Par Madaras Gruntmanes dzejoļu krājumu "Narkozes", apgāds "Neputns", 2015
Pagājušais gads bijis bagāts dzejas debiju ziņā. Un femīns. Elīnas Bākules-Veiras "Zilonis okeāns" ("Pētergailis") intriģēja ar valodas plastiku un brīvību no tās ikdienišķās funkcionālās nastas nest jēgu un vienmēr būt saprotamai. Anitas Mileikas "Mūžīgā nepārtikusī stirna" ("Latgolys Studentu centrs"), būdams bilingvāls krājums, piedāvāja poētiskākus latviski rakstītos dzejoļus, kas nereti ielūkojās citu, lielākoties sieviešu, dzīvē, kā arī lakoniskākus un tiešākus latgaliski tapušos darbus, kuros netrūka substances "iz dzīves". Savukārt Justīnes Janpaules debijas grāmatā "Tālsaruna" ("Mansards") lasītājs nonāca citā teritorijā – ainavās un interjeros, kas, gluži kā Edvarda Hopera audekli, pat apdzīvoti lika domāt par prombūtni. Šim sarakstam vēlāk pievienojās vēl kāds jauns vārds un nosaukums – Madaras Gruntmanes "Narkozes" ("Neputns").
Grāmatas redaktora Guntara Godiņa ceļavārdi krājumam ("Tā ir svaiga, ekspresīva un ļoti atklāta dzeja, kurai iedvesma tiek gūta nevis no citu uzrakstītajiem tekstiem, atsaucēm un alūzijām, bet gan no pašas autores piedzīvotā un pārdzīvotā." [1]) norāda, ka starp iepriekš uzskaitītajām autorēm Gruntmanes dzeja poētiskajā kartē vistuvāk varētu atrasties Mileikas apdzīvotajām koordinātām. Un patiesi – abas dzejnieces vieno ne īpaša paļaušanās uz intertekstualitāti, drīzāk gan uz pašu "piedzīvoto un pārdzīvoto" (te gan jānorāda, ka Mileikai tas neliedz asredzīgi palūkoties arī uz citu pieredzi un dzīvi, kā arī viņas valoda, īpaši debijas krājuma latviešu daļā, mēdz būt ekspresīva arī māksliniecisko izteiksmes līdzekļu pielietojuma ziņā).
Par to domājot, prātā nāk Annas Auziņas rakstītais recenzijā par Dainas Tabūnas stāstu krājumu "Pirmā reize", kas līdzās Jāņa Joņeva romānam "Jelgava 94", viņasprāt, iezīmē tendenci latviešu prozā – kaut ko līdzīgu tā dēvētajai jaunajai sirsnībai ("New Sincerity") –, kurai viņa deva vārdu "pašironisks patiesīgums". Tas, raksta Auziņa, nāk kā pretstats latviešu prozā dominējošajam "manierīgumam" [2]. Savukārt Gruntmanes dzejoļi, kā to jau citētajā izteikumā netieši saka Godiņš, viegli būtu uztverami kā pretmets dažiem no pēdējos gados debitējušajiem dzejniekiem pārmestajam literāriskumam. Vismaz balstoties šajā analoģijā, šķiet, varētu runāt par savu "pašironisko patiesīgumu" arī dzejā – šajā krājumā.
Gruntmanes dzejoļi patiesi pat necenšas pārsteigt ar kādu precīzu vai gudru metaforu vai svaigu salīdzinājumu. "Metro pienāca kā slieka" (45. lpp.) – te mums darīšana ar apmēram šādu figuratīvās valodas līmeni. Bet valoda arī nav tā, kur vajadzētu meklēt šī krājuma potenciālās kvalitātes: "Šādā dzejā teksts nav veiklāk vai neveiklāk savirknētu vārdu ornaments, bet tikai nepieciešamais līdzeklis, ar ko iespējams izteikt savas sāpes, prieku, sevi." [3] Un autore to arī dara, rakstīdama par attiecībām ar vīriešiem, mīlestību, ķermenisko pieredzi, kas bieži vien ir seksuāla, vīna dzeršanu un arī tik ikdienišķām situācijām kā ēdiena gatavošana – ironiski un pašironiski, arī vulgāri, piemēram, nekautrēdamās pateikt, ka pa īstam piederēs vīrietim, kad abi varēs kopā iet vannā un pirst (49. lpp.).
No vienas puses, Gruntmanes dzejas tuvība piezemētajam, saprotamajam, ikdienišķajam, īpaši, ja lasītājs ir jauna sieviete ar vismaz nelielām bohēmiskām tendencēm vai pat nikna pusaudze – šķiet, daļa dzejoļu tapuši jau kādu laiku agrāk vai vismaz to stilistika vedina tā domāt –, brīžiem varētu ļaut identificēties ar lirisko varoni. No otras puses, ja lasītājs meklē iespēju palūkoties ārpus tā, kas viņam tāpat jau pazīstams no paša piedzīvotā, krājums varētu šķist plakans. Bet varbūt šāda dihotomija nemaz nepastāv un arī, piemēram, Justīnes Janpaules tēlainākā un mazāk prozaiskā dzeja ir no tās pašas "dzīves" substances un tikpat daudz rakstīta "no sevis" kā Gruntmanes "Narkozes", un jautājums ir vien par to, ko katrs spēj no šīs substances paņemt un ko tad katrs var no šī "sevis" tam pievienot.
