"Bez nosaukuma", foto - Katerina Plotnikova
 
Komentārs
07.04.2014

Mūsu stāsts uzvarējis

Komentē
6

Krievijas iesaistīšanās Ukrainas krīzē un Krimas pievienošana iezīmē sākumu ilgtermiņa ģeopolitiskām izmaiņām. To rezultātu joprojām ir grūti paredzēt. Tomēr jau šobrīd mēs varam runāt par pagaidu uzvarētājiem un zaudētājiem ES valstu vidū, kuru ģeopolitiskos "stāstus" nesenie notikumi ir vai nu apstiprinājuši, vai arīdzan apšaubījuši. Līdz nesenam laikam Eiropā nav bijusi vērojama nekāda vienprātība par bloka vēlamo attieksmi pret Krieviju, un, lai gan šāds konsenss nav redzams nekur pie horizonta, tomēr pēdējā laika notikumu attīstība ir stiprinājusi dažas pozīcijas un vājinājusi citas. Šīs līdzsvara izmaiņas var skart arī ES kopīgās attieksmes pret dažu dalībvalstu drošības problēmām. Runa šeit vispirms ir par valstīm ar lielām krievvalodīgām minoritātēm – Latviju un Igauniju.

Polija un trīs Baltijas valstis ir jau ilgāku laiku pazīstamas ar savu "stingro" līniju attiecībā pret Krievijas Federāciju. Šajās valstīs politiskās elites lielākoties ir redzējušas Krieviju kā revizionistisku, slēpti imperiālistisku valsti, fundamentāli svešu Eiropas vērtībām – tiesiskumam, politiskajai konkurencei un cieņai pret indivīda tiesībām. Pēc šo elišu ieskatiem, Krievija nekad nav uzlūkojusi savas "tuvās ārzemes", jo īpaši bijušās PSRS republikas, kā pilnībā suverēnas valstis, pret kurām vajadzētu izturēties ar cieņu. Iebiedēšana, starptautiska šantāža, ekonomiski pazemojumi ir bijuši tās iecienītākie instrumenti attiecībās ar savām bijušajām kolonijām. Īpašu lomu ir spēlējušas krievvalodīgās minoritātes Latvijā un Igaunijā. Kremlis ir tās nepārtraukti "palestinizējis" nolūkā traucēt šo valstu stingri pro-rietumnieciskajām elitēm. Pateicoties mediju varai un skaļiem paziņojumiem par "krievvalodīgo aizstāvību", Krievijas Federācijai ir izdevies atsvešināt ievērojamu daļu krievvalodīgo no jaunajām Baltijas demokrātijām, iespējams, lai izmantotu tos kā savas marionetes kādā lielākā ģeopolitiskā spēlē. Tad, kad pienāks laiks.

Ja šāds ir bijis Baltijas elišu dominējošais naratīvs, nav nekāds brīnums, ka Ukrainas notikumi ir būtiski palielinājuši tā ticamību. Par spīti Krievijas centieniem aizstāvēt pašas stāstu par savām leģitīmajām interesēm, par ukraiņu fašisma briesmām un savu tautiešu aizstāvību, Polijas – Baltijas versija izskatās arvien ticamāka. Krievija patiešām lolo ģeopolitiska revanša ambīcijas postpadomju telpā; tā nerespektē starptautiskās tiesības; tā labprāt izspēlē "tautiešu" kārti kā ieganstu ģeopolitiskam revizionismam; un visbeidzot – tā nepārprotami vēlas torpedēt tos demokrātiskos režīmus savā pierobežā, kuri izvēlas alternatīvu, t.i., rietumniecisku orientāciju. Ja vēl nesen šādu bažu pieminēšana Eiropā radīja pārmetumus "biedēšanā", "panikas celšanā" un "Krievijas demonizācijā", tad šobrīd reakcijas visdrīzāk būtiski mainīsies. Tās gūs vairāk uzmanības pat tad, ja tiks atrasts kāds diplomātisks risinājums Ukrainas krīzei un tiks novērsta tālāka eskalācija.

Tātad – varētu secināt: poļu-baltiešu stāsts ir uzvarējis. Turpretī tas, kā šī uzvara ietekmēs pašus uzvarētājus, ir pavisam cits jautājums. Runa būs vispirms par Latviju. Protams, tā kā Latvijas politiskās elites stāstu tagad atbalsta un apstiprina vispārzināmi fakti, tas varētu pamatoti kalpot kā mandāts pašmāju "stingrās līnijas" piekritējiem attiecībā uz Latvijas krievvalodīgajiem. Kā nekā – Krimas krievvalodīgie, jo īpaši padomju armijas veterāni, visnotaļ kaislīgi atbalstīja atdalīšanos un pussalas pievienošanu Krievijai. Tātad, lai novērstu līdzīgus scenārijus Latvijā, ir nepieciešams ieviest pasākumus, kas ar administratīviem līdzekļiem ierobežotu krievvalodīgo ietekmi sabiedrībā un palielinātu viņu lojalitāti Latvijas valstij. Dažas pazīmes liecina, ka šāda pieeja ir visai populāra starp Latvijas lēmumu pieņēmējiem. Joprojām tiek aktīvi diskutēts par krievvalodīgo skolu slēgšanu; ir aizliegta viena Krievijas propagandas kanāla retranslācija; tikko Latvijas puse atcēla ieplānoto vizīti Maskavas Patriarhāta Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarham Kirilam – šim patriarhātam pieder arī Latvijas Pareizticīgo baznīca ar tās apmēram 300 000 locekļiem.

Tomēr tas vēl nav viss stāsts par Ukrainas krīzes ietekmi uz Latvijas politiku. Un – par spīti īstermiņa sajūsmai par mūsu "uzvarējušo stāstu" – otrs process var izrādīties krietni nozīmīgāks ilgtermiņā. Krīze ir radījusi ne tikai plašu izpratni par Latvijas vieglo ievainojamību. Tā ir radījusi arī nojausmu par to apmēru, kādā Latvija ir atkarīga no Rietumu drošības organizācijām – vispirms no ES un NATO. Ņemot vērā Krievijas militāro izrādīšanos reģionā, fakts, ka Latvija vienatnē nevar sevi aizstāvēt, kļūst skaidrs arvien lielākam skaitam valsts iedzīvotāju neatkarīgi no etniskās piederības. Arī etniskās polarizācijas un ekstrēmisma draudi var tikt vērtēti no krietni "eiropeiskākas" perspektīvas: civilizēta dialoga iedibināšana starp abām etniskajām grupām ir priekšnoteikums Latvijas efektīvai iesaistei Rietumu drošības struktūrās. Raugoties no šā skatupunkta, Ukrainas krīze ir ne tikai piesaistījusi uzmanību Baltijas valstu krievvalodīgajām minoritātēm. Tā ir arī parādījusi, ka pastāv cieša saistība starp lingvistisko un etnokulturālo minoritāšu iesaisti valsts dzīvē no vienas puses un nacionālo drošību no otras puses. Vāji integrētu minoritāšu jautājums var kļūt par Eiropas kopīgās drošības jautājumu visai burtiskā nozīmē. To vajadzētu ņemt vērā gan pašmāju politiskajām elitēm, kuras labprāt izmanto šos etniskos jautājumus savam priekšvēlēšanu populismam, gan arī starptautiskajām organizācijām, kuras vislabprātāk izvairās no šādiem jautājumiem, uzskatot tos par nebūtiskiem saviem lielizmēra plāniem un projektiem.

Tēmas

Vēlies atbalstīt interneta žurnāla Satori.lv darbību? Ziedo skaistākai nākotnei! Un sirdij silti!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
6