Galdam bija pārklāta spīdīga, pelēkzaļa vaskadrāna. Puķu raibumā pretī vērās nevainīgs, balts šķīvis ar dažām brokastu pankūkām. Saulainajā virtuves gaismā mīņājās un virpuļoja mazi putekļu kumšķi. Brīdī, kad es ienācu pa durvīm, Ārija rakņājās pa stīpotu dzelzs kasti, meklēdama sīpolu. Izdzirdusi mani ienākam, viņa satrūkās, ar mezglainajām rokām pieķerdamās lakatiņam. Es vēros Ārijā un klusēju. "Rababārs!" Es pēkšņi iesaucos, man gribējās tā skaļi un skaidri to pateikt. Drošības labad pavicināju roku ar savu guvumu. "Rababars," nu jau teicu klusāk, turpināju šūpot roku ar visu rabarberu. Ārija manī tikai noskatījās un turpināja plucināties pa sīpolu kasti. Man šķita, ka nav labi tā neteikt ne vārda, un es pieskrēju večiņai klāt, ieķēros lindrakos un mēģināju tajos šūpoties. Ārija sāka nelabi spiegt un purināt mani nost. "Vai beigsi reiz?! Skrej nu ārā un dari, kas darāms!" Kas gan man būtu bijis darāms? Viss, ko varēju padarīt, bija izdarīts. Sakņupu uz celīšiem, jutu kaklā izaugam milzu bruņurupuci, gribēju palaist to vaļā, tāpēc sāku skaļi un spalgi brēkt. Nezināju, kā citādāk ar rupuci tikt galā. Ārija pārbolīja acis, piesteidzās man klāt un uzstutēja kājās, vēl ausi paplūkāja. "Rimsties, nelabais, vai dzi'?" Es skatījos uz vecmāmuļas zeķēm: tās bija baltas ar ziliem aplīšiem, uzvilktas pa virsu sinepju brūnām kaprona zeķbiksēm. Ārija visu mūžu bija strādājusi zivju paviljonā par pārdevēju. Tur viņas visas kā māsiņas krāsiņas valkāja vienādas kaprona zeķubikses, kam pāri pārvilktas mazās zeķītes: jo raibākas un bērnišķīgākas, jo labāk. Ārija man bija mīļa vecmāmuļa, labākas es nezināju. Viņa bija mans vecvecāks, jo vienīgā.
Es apmetos uz papēža un diebu laukā pa durvīm. Ak, saule, vējiņš! Izmetu riņķa danci ap māju, tad šķūnīti un iekšā smilškastē. Labu pusstundu vienatnē cēlu pilis ķeizariem un princesēm, man bija vairākas glītas plastmasas formiņas, viena pat kā bizbizmārīte. Ar to gan pilis celt nevarēja, jo kurš gan vēlētos dzīvot bizbizmārītes pilī? Tām jābūt varenām, ar torņiem, tādām, par kurām apskaustu un brauktu aplūkot no trejdeviņām zemēm. Saule karsēja vareni, mani gaišie mati vasarā izbalēja pavisam balti, bet āda iedega kā zīdaina piena šokolāde. Kā man gribējās kaut ko saldu! Nez, vai vecmāmuļa pusdienā izceps arī savu ābolu rausi? Āboli mūsmāju pagrabā glabājās vēl kopš rudens, tie bija nelieli, bet sarkani, apaļi un saldi. Sula tecēja gar zodu, kad tajos iekodos. Dzert arī gribējās. Ieskrēju atpakaļ mājā, lai sameklētu balto rūgušpiena krūku. Tā stāvēja uz virtuves krāsniņas, ko vasarās nemēdzām kurināt, ēst gatavošanai vecmāmuļa bija pasākusi izmantot gāzes plītiņu. Tai bija jāmaina balons apmēram ik pēc trim mēnešiem. Tajās reizēs sētā iebrauca milzīgs auto ar brezenta pārsegtu kravas kasti, no kuras spīdēja vairāki sarkani gāzes baloni. Divi vīri rudiem matiem tos izcēla un ievietoja mūsu necilajā virtuvē. Vecmāmuļa balonu parasti uzreiz apsedza ar kādu puķainu vai rūtainu drānu, kāda nu tai mirklī bija pa rokai. Tā nu balons pilnībā iekļāvās mūsmājas interjerā.
