Mūzika
05.06.2018

Mūsu Baltais nams. 2. daļa

Komentē
0

(Raksta sākumu lasiet šeit.)

Nacionālā opera okupācijā un diasporā

Padomju okupācijas laikā (arī vācu okupācija laikā 40. gadu sākumā) Nacionālās operas kā nacionālās kultūras nesējas loma ir vairāk dekoratīva, artikulējot nacionālo savadabību, tomēr nevar noliegt, ka dažādas manipulācijas ar t.s. "nacionālo" repertuāru palīdzējušas to saglabāt līdz mūsdienām, vienlaikus nostiprinot tā simbola statusu latviešu kultūrā, kā tas ir ar Alfrēda Kalniņa "Baņutu" un Jāņa Mediņa "Uguni un nakti". Īpašu nozīmi ieguva arī tās tautasdziesmu un to apdaru, kā arī tautas deju melodijas, kas iekļautas operu partitūrās. Muzikologs Arnolds Klotiņš, atsaucoties uz komponistu, kritiķi un pirmo Latvijas Nacionālās operas direktoru Jāni Zālīti, kurš 1941. gadā ar zināmu ironiju atzinis, ka citu mūzikas veidu vidū opera vislabāk spējot iedvest sociālistisko ideoloģiju, raksta: "[..] opera nerakstītajā sovjetiskajā žanru hierarhijā tik tiešām ieņēma augstu vietu – varbūt tūlīt aiz masu dziesmas, un arī okupētajā Latvija operas teātra darbībai tika pievērsta liela uzmanība, protams, arī īpašās reprezentācijas dēļ, ko allaž uzņemas valsts finansēts operteātris." [1] Paradoksāli, piemēram, ka Alfrēda Kalniņa Jāņu dziesmas apdare korim "Pavadām (i) Jāņu dienu" pēc padomju varas pasūtinājuma saistībā ar gatavošanos latviešu mākslas dekādei Maskavā kļuva par operas "Baņuta" tā saucamo "optimistisko" finālu Baņutas un Vižuta traģiskās dubultpašnāvības vietā, kas atbilda autora oriģinālajai iecerei un partitūrai. Režisors Jānis Zariņš atceras, ka izšķiroša bijusi diriģenta Aleksandra Hauka argumentācija: "Hauks prata labi motivēt: kas tad operā pret ko galu galā cīnās – vai varoņi? Tie taču ir tautas pārstāvji, tautas domu, vēlmju izteicēji. Tauta ir īstā likteņu lēmēja, tā arī lemj Baņutas un Vižuta likteņus." [2] Ar šo "optimistisko" finālu, kad tauta atbrīvo abus mīlētājos no dotā zvēresta un viņi dodas pretī gaišajai nākotnei Jāņu dienas rītā, "Baņuta" padomju laikā piedzīvoja veselus sešus iestudējumus (1941, 1945, 1953, 1955, 1968, 1979), nenoliedzami kļūstot par vienu no latviešu nacionālās kultūras simboliem operas žanrā. Tikmēr "Uguns un nakts" okupācijas laikā iestudēta tikai divas reizes – 1966. un 1987. gadā. Vienlaikus, protams, tika rakstītas un iestudētas dažādas sociālistiskā reālisma operas, kuras atsevišķos gadījumos varbūt būtu apskatāmas latviešu mūzikas vēstures kontekstā, taču tam būtu jāvelta atsevišķs pētījums, ņemot vērā padomju okupācijas laika specifiku, kuram joprojām akadēmiskos pētījumos ne vienmēr izdodas atrast adekvātu diskursu.

