Eseja
15.03.2017

Miliča piedzimšana no revolūcijas gara

Komentē
2

Turpinām publikāciju sēriju "Šajā dienā pirms 100 gadiem" – atskatoties uz to, kas tika publicēts Latvijas laikrakstos tolaik, un samērojot to ar notikušo gadsimta laikā. Rakstu sērija top, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas "Latvijai – 100" piešķirtajam finansējumam.

"Pēterpils pilsētas milicijas priekšnieks Kriščanovskis rakstījis priekšā visiem miličiem instrukcijas, kurā, "Birževije vedomosti" raksta, stingri noteic viņu tiesības un pienākumus.

Miliča pienākums ir aizsargāt visus un katru pret varmācību un pārestību, sabiedriskā miera apsargāšana, kārtības un klusuma uzturēšana uz ielām un atklātās vietās, strīdu un kautiņu nepieļaušana tējnīcās un restorānos u.t.t. Bez tam miličiem stingri tiek uzdots aizstāvēt un nogādāt iecirkņa vai rajona centrālpunktā piedzērušus, laupītājus un dedzinātājus, gaisā šāvējus, tādus, kas pretojas personām, kurām ir pagaidu valdības speciālās pilnvaras, policijas un slepenpolicijas, kā arī žandarmu policijas ierēdņus, tāpat arī personas, kuras izdara privātdzīvokļu kratīšanas un arestus bez pagaidu valdības sevišķas pilnvaras. Tāpat uz visstingrāko aizliegts pielaist bezmērķīgas šaušanas uz ielām un obligatoriski atņemt šāvējiem ieročus.

Tāpat miliču pienākums ir sekot kārtības uzturēšanai ļaužu rindās pie pārdotuvēm un veikaliem, sekot, lai takte tiktu stingri ievērota, veicinātu pārtikas lietas nokārtotāju uzdevumu izpildīšanu, apsargāt pārvadājamas pārtikas preces, kā privātas, tā arī rekvizētas, pasta pārvadājumu apsargāšana un noliktavu, veikalu, pārtikas noliktavu, pārdotavu, traktieru, tējnīcu, restorānu, sabiedrisku un privātiestāžu, namu un dzīvokļu apsargāšana no pogromiem. Katram miličam jānogādā tuvākajā milicijas punktā zagļi, laupītāji un citas personas, kas uzbrūk pilsoņu dzīvībai, godam un mantai.

Miličiem tiek uzdots sekot ekipāžām, aizliedzot neatļautu ātru braukšanu, satiksmes ceļu un tramvaja līniju, vagonu, trotuāru un tiltu apsargāšana, novietot nogāztos stabus, lukturus, sabojātas ekipāžas. Šinī nolūkā katrs milicis var izlietot kaut kura sētnieka pakalpojumus, skatīties uz ielas tīrību u.t.t. Tāpat miličiem tiek uzdots pievākt uz ielas pemestos bērnus, kropļus, gaudenus un nabagus un nogādāt tos uz punktiem. Satiksmē ar iedzīvotājiem miličiem jābūt pieklājīgiem un uzmanīgiem. Uz viņu pieprasījumu miličiem jāuzrāda savs numurs un jāpasaka uzvārds. Instrukcija nobeidzas ar vispārīgu miliču funkciju sadalīšanu: milicim jāņem vērā, ka viņš ir jaunās brīvās Krievijas izpildu orgāns un tam jāstrādā pretī visiem pretrevolūcijas mēģinājumiem."