Satvēru rūgušpiena trauku abās brūnajās rokās un aizgūtnēm dzēru. Skābenie piena kunkuļi sitās kaklā kā zivtiņas. Es noliku krūku un noslaucīju muti ar roku. Uz tās lāsojot palika dažas piles baltās dziras. Skatījos apkārt, vecmāmuļu nekur neredzēju. Uz galda bija pieplacis pussagriezts sīpols, tam blakus kartupelis un burkāns. Ābolus, krējumu, olas, miltus un cukuru nekur neredzēju. Nopūtos. Tā bija diezgan droša zīme, ka ābolkūkas šodien nebūs. Kur ir vecmāmuļa? "Vecomāām!" skrēju uz mazo istabu, kas no virtuves bija atdalīta ar kožu caurēstu seģeni. Tā vienmēr iekoda rokā, kad pieskārās, vecuma izbalējusi un sacietējusi. Īsta vilna, sacīja vecmāmuļa. Centos segai nepieskarties, bet ieslīdēt istabā pavisam vieglītēm, tikai mazliet ar plecu pagrūžot kodēju. Mazajā istabā bija tumšs, jo vecmāmuļa aizkarus mūždien turēja aizvilktus: viņai nepatika, ja pārāk daudz saules saskrēja un naktī nevarēja aizmigt. Gultā gulēja liela piramīda. Vecmāmuļa bija saliekusi kājas ceļos, un tās izskatījās pēc smailes. Viņa mazliet vaidēja, mazliet tā kā kunkstēja, un man tas nemaz nepatika. Pieskrēju klāt un, lielās acis iepletis, lūkojos savā mīļajā babā. Viņa, kā juzdama manu klātbūtni, cieši saspieda mazos, brūnos šokolādes pirksteļus, bet acis vaļā nevēra. Atkal vaidēšana. Kā plēsts metos ārā. Pa ceļam virtuvē apgāzu trauku ar atlikušo rūgušpienu. Tas pašķīda zem manām kājām kā balta sniega putra. Vienubrīd man šķita, ka trauku šķindoņā es sadzirdu vecmāmuļas: "Ak, tu nelabais!" Dārzā netīšām ieskrēju tieši zemenēs, kas, tik tikko sārtoties sākušas, pašķīda uz visām pusēm. Mani stilbi un pēdas nu bija kā asinīm notriepti. Skrēju pie kaimiņienes Lidijas. Nezināju nevienu, kam vēl prasīt padomu, kam teikt, ka vecmāmuļai slikti. Jau iztālēm redzēju, ka Lidijas tantes vārtiņiem priekšā atslēga, tātad nav mājās. Lai netērētu lieki laiku, uzreiz mainīju trajektoriju, skrēju, cik ātri varēju, lai vienkārši sastaptu kādu cilvēku, kuram visu izstāstīt. Par laimi, uz ceļa pirms upes bija piestājusi automašīna. Pieskrēju klāt un ieraudzīju piena Mario, kā viņu dēvēja vietējie: priecīgu, tumšmatainu, jaunu vīrieti, kas mūsu sādžā bieži vien pieveda piena produktus, olas un citus gardumus, jo tuvākais veikals bija kādu 10 kilometru attālumā. Mario, mani ieraudzījis, pazibināja zobus, apakšējā rindā kādi divi trūka. "Nu, Rūdi, kanēļmaizi šodien gribēsi?" Es apmulsis apstājos, jo vēders tiešām rūca, nebiju ēdis kopš brokastīm. "Nākamreiz, kad Ārija pirks pienu, atdosi naudu arī par maizīti," redzot manu svārstīšanos, bilda Mario un stūķēja kabatā kanēļmaizi, jo pats es nekustēju ne no vietas. Acīmredzot viņa tirgošanās bija galā, jo vīrietis iecēla pēdējos biezpiena toverus mašīnas piekabē, pārsedza pelēku brezentu, piesēdās pie stūres, pamāja un aizbrauca. Es mirkšķināju un jutu, ka sāku bimbot. Ar vienu roku knibināju apkaltušo maizi, bāzu mutē un raudāju vēl stiprāk. Es biju palaidis garām pēdējo glābēju. Tagad vecmāmuļa nomirs, un es neko nebūšu darījis, lai to novērstu. Neviens visā pasualē man nevarēja palīdzēt. Es apgūlos turpat netālu pļaviņā pie upes un vēroju, kā debesīs slīd mākoņi. Tie smaidīja un kustēdamies mainīja formas. Man šķita, ka aitas mākonis paver muti un pastiepjas pretim zāles mākonim. Turpat bija zaķa mākonis un, varu galvot, vesels burkānu mākoņu dārzs. Es pamodos, jo bija sācis līt. Pie manām biksēm bija pielipusi kanēļmaizīte, kas nu izskatījās pēc pārvārītas zaptes, tikai smarža atgādināja saulainu rudens dienu. Pa ierasto taku diebu mājup. Drošības labad vēl uzmetu skatu Lidijas tantes vārtiņiem, nē, tie joprojām bija slēgti. Lietus pakšķēja aizvien lielākām pilēm, uz zemes pamazām auga peļķu puķes dažādās formās. Tālumā nogranda lielgabali. Debesu bundzinieki, teiktu baba. Gandrīz jau atkal sāku šņukstēt, domājot, ka mājās mani sagaidīs auksts, nedzīvs mironis, kam joprojām būs manas vecmāmuļas seja. Es ieskrēju sētā, zemeņu dobe manī pārmetoši noraudzījās, un kāju sarkanums joprojām atgādināja mūsu nejaušo saķeršanos. Biju jau pie durvīm, kad izdzirdu tādu kā murmulēšanu, kā bungošanos. Piesardzīgi pavēru durvis un ielūrēju iekšā. Bet vecmāmuļa mani jau gaidīja un dusmīgi vīkšķīja dūri: "Ak, tu, nelabais, pārbiedēji mani gauži līku! Kur biji? Un kas to balto krūku saplēsa? Negals vien ar tevi!" Es skatījos viņā pārsteigts un laimīgs. Man gar bikšu staru joprojām tecēja maizes putra, pārējo kāju daļa sārtojās kā zemeņu lauks. Baba jau atvēra muti, lai vēl kaut ko teiktu, bet es bļaujot ieskrēju atkal viņas lindrakos un šoreiz tik viegli nelaidos vaļā. Lai jau parājas, man atkal bija mana vecmāmuļa.
1