Diasporas diskursu saistībā ar latviešu operām aktualizēja diasporas latviešu sabiedrība un Operas ģilde, finansējot Amerikā dzīvojušā latviešu komponista Bruno Skultes operas "Vilkaču mantiniece" iestudējumu LNO. Sākumu šai operai komponists sacerēja 20. gs. 40. gadu beigās, atrodoties bēgļu gaitās Vācijā, vēlāk operas pilnu instrumentāciju pabeidza diriģents Andrejs Jansons. Jāpiebilst, Skulte Vācijā aktīvi iesaistījās mūzikas dzīves organizēšanā, strādāja ar Berlīnes Radio orķestri, Herenvikas bēgļu nometnē pie Lībekas nodibināja latviešu jaukto kori, bet Oldenburgas operā pat latviešu operas trupu. Operas libreta pamatā ir Ilonas Leimanes romāns par divām kaimiņos dzīvojošām dzimtām – Dievlodziņiem un Vilkačiem – un to naidu, māņticību, mīlestību starp Vilkaču mantinieci Marutu un Dievlodziņu dēlu, par Jāņu nakts maģijā ieņemtu pēcnācēju, ko tēvs un viņa dzimta neatzīst, un beigās lielu ugunsgrēku, kā rezultātā tiek atrisinātas mantiskās nevienlīdzības problēmas un sākta jauna dzīve. Pasaules pirmizrāde notika Rīgā, 2011. gadā. Operas partitūrā ir daudz atsauču uz latviešu tautasdziesmām, taču to stilistika un pat zināma nacionālromantiska sentimentalizācija (piemēram, "Pūt, vējiņi"), kā arī tautasdziesmu pārvēršana par operas ārijām atbilstoši priekšstatam par operu kā augstāko mākslas formu un attiecīgs to izpildījums tomēr liecināja par to, ka pusgadsimta laikā ir notikušas būtiskas pārmaiņas nacionālās kultūras reprezentāciju uztverē, turklāt tās atšķiras Latvijas un latviešu diasporas skatījumā. "Vilkaču mantinieces" izrādes lika secināt, ka 21. gadsimtā latviešu opera īsti nevar kalpot par nacionālās kultūras un identitātes simbolu par spīti atpazīstamām latviešu kultūras zīmēm partitūrā, tekstā un iestudējuma vizuālajā risinājumā. Arī laikmetīgās latviešu komponistu operas, kas tiek samērā regulāri pasūtinātas un apmēram reizi divos gados iestudētas LNOB, nepiesaista pastāvīgu publikas uzmanību un ir aktuālas vien pāris sezonu. Šobrīd gan tikko noslēdzies simtgadei veltīts libretu konkurss, kurā iesniegti 16 libreti, tā ka domājams, ka bez latviešu operām neiztiksim arī turpmāk, taču vairāk profesionālās mākslas, ne nacionālās kultūras kontekstā. Toties vērts pievērsties citam fenomenam, kas saistīts ar Latvijas Nacionālās operas un baleta tēlu Latvijas sabiedrībā.

Gadsimta griežos latviešu kultūratmiņā nostiprinājies specifisks koncepts "Baltais nams", kuru vērts analizēt saistībā ar Latvijas Nacionālās operas uztveri latviešu sabiedrībā, jo šis koncepts funkcionē tikai latviešu valodā, bet, ja atsaucamies uz vācu eksistenciālistu un hermeneitiķi Martinu Heidegeru, valoda ir esamības māja. Semiotiķi Jurijs Lotmans un Boriss Uspenskis, pētot kultūras semiotiskos mehānismus secinājuši: tā kā kultūra ir atmiņa jeb pārdzīvotā pieraksts kolektīvajā atmiņā, tā ir neizbēgami saistīta ar iepriekšējo vēsturisko pieredzi. Kultūru nav iespējams konstatēt tās rašanās brīdī, bet tikai post factum [3] Līdzīgi ir ar šādām metaforiskām konstrukcijām, kuru nozīmi var izprast tikai post factum, konstatējot to noturību un piesaisti konkrētam sociālvēsturiskajam kontekstam. Apzīmējums "Baltais nams", kas funkcionēja latviski runājošajā sabiedrībā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā kā poētisks apzīmējums primāri LNO ēkai, vēlāk arī teātrim un nacionālam simbolam. Neapšaubāmi, tulkojot šo apzīmējumu uz citām valodām (piem. angliski White House apzīmē ASV parlamentu, ko latviski arī tulko kā "Baltais nams"), var rasties pārpratumi. Koncepts "Baltais nams" saistībā ar LNO radies un lietots pirmās brīvvalsts laikā, tas lietots sabiedrības apritē un presē. Taču ar nepārprotami nacionālsimbolisku nozīmi fiksēts pēc Otrā pasaules kara latviešu diasporas presē Amerikā, Kanādā, Austrālijā, Anglijā, Vācijā utt., kā arī uz Ameriku emigrējušo operas solistu Marisa Vētras un Ādolfa Kaktiņa memuāros – Marisa Vētras "Mans Baltais nams" (1954, Latvijā: 1991) un Ādolfa Kaktiņa "Dzīves opera" (1965, Latvijā: 1992). "Baltais nams" abiem māksliniekiem simbolizē piederību, mājas gan šaurākā nozīmē kā "savu" darbavietu (abiem bija iespēja dziedāt arī citu valstu operās), gan plašākā – dzimtenes nozīmē, bet baltās krāsas simbolika saistīta gan ar tiešo nozīmi – operas ēkas balto krāsu, gan pārnestās nozīmes – labā, skaistā, cēlā, sirdij tuvā jēgu: "Kaut gan Eiropā bija vairāki līdzīgi operu nami, mūsu sirdīs mūsu Baltais Nams bija pats daiļākais un jaukākais. Ar savu operas namu mēs varējām lepoties. Bija jāgādā par to, lai varētu lepoties arī paši ar savu operu. Tas bija jādara pašiem. Uzdevums nebija viegls. Stāvoklis bija katastrofāls. Smagi izpostītā Latvija pārdzīvoja piekto kara ziemu, un tieši tagad komunistu valdība vienā dienā gribēja pārveidot visu saimniecisko un politisko struktūru, izārdot saimnieciskās bāzes atliekas un bez pieredzes un līdzekļiem mēģinot radīt kaut ko jaunu [4]. (Ā.Kaktiņš "Dzīves opera", 126)