"Milicijas uzdevumi", "Līdums", Nr. 61, 1917. gada 15. marts

1

Joku par miliča piedzimšanu kādā saviesīgā pasākumā no pieaugušajiem dzirdēju vēl agrā bērnībā. Nedaudz vēlāk, jau pamatskolā, uzzināju arī citus miliču jokus – kaut vai par to, cik miliču nepieciešams spuldzītes ieskrūvēšanai. Godīgi sakot, kopš tā laika par šīm folkloras izpausmēm neko daudz vairs nedomāju: atcerējos tās vien tagad, izlasot laikraksta "Līdums" 1917. gada 15. martā publicēto ziņu. Nu jau būs diezgan daudz cilvēku, kas piedzimuši pēcmilicijas jeb jau policijas laikmetā, šos jokus nebūs dzirdējuši un varētu nesaprast, tāpēc laikam būs vien tie jāpaskaidro – turklāt zināms jau, ka par visu labāk nesmieklīgiem jokiem piestāv nožēlojami mēģinājumi tos kādam izskaidrot. Ar frāzi "laikam milicis piedzimis" mēdza aizpildīt neveiklo pauzi, kas dažkārt mēdza iestāties viesībās, visiem klātesošajiem ne no šā, ne no tā apklustot. Senākos laikos ar līdzīgu nozīmi esot piesaukta eņģeļa piedzimšana. Miliču un spuldzītes jokā spuldzīte bija viena, bet miliči pieci, jo vienam spuldzīte bija jātur, bet četriem aiz kājām jāpaceļ un jāgriež taburete, uz kuras tas pirmais milicis pakāpies. Vai tad nav smieklīgi?

Pat ja reizēm tas viss bija pazibējis atmiņā, parasti par šo daiļradi slinki nodomāju – tās saknes droši vien meklējamas ieslodzījumu vietu kultūrā, kas, sūkdamās cauri cietumu mūriem un pa dzeloņstiepļu starpām, nerimstoši ar savu romantiskās nepakļāvības garu bagātināja arī likumpaklausīgo un mierīgo padomju pilsoņu dzīvi. Tā bija kultūra, kurā miličus pašsaprotami sauca par kruķiem, mentiem vai musoriem, bet laiku mēdza kavēt, zīmējot pornogrāfiskas fantāzijas un dziedot vai skandējot piedauzīgas dziesmiņas un rīmes: un, nē, lai to visu pieredzētu, nebija pat jānonāk cietumā vai militārajā dienestā. Atlika vien ielūkoties pamatskolas zēnu fizkultūras ģērbtuvē, kur visa noteicēji bija iekārtojušies augstāk par citiem uz šķērseniski sakrautiem soliem, bet klusajiem un tizlajiem vieta tika atstāta pie durvīm. Saprotams, nekādi miliči nevarēja būt cieņā jau tur, kur nu vēl turpmākajā dzīvē, kas atnesa iepazīšanos ar simpātiskajiem, pat mīļajiem neliešiem un noziedzniekiem no padomju kino komēdijām (skat. "Kaukāza gūstekni", "Fortūnas džentlmeņus", "Sargies, auto!"), sastapšanos ar Sergeja Dovlatova likumīgo zagli, kas drīzāk nocirta sev plaukstu, nevis pakļāvās apsarga prasībai strādāt kopā ar pārējiem ieslodzītajiem, jā, arī pirmo tikšanos ar Josifa Brodska dzeju (un tātad arī viņa biogrāfiju), un lika uzzināt padomju varas iestāžu izpratnē noziedzīgas liekēdības patieso vērtību un cenu. Nepaklausības, nepakļāvības, likumu neievērošanas idealizācijai un romantizēšanai var atrast daudzus piemērus visdažādākajos laikos – mūsu pašu latviski sirsnīgajai dziesmai par slepkavas un laupītāja Kaupēna asiņaino dunci tur līdzās var likt amerikāņu Boniju un Klaidu, Trampa prastums tur labi saskan ar Putina izklupieniem cietumnieku žargonā vai pat ar multfilmas "Pagaidi tikai!" vilka izdarībām u.tml. Visi šie piemēri un mēģinājumi skaidrot to pievilcības spēku un iedarbības mehānismus, protams, arī var būt ārkārtīgi interesanti, taču atgriezīsimies pie miličiem un to dzimšanas.

