Filips Glāss, Katrīnas Gailes zīmējums
 
Mūzika
20.12.2017

Mūzika līdzīgā kustībā

Komentē
5

Ja kultūrizglītotam Latvijas iedzīvotājam lūgtu nosaukt kādu Filipa Glāsa skaņdarbu, visbiežāk atbildēs tiktu piesaukta mūzika filmai “The Hours”, opera “Einstein on the Beach” un klavierēm radītie skaņdarbi “Mad Rush” un “Opening”. Taču līdzās minētajiem operas, kino un klaviermūzikas žanru piemēriem Glāss ir bijis un vēl joprojām ir viens no ražīgākajiem mūsdienu amerikāņu komponistiem, kurš sarakstījis cienījamu apjomu simfoniskās mūzikas un koncertus solo instrumentiem un orķestrim, stīgu kvartetus, mūziku teātra un dejas izrādēm, vokālo mūziku, skaņdarbus solo instrumentiem un savas daiļrades sākumā arī mūziku paša dibinātājam Philip Glass Ensemble, kura sastāvā dalību ņēmuši cienījami kolēģi, kuru vārdi akadēmiskās mūzikas pasaulē ir tikpat atpazīstami – Stīvs Reihs visticamāk būs visskaļākais no tiem.

Šogad Glāss sagaidījis savu 80. dzimšanas dienu. Ņujorkā, Kārnegija koncertzālē 31. janvārī tā tika atzīmēta ar viņa 11. simfonijas pirmatskaņojumu, un koncertu netrūka visa gada garumā turpat visās nozīmīgākajās Rietumu pasaules koncertzālēs. Latvijā Glāsa jubileju atzīmējam pieticīgāk, salīdzinot ar uzmanību, kas tika veltīta Arvo Pertam pirms diviem gadiem, taču latvieši Glāsu mīl. Man to apliecināja klausītāji, kas bija atnākuši 31. janvāra vakarā un arī nākamajā dienā uz Zirgu ielas koncertzāli, lai kopā pavadītu laiku, klausoties viņa radīto klaviermūziku. Neticēju, ka atsaucība būs tik liela, taču Glāss, pašam to nezinot, ļāva man piepildīt kādu sapni – nospēlēt klaviermūzikas koncertu, kas balstīts akadēmiskā repertuārā. Apņemšanās nebija personīgu iemeslu vadīta vien, jo Latvijā pianisti Glāsu atskaņojuši maz. Iespējams, ka viņa radītie klavierdarbi daudziem pianistiem nešķiet pietiekami krāšņi, lai izrādītu savas tehniskās prasmes. Pēc diviem pie klavierēm pavadītiem gadiem, brīvajā laikā apgūstot un atlasot skaņdarbus koncertiem, varu apgalvot gluži pretējo – tehniskās prasības ir ļoti augstas, un tiem, kas nav saskārušies personīgi ar Glāsa bezgalīgajiem atkārtojumiem un arpēdžiju vērpetēm sešpadsmitdaļās, varu apgalvot droši – ir jāizmanto dažādas viltības, lai izturētu „Mad Rush” 15 minūtes, kuru laikā rokas burtiski sastingst jeb, runājot žargonā , “tiek sarautas krampī”.

Kādam šie atkārtojumi šķitīs vienmuļi, taču tiem ir skaidra izcelsme – Glāsu jau kopš jaunības aizrāvušas Austrumu reliģiskās prakses. Ja brieduma gados tapusī Glāsa mūzika kādam šķiet pārsātināta ar atkārtojumiem, iesaku noklausīties skaņdarbus no viņa daiļrades agrīnā posma (“Music with Changing Parts” vai “Music in Twelve Parts”), kuru vainagoja opera “Einstein on the Beach”. Pieņemu, ka daudzi, kas kā faktu zina šī darba nozīmi operas žanra atdzimšanā, nav to noklausījušies līdz galam, jo tas prasa savu daļu pacietības. Taču, piesaucot atkārtojumus, varētu uzdot tikpat retorisku jautājumu – vai jūs zināt, kādam nolūkam tika sacerēts “Mad Rush”? Dalailamas vīzītei! Turklāt skaņdarba pasūtītāju lūgums bija radīt mūziku, kuru var atskaņot neierobežotu laiku, jo vizītes organizētāji paredzēja, ka Dalailamas ierašanās pasākuma norises vietā var kavēties. Katrā ziņā Glāss savu uzdevumu ad hoc veica godam, un pianistu repertuārā nonācis skaņdarbs, kas transā spēj novest ne vien klausītājus, bet arī pašu izpildītāju.

