislielākā iespējamība, ka vainīgais meklējams kaut kur starp administratīvajiem pienākumiem. Un to vajag atrast, citādi var pus dzīvi garām palaist. Laiks ir dīvaina lieta, vienā brīdi tas ņem un izbeidzas. Un līdz tam brīdim jau gribās šo to sasniegt. Un neraža ir tā, ka katrs cilvēks savu augstāko punktu dzīvē sasniedz citādi – nevar neko izkalkulēt un jēdzīgi sagatavoties. Tomēr labi, ka ir dzīvē arī stabilas vērtības - mūs visus vieno gravitācija – kad augstākajā punktā ir uzkāpts, tālāk vairs iet tikai uz leju[2]. Šī komponiste pagaidām dodas augšup.
Pār viņas mūziku vienmēr ir kaut kas līdzīgs plānam, caurspīdīgam plīvuram. Redzams un reizē neredzams, tomēr pastāvīgi jūtams šķērslis. Ir sajūta, ka durvis uz viņas mūziku ir slēgtas. Parasti tas nozīmē, ka nav pienācis īstais laiks. Bet tas ir ignorējams apstāklis, jo īsto brīdi var arī nesagaidīt. Reiz dzīvoja viens slavens krievu vēlīnā romantisma komponists vārdā Nikolajs Metners. Tagad par tādu pat daļa mūziķu neko nav dzirdējuši un pagājuši vien 70 gadi kopš viņa nāves (apmēram). Varētu par viņu arī tagad neatgādināt, jo cik gan vētīgu lietu cilvēce nav izlidinājusi ārā, bet te ir viens pasaules klases humors. Sergejs Rahmaņinovs (Metnera laikabiedrs) savu mūziku nebūt neuzskatīja par superlabu, viņš tajā saskatīja ievērojamas nepilnības instrumentācijā, materiāla kvalitātē utt. Un reiz bija izmetis frāzi, ka nevajag īpaši ņemt vērā to, ka tagad viņš ir slavens, jo mode mainās un pēc kāda laika neviens viņu neatcerēsies. Metneru viņš uzskatīja par sevi galvastiesu pārāku. Laiks piečakarēja viņus abus.
0