Kā pretstats nicināmajam menta tēlam padomju oficiālajā kultūrā tika kopts ideālā miliča veidols, kuram ar savu pozitīvo piemēru un labsirdīgo smaidu bija jācenšas pārspēt rupjības un nepaklausības tumšo pievilcību. Arī šo labo milici varēja iepazīt jau kopš mazotnes – pārsvarā gan grāmatās un filmās, ne dzīvē. Tāds milicis bija bijušais jūrnieks tēvocis Stjopa populārajā Sergeja Mihalkova (PSRS himnas autora, Ņikitas Mihalkova un Andreja Končalovska tēva) dzejolī un pēc tā veidotā 1964. gada multfilmā. Tāds bija lādzīgais kara veterāns un iecirkņa inspektors Aloiza Brenča filmā "Liekam būt" (1976). Taču manā atmiņā visspilgtāk palicis baltā ģērbtais milicis no Laimoņa Vāczemnieka bērnu grāmatiņas "Mēnestiņa pirmais ceļojums" (1971). Tā bija pasaciņa par apaļvaidzi puisēnu Mēnestiņu, kurš sapņoja aizsniegt mēnesi. Pirmais brauciens uz Rīgu šķita lieliska iespēja, jo lauku mājas jumts bija izrādījies par zemu. Taču arī pilsētas augstākie punkti nebija augsti diezgan, turklāt savos meklējumos Mēnestiņš pamanījās apmaldīties. Nezin kā viss vēl būtu beidzies, ja ceļā nebūtu gadījies jau minētais milicis.

Savā ceļā es tā arī nesastapu nedz šādu, nedz pat kruķi vai mentu saucamu milici, un kaut kādu attieksmi pret šiem tizlās zilpelēkās un viduklī savilktās blūzēs ģērbtajiem varas pārstāvjiem sāku izjust vien pēc 1987. gada 23. augusta, kad milicija piekāva, arestēja un iztrenkāja pie Brīvības pieminekļa notikušo grupas "Helsinki-86" rīkoto ziedu nolikšanu Molotova–Rībentropa pakta parakstīšanas gadadienā. Fakts, ka miliči grūsta un sit neko nenoziegušos cilvēkus, nudien bija grūti sagremojams, jo šādi līdz šim televīzijā redzētos ārzemju ziņu sižetos bija rīkojušies vien amerikāņu vai, teiksim, Vācijas Federatīvās Republikas policisti, izdzenājot miermīlīgas demonstrācijas pret bruņošanās sacensības eskalāciju. Savā naivumā un nezināšanā es nebiju pamanījis, ka patiesībā šī milicija nav nekāda milicija – tieši tāpat kā arī daudzas citas lietas nebija tās, par ko tika uzdotas un kuru apzīmēšanai tika lietoti tām neatbilstoši vārdi.

2

Pirmais pasaules karš vēl nebūt nebija galā, Krievijas impērijā valdīja trūkums, bads un posts. Pēc nemieriem un streikiem Pēterpilī 1917. gada februāra nogalē sākās bruņotas cīņas starp cara Nikolaja II piekritējiem un pretiniekiem. Pēc cara atteikšanās no troņa valstī varu pārņēma sociālistu Pagaidu valdība, bet paralēli tai rosījās arī militāristu padome. Visus šos notikumus pieņemts dēvēt par Februāra revolūciju, un, kā zināms, tās neskaidrais iznākums kļuva par atspēriena punktu oktobrī notikušajam lielinieku apvērsumam ar visām tā pasauli satricinošajām sekām – arī padomju milicijas piedzimšanai 1917. gada Mārtiņos jeb 10. novembrī, kas padomju varas gados tika svinēta kā milicijas diena. Latviešu avīzē "Līdums" publicētā ziņa veltīta vēl Februāra revolūcijas nestajai pavasara kārtībai, kas, saprotams, attiecās arī uz Krievijas impērijas teritorijā mītošajiem latviešiem un savā ziņā jau "sataisīja vietu" visām lielajām pārmaiņām tā paša gada rudenī.