Kārlis Dziļleja darbā "Rīga – teātru pilsēta" piedāvā vēsturisku ieskatu 1919. gada notikumos saistībā ar Baltā nama nodošanu Latvju operai, atgādinot, ka Rīgas pilsēta ēku latviešu teātrim tā arī neuzcēla, bet 1919. gada vasarā 1. Kurzemes divīzijas štābs rekvizēja Pilsētas teātra ēku latviešu izrāžu un koncertu sarīkošanai [5], par ko savukārt Rīgas vācbaltiešu sabiedrība bija visai sašutusi, jo, kā izsekojis muzikologs Mikus Čeže, pētot starpkaru perioda vācu tekstus, kur pieminēta LNO, "pēkšņi Vācu opera kļuva par Latvijas Valsts operu" un latvieši tagad Rīgas viesu priekšā lepojoties ar vācu namiem un pieminekļiem kā savas kultūras objektiem" [6]. Mariss Vētra, savukārt, savā atmiņu grāmatā "Mans Baltais nams" ievadā raksta: "Es Balto namu mīlēju. Tas bij – m a n s Baltais nams un es tam piederēju tāpat kā latvju zemnieks pieder savai zemei un savai mājai. Taču šī izjūta nekādā ziņā nebija individuāli tikai mana. Ar to bija saindēts ikkatrs, kas iegāja Baltā nama sienās un ienesa tajā vai iznesa no tā kādu daļu no sevis." [7]

Mariss Vētra apzīmējumu "Baltais nams" lieto konsekventi kā Nacionālās operas sinonīmu, turklāt daudz biežāk runājot gan par ēku, gan par teātra dzīvi un cilvēkiem: "Dekorāciju gleznotāju Baltajā namā ir bijis daudz.[..]. [..] Baltā nama inspektors Lielmanis gribēja ietaupīt operas līdzekļus [..] Nav pārskatāmi un analizējami visi tie uzvedumi, kur Pēteris Rožlapa Baltajā namā ir ielicis savu darbu, gaumi un zināšanas." [8] "Baltā nama" semantika ietver gan konkrētu vietu jeb locus (pēc Lotmana) Rīgas kā pilsētas fiziskajā telpā, gan konkrētu atmiņu jeb domu telpu abu minēto autoru, bet, spriežot pēc Marisa Vētras izteikuma, arī plašākas sabiedrības kolektīvajā jeb kultūras atmiņā saglabāto simbolu.

