Manās bērnības atmiņās spilgti iespiedies tas, ka mēs ar vecākiem gandrīz katru nedēļas nogali devāmies uz muzejiem. Es vēl tagad skaidri atceros pustumšās, mazapmeklētās Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja telpas ar garlaicīgo ekspozīciju vitrīnās, savukārt līdzās šīm atmiņām ir arī obligātais "Trīs brāļu" apmeklējums, kas tika uzņemts ar jūsmu. Rezultātā arī es savu dēlu mēdzu vest uz "Trīs brāļiem", kaut arī viņš gan vēl neizprot to, cik vērtīgi šie atmiņu atstātie iespaidi šķitīs nākotnē.
Pirms vairākiem gadiem Ņujorkā, apstaigājot vietējos muzejus, iegriezāmies arī Bērnu muzejā, jo mūsu kompānijā bija viens septiņgadnieks. Ja pirms tam apmeklētais muzejs, kurā, starp citu, ir uzņemta arī populārā piedzīvojumu filma "Nakts muzejā"[1], kopumā šķita sens un garlaicīgs (izņemot, protams, savu galveno rotu – dinozauru skeletus), tad Bērnu muzeju nespēja glābt nekas. Galvenokārt jau tāpēc, ka tas nebija īsti muzejs, kā solīja tā žanrs, bet gan uzskatāms disnejlendizācijas paraugs. Cilvēces vēsture – no aizlaikiem līdz pat mūsdienām – Bērnu muzejā bija izkārtota vienkāršotā, interaktīvu spēļu veidā, mijoties ar rotaļu stūrīšiem. Mēs bijām ne pa jokam vīlušies. Tas bija garlaicīgi gan mūsu septiņgadniekam, gan visiem viņa pavadoņiem, turklāt jutāmies arī apkrāpti, jo nesagaidījām solīto muzeju (jāpiebilst, ka arī ieejas maksa nebija lēta). Tas viss vairāk atgādināja bērnu rotaļu centru, kur "Hello Kitty" vietā bija novietotas romiešu un grieķu figūras.
Franču domātājs Bernārs Sordē uzskata, ka mūsdienās kultūra tiecas uz disnejlendizāciju[2], un es piekrītu šim apgalvojumam. Kultūra šodien patiesi tiecas nevis dziļumā (sak, kultūras cilvēki paši spēs parūpēties par savu izkopto interešu apmierināšanu), bet gan plašumā, izejot publiskajā telpā un tiecoties aptvert lielāku mērķauditoriju. Kultūras iestādes ar dažādu akciju un festivālu palīdzību veicina kampaņveidīgu iesaisti, cenšoties ieinteresēt to sabiedrības daļu, kas dažādu iemeslu dēļ kultūras dzīvē piedalās retāk.
No vienas puses, es varētu piekrist, ka muzejiem vajadzētu būt interaktīviem, lai veicinātu mērķauditorijas iesaisti, bet no otras – manuprāt, muzejs ir Muzejs, un pogu spaidīšana, striķīšu raustīšana, putras vārīšana gadsimtu senu trauku replikās devalvē šo institūciju. Vai tā ir atgriešanās pie jautājuma, kas ir māksla? Kam vispār ir jāatrodas muzejā? Varbūt vienkārši vieni muzeji ir domāti bērniem, bet citi pieaugušajiem, jo tikai viņi spēj noturēt savu uzmanību uz garlaicīgajiem eksponātiem, ar pietāti klusi sperot čīkstošus soļus pa ievaskoto parketu.
Jāpiekrīt, ka pieradināt bērnu pie muzeja kā institūcijas un vispār pie žanra "muzejs" var ar interaktīviem tingeltangeļiem, jo bērns ir bērns un uzmanības koncentrēšanas laiks, izpratne un stīva miera stāja ir ierobežota laikā. Tomēr, vai, bērnam augot un topot pieaugušam, tradicionālais Muzejs ar sīkiem eksponātiem vitrīnās viņam nešķitīs "kaut kas nepareizs", jo bērnībā visi muzeji bija izskrienami, izraustāmi, spaidāmi, grozāmi, krāsojami un darbnīcojami? Vai gājiena rezervēšana uz "Svēto vakarēdienu" Milānā un tā apskate var kļūt interaktīva? Varbūt ir eksponāti, ko nevar padarīt par preci (commodity) un izklaidi disnejlendizētā vietā? Īstenībā Disnejlendā tiek ieguldīts liela cilvēku skaita milzīgs darbs, lai tūkstošiem apmeklētāju radīto dienas nolietojumu varētu padarīt par nebijušu līdz nākamajam rītam. Būtībā tā ir zināma veida verdzība, kas tiek izmantota, lai uzturētu simulakru, kurš piedāvā dzīvot iluzoras estētikas ietvertās konstruētās vērtībās un etalonos.
Muzeju nakts ir viens no festivāliem, viena no disnejlendizācijas fenomena izpausmēm, kuras mērķauditorijas lielu daļu sastāda tieši ģimenes. Šādas akcijas mērķi ir dažādi: Latvijai tas nozīmē neatpalikt no citām valstīm, kur šāda veida akcijas notiek bieži; piesaistīt maksimāli daudz cilvēku apmeklētāju statistikai un dokumentēšanai (pēc Kultūras ministrijas datiem šogad apmeklētāju skaits pieaudzis, un saskaitīti 228 242 apmeklētāju visā Latvijā[3]); nopelnīt (veikali, kafejnīcas utt.); un galu galā – kā viena no pēdējām prioritātēm – veicināt cilvēku informētību par muzeju atrašanās vietu, saturu u.tml.
Bērniem šis pasākums ir grūts, tā ir izturības pārbaude un vecāku nervu kutināšana, taču līdz zināmam brīdim tas ir arī foršs notikums. No bērniem nav jāsagaida pacietība stāvēt garumgarās rindās vai tolerance pret apkārtējā pūļa plūsmu un grūstīšanos. Tāpat no bērna nav jāpieprasa ieinteresētība ekspozīcijā, kas nav redzama aiz daudzo apmeklētāju stāviem un kurā tāpat nav iespējams iedziļināties, jo straume gāžas virsū un nes tālāk. Tusiņa pēc – kāpēc gan ne! Bet izziņas un žanra prakses dēļ jāizvēlas kāda no ne-muzeju dienām. Vajadzētu veicināt, lai Muzeju nakts ir nevis vienīgā reize gadā, kad cilvēks nonāk muzeja telpās, bet lai tā kļūst par pietiekami pievilcīgu un tādējādi regulāri praktizējamu nodarbi. Manuprāt, lai to panāktu, nav vajadzīga disnejlenda un tingeltangeļi.
Starp citu, kādā ne-muzeju dienā bijām devušies uz Dabas muzeju, kur apskatījām taksodermistu sniegumu, un tad nonācām augšējā stāvā – pašā interesantākajā ekspozīcijā. Mēs ar dēlu stāvējām un pētījām galvaskausus, kad mums garām pagāja kāda māte, sacīdama abiem saviem bērniem: "Tikai neskatieties uz tām miroņgalvām!" Tā mums bija iespēja turpināt apbrīnot galvaskausus un embrijus burkā neviena netraucētiem. Diemžēl Anatomikumā ieeja mums vēl ir liegta līdz dēla 15 gadu vecumam.
[1] Amerikas Dabas vēstures muzejs
[2] Inas Strazdiņas saruna ar franču domātāju Bernāru Sordē "Vērtību Federācija". Latvju Teksti. 2 [18]/ 2014. 22. – 25. lpp.
[3] /raksts/7312
2