Ko līdzīgu varu teikt arī par savām attiecībām ar Glāsa mūziku. Tās ilgst turpat 12 gadus, kuru laikā esmu centies piekļūt visiem skaņdarbiem, kas fiksēti ierakstā. Šādai apsēstībai bijuši savi trūkumi, jo Glāss labas idejas izmanto atkārtoti, un rūdīts viņa mūzikas pazinējs atpazīs klavieretīdei izmantoto motīvu, kas pārņemts no dokumentālai filmai radītas mūzikas, savukārt atsevišķas filmas mūzikas tēmas pamatā samanīs operas āriju (šeit mājiens vērsts uz mūziku filmai “Stundas” un operu “Satyagraha”, kas veltīta Indijas neatkarības kustības vadītājam M. M. Gandijam). Taču Glāss nav vienīgais, kas šādi rīkojies, un mūsdienās tā ir pat ļoti ierasta prakse, turklāt ne jau katrs jaunradītais skaņdarbs balstīts iepriekš radītajā. Tomēr līdzās ceļojošiem muzikālajiem motīviem un tēmām, viņa mūziku raksturojošas tendences ar laiku var atpazīt itin viegli. Glāss sev raksturīgo ritma pulsāciju panāk gan ar iepriekšminētajiem arpēdžiju virknējumiem, gan triolēm salikumā ar astotdaļām, gan mainīgiem taktsmēriem, kur līdzās mūzikā biežāk pārstāvētajām sešām astotdaļām, trim ceturtdaļām un četrām ceturtdaļām Glāss regulāri lieto arī piecu ceturtdaļu, sešu ceturtdaļu un septiņu astotdaļu taktsmērus.

Tāpat Glāsu no citiem amerikāņu minimālistiem atšķir viņa izvēlētās harmonijas, kuras citādāk kā par tīkami sentimentālām nenosauksi.

Taču ir kāds novērojums, ar kuru vēlos dalīties, klausoties Glāsa mūzikas ierakstus dažādu izpildītāju sniegumā. Amerikāņu tradīcija, ja tā var teikt, augstāk vērtē ostināciju, tādējādi atkārtotās pasāžas nereti šķiet vienmuļākas tieši izvēlētā izpildījuma dēļ. Taču Glāss nav Stīvs Reihs vai Terijs Railijs, un arī viņu mūzika nav balstīta trulā ostinācijā vien. Tāpēc augstāk vērtēju tos izpildītājus, kas Glāsa skaņdarbus interpretē jūtīgāk, atļaujoties vairāk subjektivitātes. Divus šeit vēlos piesaukt jo īpaši – japāņu pianisti Maki Namekavu un Latvijā augsti godāto un mīlēto vijolnieku Gidonu Krēmeru.

Namekavas izpildījums bija viens no iedvesmas avotiem arī man, pievēršoties Glāsa klaviermūzikas izpildīšanai publiski, ne vien savam priekam. Viņas izvēlētais skanējums klavieretīžu izpildījumā apvieno izcilu klavierspēles tehniku un emocionāli atturīgu, taču jūtīgu interpretāciju. Amerikāņu pianistu sniegums salīdzinājumā ar viņas juveliercienīgo darbu ir klamzīgs. To novērtējis arī pats Glāss, pilnu klavieretīžu ierakstu uzticot tieši viņai.

Gidona Krēmera gadījumā vēlos piesaukt 2. koncertu vijolei ar stīgu orķestri jeb “Four American Seasons”, ko viņa un „Kremerata Baltica” sniegumā esmu piedzīvojis klātienē 2014. gadā, un aicinu ikvienu noklausīties arī šī vijoļkoncerta ierakstu, kas tika veikts gadu vēlāk, 2015. gadā. Arī šeit atslēgas vārds ir jutīgums un Krēmeram raksturīgais tembrs: 2. vijoļkoncerts viņa sniegumā sevī spēj apvieno barokālu jutekliskumu un neapvaldītas čigānu dejas skaņdarba izskaņā.

Minētie skaņdarbu piemēri un izpildītāji ir vien neliels atoms skaņu visumā, ko Glāss savā mūžā ir radījis, un ja kāds vēl joprojām šaubās par viņa nozīmi mūzikas vēsturē, tad līdzās apvērsumam operas žanrā, kuru paveica vairākkārt piesauktais “Einstein on the Beach” inscenējums Aviņonas festivālā 1976. gadā, šeit jāmin arī Glāsa septiņi stīgu kvarteti, kuru labākos piemērus mūzikas kritiķi stādījuši līdzās Mocarta, Bēthovena, Šūberta, Debisī, Ravēla, Bartoka, Šostakoviča u.c. dižgaru labākajiem žanra piemēriem. To apliecina ne vien profesionāļu, bet arī melomānu sastādītie stīgu kvartetu saraksti, kuros no 20. gs. otro pusi visbiežāk pārstāv tieši Glāss. Šos stīgu kvartetus Glāss sākotnēji radījis teātra un kino vajadzībām, taču virkne kolektīvu, to vidū arī Kronos Quartet mudinājuši radīt jaunus, un komponists šiem aicinājumiem ir atsaucies.

Un Glāss nav apturams, jo ir fanātiski apsēsts ar darbu. Pat vasaras brīvdienas, kas tiek vadītas viņa lauku mājās Keipbretonas salā, Kanādā, ir strikti saplānotas, tiekoties ar draugiem un kolēģiem, ar kuriem tiek apspriesti jauni operu libreti, partitūras un ieraksti. Taču viss norit jaukā gaisotnē, gluži kā bērnu vasaras nometnēs, ar kopīgu ēst gatavošanu, lasīšanu un sarunām. Tomēr Glāss nav snobiski noslēdzies savā skaņu pasaulē, un nekautrējas no tonālas mūzikas komponēšanas, kas vēl joprojām liek saraut degunus daļai mūzikas kritiķu. Viņam savā cienījamajā vecumā nevienam nekas vairs nav jāpierāda, jo laikā, kad viņa vienaudži aizrāvās ar atonālo mūziku, Glāss meklēja savu rokrakstu mūzikā. Un, kā redzams, viņam izdevās to atrast.


Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5