Abas šīs atmiņu grāmatas Latvijā iznāk tikai pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Atmodas laikā, jau pēc PSRS sabrukuma un neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanas, tādējādi caur "Baltā nama" tēlu aktualizējot arī saikni starp atjaunoto un iepriekšējo Latvijas valsti. Operas kā simbola statusu pastiprina arī fakts, ka laikā starp 1990. un 1995. gadu LNO ēkā notiek kapitālais remonts, kura dēļ faktiski ir izjaukts teātra mākslinieciskās darbības ritms, jo liela daļa vadošo un jauno, daudzsološo solistu skolojas, papildinās un strādā ārzemēs, daļa pensionējas, bet daļa darbojās gandrīz kā ceļojoša teātra trupa festivāla režīmā. Par šo laiku 1995. gadā tapa Silvijas Līces monogrāfija – grupas portrets par tā laika operdziedātāju dzīvi "Bez Baltā nama". Arī šeit grāmatas nosaukumā atbalsota Operas kā šoreiz "zudušo māju" simboliskā nozīme, atbalsojot Marisa Vētras trimdas atmiņu grāmatu, acīmredzot pretendējot uz salīdzinājumu starp Vētras izjūtām Amerikā, glabājot atmiņas par brīvās Latvijas Balto namu un Latvijas operdziedātāju izjūtām Operas ēkas kapitālā remonta laikā. Autore raksta: "Viegls nebija šis laiks, šķiet, nevienam, kura sirdij tuvs Baltais Nams. Un tomēr – opera bija ar mums vienmēr." [9] Viena no grāmatas varonēm, soprāns Inese Galante, daloties iespaidos par jauniegūto pieredzi Vācijā, stāsta: "Rietumu dziedātājiem liekas normāli, ka viņi dzied dažādās vietās un klejo pa pasauli kā čigāni. Mums grūti pie tā pierast. Arī man grūti pirmo reizi mūžā tik ilgi būt prom no mājām. Šķiet, tāpēc, ka mēs esam pieraduši pie kaut kā cita. Dzīvojam arvien uz vietas. Mums bija savs teātris, mūsu "Baltā māja". Mēs visi bieži, sākdami savu pieauguša cilvēka dzīvi, paliekam vecāku mājās, tai ērtajā ligzdā, kurā esam uzauguši. Grūtības ar dzīvokļiem, ar naudu... – un tā visi turas kopā. Tā, protams, ir nabadzības pazīme. Bet man tas stipri vien labāk patīk nekā rezervētas un saltas attiecības." [10]

2009. gadā Latvijas Nacionālā opera svinēja savu 90. jubileju. Jubilejas sezonai un ar to saistītajiem pasākumiem tiek piešķirts moto "Mans Baltais nams", atsaucoties uz Marisa Vētras grāmatas nosaukumu un izveidota īpaša grafiskā zīme – logotips ar šo moto. Vadmotīvs informatīvo un komunikācijas materiālu izveidē bija personiski stāsti, atmiņas, notikumi saistībā ar "Balto namu", izvēloties šos stāstus par jubilejas notikumu saturisko kodolu. Arī mūsdienu mediju telpā "Baltā nama" koncepts ir aktuāls, tas tiek lietots, kā jau minēts, gan LNO sabiedrisko attiecību leksikā, gan aktīvi izmantots plašsaziņas līdzekļos, piemēram, presē, televīzijā. Tūrisma interneta vietnē www.liveriga.lv tas parādās kā nosaukuma analogs "Rīgas Baltais nams – Latvijas Nacionālā opera". 2014. gada 29. jūlijā LNO ēkā savu 60. jubileju ar vērienu atzīmēja Krievijas šovbiznesa pārstāvis, komponists un jauno izpildītāju festivāla "Jaunais vilnis" organizators Igors Krutojs. Sociālajos tīklos un interneta komentāros paustā attieksme, no vienas puses, raksturoja Latvijas sabiedrības sašutumu par Krievijas pēdējā laika politiskajām aktivitātēm, atzīmējot, ka uz šī fona izīrēt operas namu Krievijas māksliniekiem šajā laikā ir slikts stils. Taču, no otras puses, šiem komentāriem pa vidu pavīdēja arī tādi viedokļi, ka šāds pasākums it kā "apgāna Balto namu", kas parāda šī koncepta noturīgumu un īpašo vietu latviešu kultūratmiņā.

Latvijas Nacionālā opera: Rīgas un Latvijas simbols?

