Photo by Paul Zoetemeijer on Unsplash
 
Redzējumi
16.08.2018

Muzejs, ne mauzolejs

Komentē
0

Raksts tapis saistībā ar Starptautiskās muzeju padomes Literatūras un komponistu muzeju starptautiskās komitejas (ICOM ICLCM) konferenci "Personība un laiks muzeja ekspozīcijā", kas noritēja no 3. līdz 7. augustam Rīgā un Jūrmalā, un pārdomām, kuras tā raisījusi.

Līdz brīdim, kad es uzsāku darba gaitas Memoriālo muzeju apvienībā (MMA) (kas sevī ietver Raiņa un Aspazijas muzejus, Ojāra Vācieša muzeju, Krišjāņa Barona muzeju un citus), asociācijas man ar šāda veida kultūras institūcijām bija droši vien līdzīgas kā vairumam jaunu cilvēku: atmiņas no piespiedu pamatskolas ekskursijām nīgru skolotāju vadībā ar visu nīkšanu un "es neko nesaprotu". Laika gaitā iespaidu mazliet mainīja dažādu izstāžu un literāro pasākumu apmeklēšana muzejos, tomēr patiešām domas mainīja tikai profesionālo gaitu uzsakšana apvienībā. Īss nota bene: šis raksts nav iecerēts kā mīlas vēstule muzejniecībai vai arī analītisks izklāsts, bet gan kā viedoklis no iekšpuses.

Darba ikdiena apliecina, ka vecumā jaunu apmeklētāju piesaiste ir aktuāls jautājums ne tikai apvienībai un Latvijas memoriālajiem muzejiem, bet arī starptautiski. Lielā mērā šis ir tēla aspekts: ko darīt, lai, piemēram, vidusskolēnam doma par muzeju neizraisītu līdzīgu reakciju kā kaķim aizrīšanās ar spalvu kamolu?

Ir gan svarīgi pieminēt, ka apmeklētāju skaits muzejos šobrīd Latvijā nebūt nav peļams un līdz šim pēdējos astoņus gadus ir audzis, pārspējot arī ES vidējo. Līdzīgi arī apmeklētība MMA ir augusi (skatīt 15. lpp.). Iemesli apmeklētības augšanai ir vairāki, to skaitā gan vairāku muzeju atvēršana pēc renovācijas, piemēram, mākslas muzeja un Motormuzeja, gan arī pateicoties "Muzeju nakts" akcijai.

Diemžēl ne visur šie rādītāji ir tik pozitīvi, piemēram, Lielbritānijā ekonomiskās labklājības krituma dēļ atsevišķos muzejos apmeklētība ir mazinājusies no 3% līdz pat kādiem 35%.

Lai gan rādītāji ir savā ziņā uzmundrinoši, muzejiem ir aktuāli gan tos uzlabot, gan arī veicināt regulāru apmeklētību, kas neaprobežojas tikai ar "apskatīju manuskriptu aiz stikla, pietiek". Šis it sevišķi ir aktuāli jauniešu auditorijai, uzturot viņu interesi ar saistošiem pasākumiem un pilnveidojot muzeja tēlu kā vietu, kurā ir arī patīkami vienkārši pavadīt laiku.

Saistībā ar to es vēlētos pieminēt dažus vietējos un ārzemju piemērus, kuros memoriālais muzejs nav tikai kā piemiņas vieta noteiktai personai.

Gribu izcelt Ziedoņa muzeju, kas kopā ar fondu "1836" rīko pārgājienus gar Latvijas un Lietuvas pierobežu, kā arī kopdarbību ar fondu "Viegli" viņu muzikālajās un radošajās darbībās. Attiecīgi šis ir piemērs muzejam kā kultūras institūcijai, kas palīdz apzināt savu plašāko ģeogrāfisko vidi un kultūrvidi.

Riskējot ar favorītismu, tomēr pieminēšu arī apvienības Raiņa muzeju "Tadenava", kas ir izraudzījies ar savu interjeru un vizuālajiem risinājumiem tieši uzsvērt un suģestēt Raiņa bērnības noskaņu, kā arī Saules simbola nozīmi viņa darbos, nevis ļauties vienkāršai dokumentācijai. Aktuālā ekspozīcija ir saņēmusi arī starptautisko THEA balvu. Ekspozīcijā aktīvi iesaistot apmeklētāju un neaprobežojoties tikai ar sausu dokumentāciju, tas tiek padarīts par kopradītāju. Interaktīvais elements, protams, ir ļoti saistošs tieši jaunākiem apmeklētājiem.

No ārzemu piemēriem, ar ko es iepazinos konferencē, ļoti saistošs man šķita Ungārijas Petofi literārais muzejs, kurā apmeklētāji, it sevišķi skolēni, tiek izaicināti pārvērtēt un pārdomāt šī literārā klasiķa nozīmi. Tas tiek darīts dažādos veidos: apmeklētāji ieņem autora vecāku lomas un izspēlē savas domstarpības amerikāņu "talk show" garā vai arī aktīvi diskutē par to, vai Petofi, būdams jauns tēvs, darīja pareizi, pievienodamies armijai.