Viens no vienkāršākajiem, operatīvākajiem un iedarbīgākajiem varas nomaiņas demonstrācijas rīkiem ir valoda [1]. Jaunajai varai vecā izteiksme vairs nepiedien, pat ja vārdos saucamās lietas un to funkcijas ir faktiski palikušas nemainīgas. Veco kārtību Krievijas impērijas pilsētās uzraudzīja gorodovoji, kas savu nosaukumu bija iemantojuši, burtiski krieviskojot to pašu atsauci uz senās Grieķijas pilsētvalstīm jeb polisām un to amatpersonām, kas ir pamatā vārdiem "policija" un "policists". Sastapšanās ar gorodovoju spilgti atmiņā palikusi no bērnībā lasītajiem stāstiem par Ļeņinu. 1900. gada pavasarī iebraucis Rīgā, Vladimirs Iļjičs bija vērsies pie gorodovoja un ceļu uz Cēsu ielas konspiratīvo dzīvokli taujājis vācu valodā, "lai pārbaudītu savas vācu valodas zināšanas". Acīmredzot tās bija bijušas pietiekamas, jo gorodovojs tāpat bija atbildējis. Jaunās kārtības sargus nodēvēt vienkārši par policistiem, kas tie paši gorodovoji vien bija, acīmredzot nebija pietiekami radikāls risinājums, un tā nu pie apvāršņa parādījās jaunais "izpildorgāns" milicis. Taču, lai savā zemē varētu izbaudīt šī tikko piedzimušā orgāna nestos sabiedriski politiskos labumus, latviešiem kāds laiciņš vēl bija jāpaciešas: Kurzemē vēl arvien saimniekoja vācieši, Vidzemē un Latgalē turpinājās revolucionāras jukas, bet simtiem un desmitiem tūkstoši šajās teritorijās dzīvojušo bija devušies bēgļu gaitās.

Lai gan vēl 2007. gadā atkārtotu izdevumu piedzīvojušajā 1999. gada latviešu valodas "Svešvārdu vārdnīcā", skaidrojot vārda "milicija" primāro nozīmi, teikts, ka tā ir: "Dažās valstīs (piem., Krievijā līdz 2011. g.) iekšlietu ministrijas institūcija sabiedriskās kārtības un iedzīvotāju drošības uzturēšanai; celtne, telpa, kur darbojas šāda institūcija," un tikai pēc tam un it kā starp citu teikts, ka: "Dažās valstīs – zemessardze; neregulāri bruņotie spēki iedzīvotāju militārajai apmācīšanai", ar šādu vārda nozīmju sadalījumu sastapties nudien var tikai dažās pasaules valstīs, ar to saprotot kādreizējo Padomju Savienību, Varšavas līguma valstis un Dienvidslāviju. Citiem vārdiem sakot, šādi par miliciju domāja un turpina domāt tajā pasaules daļā, kas vistiešākajā veidā gandrīz gadsimta garumā dabūja just Pirmā pasaules kara un 1917. gada revolūciju sekas.

Vārds "milicija" burtiski nozīmē bruņotus spēkus, karaspēku vai karaklausību. Kā jau daudziem, tam ir latīņu cilme, un tā pamatā ir vārds "miles" jeb "kareivis" un izskaņa "-itia", kas apzīmē noteiktu esamības stāvokli vai nodarbošanos. Par miliciju gadsimtiem tika dēvēts no civiliedzīvotājiem komplektēts karaspēks vai nelielas bruņotu neprofesionālu personu grupas, ko vajadzības gadījumā varēja iesaistīt militārās darbībās. Atšķirībā no tādiem profesionāļiem kā bruņinieki, zobenbrāļi u.tml., šie militisti bieži vien ir bijuši sliktāk bruņoti un neprasmīgāki, tāpēc kaujās izmantojuši netradicionālas vai partizānu cīņas metodes. Taču, tā kā vārds "milicija" kopš 1917. gada padomju oficiālās valodas vārdnīcā jau bija aizņemts, šādu veidojumu apzīmēšanai bieži tika izmantots it ka drusku nicīgi skanošais jēdziens "paramilitārs grupējums", lai gan patiesībā šajā vārdkopā nekāds novērtējums nav ietverts un tā var apzīmēt daudzus ārkārtīgi dažādas un vēl arvien sastopamas neregulāras vairāk vai mazāk militarizētas formācijas, sākot ar mūsu pašu zemessardzi un beidzot ar skautu vai pionieru organizācijām un pat SS.