Eiropas Kultūras galvaspilsētas 2014. kontekstā LNO tika pozicionēta gan kā pilsētas Rīgas, gan valsts Latvijas simbols. Saziņas un plašsaziņas līdzekļu telpā šīs divas LNO simboliskās nozīmes pārklājas algoritmā [LNO = Rīga = Latvija], kas veido apzinātu reprezentācijas stratēģiju ar mērķi veicināt Rīgas un Latvijas Starptautisko atpazīstamību. Eiropas Kultūras galvaspilsētas 2014. kontekstā uzskatāms piemērs LNO kā Rīgas un Latvijas simbola saplūšanai bija vērojams TV koncertprojektā "Dzimuši Rīgā". 6. jūlija koncertā "Dzimuši Rīgā", kuram par vizuālo fonu tika izmantota LNO ēka kā pilsētas muzikālās dzīves simbols. Jāpiebilst, tā bija arī pirmā reize, kad šāda mēroga klasiskās mūzikas pasākums notika iepriekš nepārbaudītā pilsētvides punktā – operas skvērā kā brīvdabas koncerts ar tiešraidi visā Eiropā, ko nodrošināja vācu un franču telekanāls ARTE TV un citas Eiropas televīzijas. Koncerta programmā tika sapulcināta virkne mūziķu, kuri veiksmīgi iekarojuši Eiropas un pasaules skatuvi, lai kārtējo reizi pārliecinātu pasauli par Latviju kā klasiskās mūzikas lielvalsti, kā arī ārpus programmas piesaistīti vairāki pasaules mākslas elites "smagsvari" – Mariss Jansons, Mihails Barišņikovs, Elīna Garanča, Gidons Krēmers –, kuri programmā iekļautos video palepojas, ka dzimuši nelielajā Eiropas pierobežas kultūras gara apdvestajā galvaspilsētā Rīgā, un pauž prieku, ka pilsēta, kas tikai garāmejot minēta viņu tiešsaistē, bieži skatītajās un publiski pieejamajās biogrāfijās, runājot metaforās, mēģina no apslēptas pērles kļūt par turīgās elites iekārotu kolekcijas dārglietu. Šāda publiskas vizītkartes veidošana no sabiedrisko attiecību, kultūrpolitikas un ekonomisko interešu viedokļa ir absolūti saprotama, liek aizdomāties par lokālpiesaistījuma specifiku un nozīmi globalizācijas laikmetā. Filozofiskā līmenī jautājums par lokālpiesaistījumu liek aizdomāties, vai tiešām slavenību dzimšanas vietai ir tāda nozīme, kādu tai mēģina pierakstīt tie, kas gadsimtiem vēlāk mēģina gūt kādu labumu no tās personības popularitātes, kas dzimusi A, B vai C pilsētā: vai kaut kas ārpus konkrētās vietas komerciālās publiskā veiksmes tēla būtu citādi, ja nu Mocarts būtu dzimis uz kuģa vai Šekspīrs, teiksim, cietumā. 17. gadsimta filozofs Baruhs Spinoza teicis, ka atsaukšanās uz autoritāti nav arguments. No loģikas viedokļa, protams. Bet sabiedriskajās attiecībās un pilsētas publiskā tēla veidošanas jomā darbojas cita loģika, tādēļ Zalcburga nopelna Mocarta dēļ un Rīga mēģina argumentēt savu kultūras citadeles statusu ar Riharda Vāgnera epizodisko darbību Rīgā 1837.–1839. gadā un Mihailu Barišņikovu, Marisu Jansonu vai Elīnu Garanču kā Rīgā dzimušām pasaules slavenībām. Tā kā liela daļa šo slavenību ir tieši operdziedātāji (Inese Galante, Egils Siliņš, Inga Kalna, Aleksandrs Antoņenko, Maija Kovaļevska, Elīna Garanča utt.), arī Latvijas Nacionālā opera šo faktu bieži vien izmantojusi saviem publicitātes mērķiem, lai gan formāli minētie dziedātāji koncertē LNOB tikai kā viessolisti. Lokālpiesaistījums ir būtisks nelielām valstīm un pilsētām, kas tiecas pēc plašākas atzīšanas un atpazīstamības starptautiskā kontekstā. Koncerts "Dzimuši Rīgā" bija efektīga Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014 muzikālā vizītkarte, izspēlējot vairākus trumpjus uzreiz – atgādinot, ka Rīgā šūpulis kārts vairākām Eiropas 20. un 21. gadsimta izpildītājmākslas autoritātēm (iespējams, nesvarīgi, bet no skatītāja viedokļa – interesanti), akcentējot lielo šīs mazās valstiņas talantīgu un atzītu klasiskās mūzikas interpretu īpatsvaru pasaulē ar pārliecinošiem piemēriem vairākās paaudzēs, parādot klasiskās mūzikas tradīcijas spēcīgumu un noturību kā vienu no Latvijas brīvi konvertējamām un konkurētspējīgām kultūras vērtībām.

