Jautājums par radošas personības atbildību, nonākot saskarsmē ar varu, joprojām "noliek pie vietas" manas intelektuālās ambīcijas. Jo man nav atbildes.
Latvijā šī tēma nav sveša – vieniem tā izpaudusies kā domu apmaiņa par nošķīrumu Imants Kalniņš – komponists un Imants Kalniņš – Putina simpatizētājs; citiem fokuss bijis uz režisoru Alvi Hermani, vēl citiem – grupu "Prāta vētra" utt.
Neizbēgami ieslīgstot subjektīvismā, jāsaka, ka mani pašu šī tēma pavada teju kopš pusaudža gadiem – esmu veidojies kaislīgu grāmatu lasītāju un vācēju ģimenē, kurā vecāki turklāt bija antikomunisti vēl krietni pirms laika, kad "auseklīšus" sāka spraust pie atlokiem visi, kuriem nebija slinkums. Manu vecāku savāktajā, tolaik, iespējams, vienā no labākajām privātajām bibliotēkām bija "Latvijas laikā" izdotais Virza un arī tolaik izdotais Sudrabkalns, un par pēdējo tēvs filologs teica, ka pirms okupācijas šamējais esot bijis gluži labs dzejnieks, bet tad gan sevi diskreditējis. Bija "latviešu tautas nodevējs" Andrievs Niedra, un bija "lielinieku" Kurcijs. Citiem vārdiem sakot, nācās apjaust, ka viens un tas pats cilvēks var būt izcils dzejnieks un vienlaikus politikā gļēvs vai tuvredzīgs.
Tomēr kaut kā šī nojausma netraucēja. Un netraucē. Man joprojām patīk Ezras Paunda dzeja par spīti tam, ko viņš sastrādājis Musolīni Itālijā, Pablo Nerudas dzeja, lai gan PSRS nekad nedzīvojušo intelektuāļu koķetēšana ar komunismu mani tracina.
Tomēr vienlaikus ir nojausma, ka nav tik vienkārši, ka nevar teikt: ja vien mākslinieka profesionālais veikums ir pārliecinošs, nav svarīgas viņa attiecības ar ideoloģiju, ko viņš tur sarunājis vai sadarījis t.s. politikā.
Tālāk dažas absolūti subjektīvas versijas.
Mākslinieka sabiedriskās aktivitātes man liekas sekundāras savā nozīmīgumā tad, ja šis cilvēks patiešām ir ticējis konkrētajai ideoloģijai. Manai politiskajai garšai, protams, tīkamāka ir, piemēram, Harmsa attieksme pret apkārtējo politisko realitāti, tomēr boļševiku nīdējs manī akceptē arī Majakovski, jo, kā man šķiet, Majakovskis neizlikās. D'Annuncio rosīšanās Itālijas politikā man liekas, delikāti izsakoties, savdabīga, tomēr šajās avantūrās viņš, manuprāt, bija patiess (šeit kolorīts ieskicējums).
Lai kādas ģeķības (manā skatījumā) mākslinieks būtu sarunājis par t.s. sabiedriski politiski nozīmīgām tēmām, viņa radošās izpausmes ir man būtiskākas tad, ja sabiedrisko aktivitāšu, lai cik skaļas tās būtu bijušas, reālā ietekme ir bijusi ierobežota. Piemēram, var ilgi debatēt par itāļu futūristu ideju saistību ar fašismu, tomēr mana versija ir, ka tā tomēr vairāk bija, piedošanu, ņemšanās intelektuāļu vidē, līdz ar to es futūristu sarunāto "sviestu" par muzeju iznīcināšanu, kara attīrošo lomu utt. (te pilnā krāšņumā) savā kā kultūras lietotāja statusā viņiem, ja tā var teikt, piedodu. Jo dzejnieki un gleznotāji viņi ir ļoti interesanti. Tas pats attiecas uz japāni Jukio Misimu vai rumāni Mirču Eliadi. Varu pašķobīties par šādu kungu politiskajiem uzskatiem (Eliades gadījumā jaunības gados), tomēr nedomāju, ka tie vērā ņemami ietekmēja politiku, sabiedrības noskaņojumu.
Un, protams, man mute neveras pārmetumiem, ja mākslinieks ir spējis par saviem politiskajiem izteikumiem vēlāk kritiski reflektēt, atzīt kļūdas. Par laimi, te piemēru netrūkst.