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Pagaidu valdības ieviestajam vai tā paša gada 10. novembrī dibinātajam padomju "orgānam" sākotnēji ar šādiem veidojumiem varbūt arī vēl bija kāda attāla līdzība, taču jau pavisam drīz no tās pāri palika vairs tikai vārds. Tāpat kā ikru vietā drīz vien pārsvarā bija pieejami vien kabaču ikri, steika vietā ēdnīcās tika ēsts no maltās gaļas gatavots bifšteks, bet vēl pēc kāda laika šokolādi aizstāja bālganas "saldās tāfelītes".

Lai gan oficiāli 1940. gada 17. jūnijā notikusi varas pārņemšana Latvijā padomju literatūrā tika traktēta kā 1919. gadā uz īsu brīdi daļā Latvijas teritorijā iedibinātās Pētera Stučkas padomju kārtības atjaunošana, šī atjaunošanas stāsta dzīvotspēja, kā šķiet, bija tieši atkarīga no tā atkārtošanas un piesaukšanas biežuma. Sava vieta šajā stāstā atradās arī milicijas un tieši padomju Latvijas milicijas vēsturei, jo, kā bija klāstīts 1985. gadā iznākušās Latvijas Padomju enciklopēdijas šķirklī "Milicija", "saskaņā ar LPSR Iekšlietu tautas komisariāta 1919. gada 6. marta noteikumiem tika izveidota vienota padomju milicijas sistēma. Pēc padomju varas atjaunošanas Latvijā 1940. gada 25. jūlijā kārtības policija tika pārveidota par tautas miliciju un sākās tās demokratizācijas process. Pēc Latvijas uzņemšanas PSRS tautas milicija iekļāvās padomju milicijas sistēmā". Ja ar milicijas demokratizācijas procesu šajā citātā nav domāta pēkšņa iespēja par kārtības sargātāju un noteicēju kļūt kuram katram iznirelim, ir pagrūti iztēloties, kas gan vēl te būtu mēģināts pateikt.

3

Armēnijā dzimušais filologs Vardans Airapetjans grāmatā "Skaidrojot vārdu: mēģinājums hermeneitiski tuvoties krievu valodai" [2] pievērsies arī izteicienam par miliča piedzimšanu klusā istabā un līdzās jau pieminētajai alternatīvai par eņģeļa dzimšanu savā darbā atsaucas arī uz Plūtarha rakstīto, ka sarunas pieklusuma brīdī "ciemos atnācis Hermejs". Tāpat esot sastopamas versijas par muļķa, ebreja, miertiesneša piedzimšanu, miliča nomiršanu un nabadzīgam studentam uzsmaidījušu laimi samaksāt par savu pajumti.