Atgriežoties pie operas nacionālās kultūras kontekstā, ir skaidrs, ka ir lokālās un starptautiskās stratēģijas ir atšķirīgas. Lokāli, īpaši simtgades kontekstā, tiek šķietami pievērsta uzmanība latviešu operrepertuāram – jūnijā Rīgas operas festivāla viena nedēļa veltīta četriem nesenākajiem latviešu operu iestudējumiem – skanēs Andra Dzenīša "Dauka" (2012), Artura Maskata "Valentīna" (2014), Ērika Ešenvalda "Iemūrētie" (2016), Zigmara Liepiņa "Turaidas roze" (2017), notiek žūrijas darbs pie libretu konkursā iesniegto darbu izvērtēšanas, nākamajā sezonā plānots Alfrēda Kalniņa "Baņutas" iestudējums. Starptautiskā kontekstā, operu, protams, pārspēj Dziesmusvētki un dziedošās nācijas zīmols, kas reprezentē unikālo mūsu reģiona koru kultūras tradīciju. Vienlaikus Latvijas kultūras vēstnieki ir arī mūsu operzvaigznes uz pasaules skatuvēm – Elīna Garanča, Marina Rebeka, Inga Kalna, Kristīne Opolais, Aleksandrs Antoņenko, Egils Siliņš, aug arī jauni spēki. Tiekšanās pēc izcilības izpildījumā ir tas, kas raksturo Latviju starptautiskajā operas apritē. Latviešu operdziedātājas koncertē kopā ar pasaules slavenībām prestižos operteātros un festivālos. Un savā ziņā operdziedoņu panākumiem dzīvojam līdzi tāpat kā mūsu sportistu uzvarām. Tie ir mūsējie. Redzēsim, kādas jaunas vēsmas un kādas nākotnes perspektīvas mūsu Baltajā namā iezīmēs Latvijas Nacionālās operas un baleta simtgade nākamajā sezonā.

[1] Klotiņš, A. Operas darbība. Mūzika okupācijā. Latvijas Mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945. (Red. A Klotiņš), Latvijas mūzikas vēsture 20. gadsimtā, LU LFMI: 2011, 108. lpp.

[2] Briede V. Latviešu operteātris. Rīga: Liesma, 1987, 90. lpp. Zemsvītras atsauce uz sarunu ar Jāni Zariņu 1972. gada 25. maijā.

[3] Lotmans, J., Uspenskis, B. Kultūra, teksts, zīme. Rīga: Elpa 1993, 43. lpp.

[4] Kaktiņš, Ā. Dzīves opera. Atmiņu tēlojumi. (Red. E. Andersons) Rīga: Liesma, 1992, 126. lpp.

[5] Dziļleja, K. Rīga – teātru pilsēta/Rīga kā Latvijas galvaspilsēta. Rīgas pilsētas valdes izdevums: Rīga, 1932., 707. lpp.

[6] Čeže, M. Latvijas Nacionālās operas nams. Metamorfozes laikā un telpā. Mūzu bastions. Rīga: Neputns, 2014, skat. atsauci Nr. 21, uz vācu presi.

[7] Vētra, M. Mans Baltais nams. Rīga: Teātra anekdoties 1992, 1. lpp.

[8] Turpat, 162.–163. lpp.

[9] Līce, S. Bez Baltā nama. Rīga: Likteņstāsti, 1995, 28. lpp.

[10] Turpat, 129. lpp.

Lauma Mellēna-Bartkeviča

Lauma Mellēna-Bartkeviča ir mūzikas žurnāliste, kultūras pētniece un tulkotāja. Mīl svešvalodas, operu un ceļojumus. Šobrīd strādā pie promocijas darba "Riharda Vāgnera operu iestudējumi 21. gadsimtā:...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0