Atgriežoties pie iepriekš pieminētās vulgaritātes, krājums noteikti pelnījis "netikumības" laurus. Nav jau tā, ka te mudžētu falli vien (5. lpp; liekas pat dīvaini, ka šis orgāns krājumā vārdā nosaukts, šķiet, šo vienīgo reizi), bet ir prezervatīvu smarža (27. lpp.) un sekss vīnogās (28. lpp.), un grauzējs vagīnā (30. lpp.), un mēsli un čurāšana (pirmie uz liriskās varones sirds vai kā materiāls, no kura tiek lipinātas sirdis (12., 20. lpp.), otrā viņai pašai virsū (26. lpp.)), un citas lietas un procesi, kas ir vairāk vai mazāk neatņemama eksistences daļa, par kuru gan nav pieņemts "runāt skaļi". Tomēr brīžiem tas viss liek aizdomāties par atšķirību starp pimpīša uzšņāpšanu uz sienas aiz neko darīt un gigantiska falla uzzīmēšanu uz tilta pretī represīvas iestādes ēkai, tas ir, par mērķi. Starp citu, par mērķi nākas domāt arī kā cita sakarā. Neskatoties uz vairuma tekstu īso apjomu, grāmata cieš no pārliekas izstieptības – kādu divdesmit lappušu trūkums neko daudz nemainītu, tāpat ļautu izvairīties no absolūti nevajadzīgiem tekstiem, reizumis kaitinoša šķiet pašmērķīgā vēlme parotaļāties ar vārdiem ("...lai sasper mani velns / Jo Dievs ne velna nesper man" (24. lpp.)) vai vienas saknes vārdu mocīšana (vai, piemēram, trīskāršā tautoloģija 42. lappusē). Lai gan, piemēram, autores iemīļotā onomatopoēze – klik, klik – šajā stilistikā iederas itin labi.
Interesantākā iecere krājumā, šķiet, ir tā vienīgais cikls, kas arī devis tā nosaukumu, – "Narkozes" (65.–72. lpp.). Tie ir četri ar gadskaitļiem apzīmēti teksti, kas vēsta par četrām pieredzēm slimnīcā, kad tekstu varone/varones piedzīvo narkozi: ar 1992. gadu apzīmētajā tekstā vēstīts, šķiet, par apendicīta operāciju, 1997. – protagoniste piedzīvo operāciju pēc vardarbības no vīriešu grupas, 2005. – abortu, 2007. – dzemdības ar ķeizargriezienu. Prozaiskais, lakoniskais stils ar īsajiem teikumiem šajos dzejoļos rada pat spriedzi starp aprakstītajām situācijām un apātisko valodu, kā arī kļūst par narkozes varā nonākušas psihes ilustrāciju. Tā kā visas četras epizodes aprakstītas vai nu trešajā personā, vai arī izmantojot aprautus dialogus bez īpašiem paskaidrojumiem, grūti teikt, vai tās balstītas vienīgi personiskajā pieredzē, tomēr drosmīgāka izdoma un izkāpšana ārpus sev pazīstamā un tātad ērtāka pieredzes lauka, šķiet, būtu palīdzējusi šo ciklu izvērst plašāku un līdz ar to varbūt arī nonākt pie kādiem secinājumiem par mūsu "vietu pasaulē", "cilvēka likteni" vai kaut ko tādu. Narkoze šeit nesasniedz metaforas līmeni, lai arī ko mēs domātu par slimību kā metaforu. Tāpat atliek vien minēt, kādēļ krājumam, kuru it kā bijusi vēlēšanās pasniegt kā niknu, atklātu, ekspresīvu, drosmīgu un seksīgu, dots nosaukums, kas drīzāk liek domāt par apātiju un nejūtīgumu.
Nešaubos, ka krājums jau atradis lasītājus, kas spējuši novērtēt tā tiešumu un necenšanos visu izskaistināt par katru cenu, kā arī nedaudz pusaudzisko, tomēr godīgo niknumu. Savukārt kādam citam tas varētu kļūt par auglīgu avotu pārdomām par robežām starp atklātību un ekshibicionismu, apzinātu atteikšanos no tēlainības un tās līdzekļu nepārvaldīšanu, māksliniecisko brīvību un vulgaritāti, jo grāmata pārmaiņus nonāk gan vienā, gan otrā šo robežu pusē.
Krājums noslēdzas ar noslēpumainu vienrindi: "Andris teica, ka mīlestības nav", kas, nonākot tur, šajā 91. lappusē, šķita tik enigmātisks, it kā nācis no kāda Raupa dzejoļa. Varbūt patiešām – nav?
[1] Gruntmane, M. Narkozes. Neputns.lv
[2] Auziņa, A. Bez Zīda Pūkas & co. Punctummagazine.lv
[3] Gruntmane, M. Narkozes. Neputns.lv
1