Pēc Airapetjana domām, lielākajā daļā šo teicienu tiek piesauktas personas vai būtnes, kas uzskatāmas par starpniekiem jeb vidutājiem starp vienu pasauli un otru, starp mūsējo un to, kurā mūsu pagaidām vēl nav jeb svešo. Hermejs vai eņģelis ir šāds starpnieks starp dzīvo un mirušo pasauli, miertiesnesis vai milicis – vidutājs starp brīvību un ieslodzījumu u.tml. Iestājoties klusumam, mēs itin kā nonākam nestabilā stāvoklī "kaut kur pa vidu" un uz mazu brīdi varam sajust šīs būtnes klātbūtni un varu. Līdzīgi kā pamatskolas "audzināšanas stundās", kad kāda klasesbiedra uzvedība vai nodarījums, pēc skolotājas vai skolotāja domām, bija tik nopietns, ka ar parastajiem draudiem par sūtīšanu uz "specskolu" šķita par maz un bija jāpiesauc nonākšana milicijas uzskaitē.

Latviešu miliča tēls šādai starpnieka lomai varbūt pat ir vēl piemērotāks nekā Hermejs vai eņģeļi. Dzimis 1917. gada februārī (bet pēc citas varas ieskatiem varbūt 1919. gada martā), drīz vien kļuvis par pārsvarā nicināmu, izsmiekla vērtu varas un oficiālās kārtības iemiesojumu, 1987. gadā pie Brīvības pieminekļa un vēl šur tur pakalpīgi pildījis šīs pašas varas pavēles, bet 1991. gada 20. janvārī jau varonīgi pret OMON uzbrucējiem aizstāvējis Iekšlietu ministrijas ēku (apšaudes laikā ievainoti tika trīs miliči – Jānis Jasēvičs, Aļģis Simanavičš, Valērijs Markūns, nogalināts tika ne vien skolnieks Edijs Riekstiņš un kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, bet arī miliči Sergejs Konaņenko un Vladimirs Gomanovičs). Un gribētos domāt, ka šī nakts, kurā izrādījās, ka starp mentiem, kruķiem un pat spuldzīti ieskrūvēt neattopošiem musoriem tomēr ir arī patiešām labie miliči, nevis tikai multfilmās iztēloti personāži, arī bija padomju, padomju Latvijas un latviešu miliča biogrāfijas noslēgums.

Drīz pēc tam visi labie miliči jau pārģērbās brūnos formastērpos, kas bija tikpat neglīti kā Einara Repšes laika Latvijas rubļi jeb "repsīši", turpināja uzraudzīt, lai tiktu ievērota "takte" un uz ielām netiktu šauts, bet zagļi, laupītāji un citas personas, kas kaut kam uzbrūk, tiktu nogādātas drošā vietā. Milicis savu starpnieka jeb vidutāja lomu bija izpildījis, un 20. gadsimts, kuru jau pašā tā sākumā bija pārtraucis Pirmais pasaules karš, beidzot varēja turpināties un ātri vien beigties. Līdz nākamajam brīdim, kad piepeši ikvienam klātesošajam aptrūksies sakāmā, pār mums atkal nolaidīsies neomulīgs klusums un savajadzēsies miliča.

[1] Viens no pazīstamākajiem valodas ideoloģizācijai veltītajiem darbiem ir jau cita režīma ēnā tapusī Viktora Klemperera grāmata "LTI. Trešā reiha valoda. Filologa piezīmes" (Rīga: "AGB", 2004). Ar valodas pakļaušanu konkrētai varai un izmantošanu tās vērtību uzsvēršanai padomju valstī dzīvojušās paaudzes saskārās visdažādākajos līmeņos, sākot ar oficiālo politiku un beidzot ar dienišķo sadzīvi. Par vienu spilgtākajiem no šādas valodas pakļaušanas piemēriem kļuva jau tūdaļ pēc 1917. gadā notikušā boļševiku apvērsuma par modernistisku modes lietu kļuvusī saīsinājumu izmantošana dažādos nosaukumos – CK, ČK jeb čeka, MTS, PMK, SCO, BAM u.tml.

[2] Вардан Айрапетян. "Толкуя слово: Опыт герменевтики по-русски" (2-е расшир. изд. в двух частях). Москва : Институт философии, теологии и истории св. Фомы, 2011.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis (1973) ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Drīzumā apgādā “Dienas grāmata” iznāks romāns par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!