Un tad ir situācijas, kad man jāsaka: tas, ko tu esi darījis ārpus daiļrades, ir, piedod, svarīgāk. Lielākoties runa ir par gadījumiem, kad radošās personības un varas attiecību pamatā ir bijis prasts konjunktūrisms. Šī situācija, protams, neattiecas tikai uz 20. vai pat 19. gadsimtu. Es nespēju nopietni uztvert Seneku kā filozofu, zinot viņa politisko darbību. Es nespēju apbrīnot Roterdamas Erasma sacerēto tekstu drosmi, zinot, cik gļēvi viņš rīkojās dzīvē. Un tā tālāk.
Bet ko nu par tik seniem laikiem.
Aizvadītā gada nogalē iznāca Voldemāra Hermaņa grāmata "Zem LKP kupola". Lielākoties tajā izklāstītas kompartijas funkcionāru versijas, bet ir arī t.s. kultūras darbinieku epizodes. Un – uzrunātie ir gatavi pavīpsnāt par citu karjerismu vai sistēmas nejēdzībām, bet neviens – neviens! – nenožēlo pats savu rosību totalitāras, slepkavnieciskas iekārtas varas hierarhijā. Īsi sakot, ja mēs runājam par situāciju, kad radošās personības sadarbība ar varu, ar ideoloģiju ir svarīgāka par viņa profesionālo sniegumu, tad diemžēl jāsecina, ka man – man personīgi, par citiem neņemos spriest – tepat Latvijā šādu gadījumu ir pretīgi daudz. Mūsu padomju laika un joprojām gana spriganā t.s. radošā inteliģence uzrāda apbrīnojami daudz piemēru maucībai šī vārda tiešā nozīmē. Visa šī vāvuļošana par "zemtekstiem", kas esot stiprinājusi latviešu tautu, ir blēņas. Visi šie Peteri, Skulmes & Co. ir atbildīgi par to, ka ar savu mākslu – daudzos gadījumos izcilu – viņi leģitimizēja noziedzīgu režīmu, radīja ilūziju par citu realitāti tajā, kalpoja par, kā saka, tvaika nolaidējiem. Viņi, "klasiķi", ir līdzatbildīgi šizofrēniskajā situācijā, kad "letiņi" gāja gan uz Dzejas dienām gan 1. maija demonstrācijām, dziedāja līdzi "Mikrofona aptaujas" noslēguma koncertiem televīzijā un mītiņos nosodīja "imperiālistus", turklāt nesaskatot šajā vājprātā neko ārkārtēju. Ne jau kompartijas funkcionāri, bet gan pašmāju inteliģence uzturēja domu, ka "latviešiem tieši vajag stāties partijā, jo tā var kaut ko ietekmēt". Šie mūsu "gara titāni" var stāstīt, cik grib, par savu varonīgo lomu neatkarības atjaunošanā un par to, ka viņi jau astoņdesmitajos gados, dzerstīdamies okupācijas režīma sarūpētājā komfortā, esot sapņojuši par komunisma sabrukumu. Realitātē viņi apkalpoja – ar visnotaļ izdevīgiem nosacījumiem – okupācijas režīmu. Šie tipāži ir tik gļēvi, ka sapinas melos – no vienas puses, viņi "neesot zinājuši" par režīma noziegumiem (kas ir neticami tik mazā populācijā), no otras puses, esot bijuši režīma drupinātāji.
Līdz ar to es – uzverot, ka tas ir subjektīvs skatījums, – tēmā "radošas personības atbildība par līdzdalību politikā" redzu, ka rezultātā man "izkrīt" pēckara Latvijas kultūra. Šo cilvēku konjunktūrisms man ir svarīgāks par viņu talantu. Jo vairāk tāpēc, ka viņi, ar retiem izņēmumiem, negrib savu atbildību atzīt.
Varbūt mazāk ķidāsim Martina Heidegera vai Alekseja Tolstoja, Knuta Hamsuna vai Bertolda Brehta gadījumus – ja ņem vērā populācijas nelielo apmēru, mēs varam citas populācijas apsteigt kategorijā "konjunktūristiskā radošā inteliģence".
Bet, iespējams, man nav taisnība, jo esmu pārāk jauns, lai izprastu, ko nozīmēja būt rakstniekam, māksliniekam utt. okupācijas apstākļos.
14