Muzikālā botānika XIII - bioprodukts

Vajadzētu kaut kā atrast elegantu veidu, kā dārgi pārdot šī komponista mūziku (jo nav taču jēgas jelko pārdot lēti..) – nebūtu slikti pavairot kapitālu. Šī mūzika ir tīra, bez kādām ģenētiskām modifikācijām un simtprocentīgi atbilst viņa paša visai rezignētajai pasaules uztverei. Tāds nesagandēts bioprodukts. Daudzi cilvēki meklē mieru un klusumu, un svaigu gaisu. Kas var, tas iegādājas vasarnīcu pie jūras. Bet šī mūzika ir pat labāka – tā piedāvā to pašu, ko dāča jūrmalā un koncentrētā veidā, par to nav jāmaksā valdībai zemes nodoklis, un vispār – pie tās var tikt, neizejot no istabas.

Viņu var dēvēt par vienu no noslēpumainākās mūzikas autoriem. Jo, lai arī tā neatklājas uzreiz, šī mūzika prot kā zirnekļa tīkls ievilkt sevī mušu, t.i. klausītāja uzmanību. Un izkalkulēts, kā jaušams, te nav it nekas, viņam vienkārši sanāk. Mušām bīstamo asociāciju ar zirnekļu tīklu pasvītro, protams, arī šīs mūzikas faktūras (jeb skanējuma) trauslums. Par neizmērojamu sarūgtinājumu komerciālās iespējas sajutušajiem jāsaka, ka viens potenciālo pircēju segments atkrīt automātiski – šī mūzika nav no tām, kuru var klausīties braucot mašīnā pie stūres – pastāv risks klausoties sajukt joslas.

Turpinot runāt par viņa mūziku, godīgi ir jāatzīst arī fakts, ka tajā nav nekādu hipermegapievilcīgu elementu. Komerciju ar šo produktu tas, protams, padara vēl komplicētāku. Šī mūzika ir pilnīgs pretstats tradicionāli labi atstrādātajai shēmai ar vienu centrālo tēlu, kuram visi pārējie elementi spēlē līdzi. Viņa mūzikā visi iesaistītie motīvi veido vienu organismu. Lai arī pārsvarā gadījumu pat viņa kamermūzikā izmantoto instrumentu skaits ir liels, viņš netiecas izgaismot katra tembrālo krāsainību. Tieši pretēji – šis komponists no tiem veido vienu makroinstrumentu.

Savai mūzikai autors, protams, pieliek dažādus nosaukumus. Lai arī tie pilnīgi noteikti nav salikti kā pagadās, tos pēc viņa ieceres vēlams neuztvert kā uzvedinājumus uz tiešu programmātismu (nav gluži ozolzīļu kafija). Komponists liek galveno likmi uz cerības, ka mūzika ir cilvēkiem + -  saprotams abstrakcijas veids. Prognoze par komerciālām auzām tādēļ kļūst vēl ticamāka. Varbūt te ir kāds bagāts, asas izjūtas mīlošs cilvēks, kurš vēlas pirmo reizi mūžā izbaudīt bankrota priekus? Ja ir, tad rakstiet uz Latvijas Komponistu savienību.

Katrā ziņā tā ir salīdzinoši svaigā  (un pietiekoši oriģinālā) rakstības tehnikā radīta mūzika un paģēr no klausītāja, lai tas klausītos to atbilstoši spēles noteikumiem. Citādi, kā gadījies dzirdēt, var šķist, ka tā nav mūzika vai arī – ka tā ir pilnīga garlaicība. Nu, pret garlaicību pat dieviem ir veltīgi cīnīties. Runājot par pēdējo epitetu (garlaicību), atļaujos secināt, ka šajā gadījumā klausītājs nav pat muša. Jo, ja mūzika ir slikta, adekvāta ir krietni agresīvāka reakcija, ja mūzika ir laba – būtu normāli par to izteikt vieglu sajūsmu. Neitralitāte ir citu kukaiņu privilēģija, ne mūsējā. Pirmais epitets (ka tā ir nemūzika), savukārt, ir kā brikete un komentārus neprasa.