Muzikālā botānika XIV - citrons un kartupelis

Savdabis. Tāda kā šī personība nav neviena cita. Visticamāk. Man ir aizdomas, ka viņam pašam liekas, ka viņš ir pilnīgi parasts un normāls. Nav jau arī nenormāls – tāds pilnīgs nestandarts. Dažbrīd viņš ir tīši provokatīvs, taču īstajās devās viņa mūzika noder tikpat kā zāles pret klepu. Ja tās nelieto, var bīstami saslimt. Un tad stāvoklis kļūst nopietns. Viņa skaņurakstu neklausīšanās procesa rezultātā veidojas subjekts, kurš ir līdzīgs indivīdam, kam nekad dzīvē nav sanācis nogaršot, piemēram, citronus. Likumsakarīgi – cilvēks pakāpeniski paliek nūģiskāks, līdz kļūst bagāts. Nevar nepiekrist, ka nekas drausmīgāks ar šo cilvēku nevar notikt.

Ar viņa mūzikas raisītajām pasaules uztveres svārstībām ir jāsamierinās, tāpat kā ar vīna lietošanas blaknēm. Es šo mūziku iešķirotu kategorijā „kontrolētas kvalitātes sausais brīnums”. 

Runājot par brīnumiem, pirmā minamā lieta ir tā, ka tie šad tad notiek. Diemžēl jāatzīst - galvenokārt garastāvokļa dēļ gadās tos palaist garām (tātad domājams, ka bez tiem var tīri labi iztikt). Profesionālās ievirzes dēļ šad un tad ir gadījies pārīti tādu brīnumu piedzīvot šī autora mūzikā. Lai atpazītu brīnumu, ja tādu gadās sastapt, jāzin, ka normāla brīnuma sastāvdaļas ir negaidītība + izcila kvalitāte + nesamākslotība + neapturams vieglums + stingra kontrole. Pārējo (pus)brīnumu parādīšanās patiesībā ir apstākļu nejauša sakritība. Piemēram, lietojot citu metaforu: iespēja lielveikalā dabūt īstus kartupeļus būtu no šīs sugas. Kas tāds varētu notikt tikai tad, ja veikala vadītājam būtu aizbraucis jumts un pārņēmušas anarhiskas tieksmes. Skaidrs arī, ka šāds brīnums ar kartupeļiem nekad neatkārtotos, jo veikala vadītājs noteikti drīz vairs nebūtu veikala vadītājs. Visticamāk.

Latvijā kompozīcijas vide ir kopumā labi pasargāta, un nekādi īpašie pārmaiņu vēji te nestaigā. Tāpēc brīžos, kad kāds no citrusaugļu cilts mēģina šo laivu sašūpot, nekāda vispārēja panika neizceļas. Izlēciens paliek izlēciens, labi audzinātā sabiedrībā ir pieņemts pieklājīgā sašutumā novērsties.
Tā jau gan ir, ka grēcīgo cilvēku daba ir iekārtojusi tādā veidā, ka to stipri vairāk pievelk tas, kas ir neveselīgs – aizliegtā augļa vilinājums taču. Es diezgan labi saprotu, kā viss dzīvē notiek, bet tik un tā man (un arī Murakami) netrūkst bezkaunības apgalvot, ka mūsu (nu labi, vismaz mana) privātā telpa ir pārbāzta ar taustāmām un pat daudz lielākā skaitā –netaustāmām grabažām. Tomēr, visai apķērīgs puisis būdams, (tāpat kā Murakami) saprotu arī šo – ja no nepilnīgās cilvēka dzīves izzustu viss nevajadzīgais, tad tā vairs nebūtu pat nepilnīga. Šis komponists ar tamlīdzīgiem prātojumiem nenoņemas, viņš to visu ņem un samet vienā katlā un izvāra garšīgu zupu. Palaikam tajā gadās arī kāds īstais kartupelis.