Saruna ar komponistu Kristu Auznieku, kas publicēta Satori grāmatžurnālā "Plūdi".
Ilmārs Šlāpins: Vai tu iedali mūziku dažādos līmeņos – labāka, sliktāka, fona mūzika, nopietna mūzika?
Krists Auznieks: Es cenšos pretoties kategorizācijai, jo man ļoti nepatīk, ja mani pašu ieliek kategorijās. Nedari to, kas pašam nepatīk! Tajā pašā laikā mēs lietojam atšķirīgu vārdu krājumu, runājot par to vai citu mūziku. Tad man uzreiz ir jāpaskaidro – es domāju, ka ir mūzika, kas rakstīta ar ļoti skaidru funkciju. Piemēram, teātra vai kino mūzika, kurai pēc definīcijas ir jākalpo bildei vai emocionālam naratīvam. Tad ir mūzika, kas domāta, cik nu tas iespējams, patstāvīgai eksistencei. Tās dēļ cilvēki iet uz koncertiem un klausās to no sākuma līdz beigām. Ja mēs paņemam tā saukto "absolūto" mūziku, kas nekam nekalpo, un pieliekam tai funkciju, mēs zaudējam iespēju tai piekļūt patiesā veidā. Un otrādi – ja mēs paņemam funkcionālo mūziku un vienkārši tajā klausāmies, tā nebūs pilnīga pieredze, jo šī mūzika iet roku rokā ar kādu citu mediju. Teiksim, programmu mūzika, kas darbojas saskaņā ar stāsta līniju, – vai mēs varam uztvert pilnīgu domas lidojumu, nezinot šo stāstu? Mēs klausāmies Listu vai Berliozu, un šķiet, ka mums sanāk tīri labi arī bez programmām viņus uztvert, bet vai tas būs tā, kā viņi to ir iecerējuši? Nezinu. Vai tam būs nozīme? Arī nezinu. Tās ir kategorijas, kurās es dažkārt domāju. Funkcija man šķiet svarīga mūzikas izpratnei – lai mūziku saprastu, man ir jāzina, vai tā ir kaut kam paredzēta vai arī domāta tikai tīrai muzikālai pieredzei. Vai es dalu mūziku žanriskā un kvalitātes ziņā? Es skatos uz tehniskām lietām, bet citreiz visvienkāršākā mūzika mani uzrunā visdziļāk. Tas saistīts ar to, kā mainās mana personība. Vide arī ļoti ietekmē – kad mācījos Hāgā, daudz klausījos Eiropas modernistus. Pašlaik es šo mūziku novērtēju ar prātu, bet tur trūkst sirds aspekta. Klausoties pašam savu agrāk sarakstīto mūziku, šķiet – jā, interesanti, bet es neko nejūtu. Man gribas just. Kādā brīdī parādās mīlestība, un man tā ir jāizsaka, es to nevaru paturēt sevī. Ir kaut kāda cilvēkmīlestība, kurā mākslai ir jākomunicē. Tagad jau es tādu ultimātu izvirzu visai mākslai, bet man ir sajūta, ka visā, kas man tiešām patīk un kas, manuprāt, ir paliekoša vērtība, neiztrūkstoša ir cilvēkmīlestība. Beigu beigās tas kļūst par vienīgo kritēriju. Tehnika un tās lietas eksistē pirmajā līmenī, bet dzīves pieredze un spēja saslēgties ar pasauli, cilvēkiem un visu, kas neesi tu pats, – tas ir lielais un īstais kvalitātes kritērijs.
Ilmārs Šlāpins: Vai pastāv tāda lieta kā slikta mūzika?
Krists Auznieks: Ir mūzika, kas sevi neapzinās. Mums patīk apzināšanās. Ko es ar to domāju? Komponists rakstot apzinās, ko viņš dara, un ne teorētisku zināšanu sfērā, bet augstākā līmenī. Manā skatījumā visa mūzika ir funkcionāla. Pat ja mūziķis saka: "Es rakstu tikai sev," – tik un tā komponēšana ir sevis meklējumi vai mēģinājums izzināt pasauli. Tā var būt samērā abstrakta, bet tik un tā funkcija, un šādi rakstīta mūzika kļūst sevi apzinoša. Es nelietotu vārdu "slikta" mūzika, vienkārši ir tāda mūzika, kas nezina, ko dara, un līdz ar to pieņem lēmumus, kuri iet pretējos virzienos. Līdzīgi kā uzbūvējot sliktu ceļu – vai nu ir nepietiekami resursi, vai vienkārši slikts laiks. Nē, par ceļu mēs varam skaidri teikt, ka tas ir slikts, bet par mūziku es baidos tā apgalvot. Atkal man ir jācitē Keidžs: "Paklausies divas sekundes. Nepatīk? Paklausies četras sekundes. Nepatīk? Turpini klausīties!" Man šķiet, viņam ir taisnība – beigu beigās lietas kļūst interesantas. Tikai es nezinu, vai šis cilvēkmīlestības līmenis strādā tādā pašā veidā. Visdrīzāk ne.
0