Domāju, ka šāda veida memoriālo personību izzināšana caur empātiskām izspēlēm un iejušanos tā laika cilvēku ādā būtu vērtīga un ieviešama metode arī Latvijas muzeju mūsdienu darbībā. Proti, apmeklētājiem tiktu sniegti papildu līdzekļi, lai izvērtētu un pārdomātu noteiktās literārās personības nozīmi un aktualitāti savas valsts kultūrā un savā personiskajā dzīvē.

Protams, mūsdienās memoriālajiem muzejiem nav jābūt centrētiem tikai par un ap radošo personību, tie var kalpot kā platforma kultūras pasākumiem, jaunu prasmju apguvei un kultūras procesu virzībai. Rakstnieka Ernesta Birznieka-Upīša muzejs, piemēram, nodarbojas ar apmeklētāju pārcelšanu pagātnē, ļaujot apgūt tādas mūsdienās piemirstas prasmes kā maizes cepšana, tādējādi varbūt labāk saprotot vēsturiskos sadzīves apstākļus, par kuriem lasīts grāmatās.

Muzejs arī var kalpot kā platforma mūsdienīgas radošās darbības un procesu veicināšanā: Raiņa un Aspazijas māja, piemēram, jau ilgstoši nodarbojas ar jauno autoru un aktuālo procesu veicināšanu un virzīšanu. 11. septembrī būs redzams un dzirdams, kā jaunie dzejnieki apspēlē Raiņa daiļradi, bet pavisam nesen muzejā Dmitrijs Kuzmins un Vjačeslavs Kuprijanovs izcēla tendences mūsdienu Krievijas dzejā. Ārpus Latvijas, piemēram, Čaikovska muzejs rīko ikgadējas starptautiskas vasaras nometnes mūziķiem.

Kopumā šis viss var skanēt jauki, bet realitāte ir tāda, ka ir daudz jaunrades un potenciāla, kas ne vienmēr ir īstenojamas vai īstenojas tā, kā iecerēts. Bieži vien runa ir par situāciju, kad no trim sērkociņiem ir jāuzbūvē Eifeļa tornis. Un, lai arī novitāte arvien vairāk sāk caustrāvot muzeju ekspozīcijas, sniedzot tiem papildu, ne tikai klaji informatīvo, vērtību (labs piemērs ir Japāņu dzejnieka Tanikavas Šintaro (Tanikawa Shintaro) instalācija "Tokyo Opera City" mākslas galerijā), ne vienmēr paši muzejnieki ir gatavi tās uzņemt labprātīgi.

Domāju, ka renesanses un reformācijas procesi neizbēgami notiek muzejos, padarot tās par institūcijām, kuru loma vienlaikus kļūst plašāka un daudzpusīgāka.

Memoriālais muzejs vairs nekalpo tikai kā piemiņas un uzziņas vieta par kādu vērā ņemamu personību, bet arī kā platforma radošai jaunradei, kā vieta, kur atslēgties no ikdienas steigas un iepazīt pagātnes dzīves apstākļus un – cerams, ka arvien vairāk, – kā platforma sociāli vajadzīgu strāvojumu virzībai un sinerģijai.

Apspēlējot Raiņa vārdus: pilnveidosies, kas pārvērtīsies. Aicinu visus muzejniekus turpināt celt uz viņa un citu memoriālo personību sniegtajiem pamatiem, tos neiekonservējot.

Atsauces:

Km.gov.lv. (2018). Pieejams: https://www.km.gov.lv/uploads/ckeditor/files/Nozares/Muzeji/Strategija_muzeji_final.pdf [08.08.2018.].

Memorialiemuzeji.lv. (2018). Pieejams: http://memorialiemuzeji.lv/wp-content/uploads/2010/05/MMA-publiskais-p%C4%81rskats-2017.-gads.pdf [sk. 10.08.2018.].

Reporters, T. (2018). Major London museums see visitor numbers plummet. Pieejams: https://www.telegraph.co.uk/news/2018/03/16/major-london-museums-see-visitor-numbers-plummet/ [sk. 08.08.2018.].

Satori.lv. (2018). Muzeju apmeklējums turpina augt. Pieejams: https://www.satori.lv/article/muzeju-apmeklejums-turpina-augt [sk. 10. 08. 2018.].



www.cube.lv, C. (2018). Ineta Zelča Sīmansone, Raivis Sīmansons. Muzeju patēriņš aug. Kā to skaidrojam?. Pieejams: http://www.creativemuseum.eu/lv/raksti/dienasgramata/muzeju-paterins-aug-ka-to-skaidrojam [sk. 08.08.2018.].





Tēmas

Kaspars Zalāns

Kaspars Zalāns studē žurnālistiku Glāzgovā. Ir darbojies gan Skotijas televīzijā, gan rakstījis mūzikas recenzijas, gan arī pielicis roku jauniešu raidījumam Latvijā. Brīvajā laika raksta dzeju un aiz...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0