Miervaldis Polis, "Snieg", 1978
 
Pārpublicējumi
15.07.2016

Miervaldis Polis. Fasāde

Komentē
1

Es nekad nevarētu uzrakstīt, ko mākslinieks ir domājis ar šīm gleznām. Ne tikai tāpēc, ka neesmu blakus stāvējis un nevaru ielīst mākslinieka galvā, bet principā nevaru – jo tās ir labas gleznas. Tāpēc jau mākslinieks izvēlas līnijas un krāsas, ka ar tām savu mērķi var pateikt labāk nekā ar vārdiem. Tas ir izteikts gleznā, jo citādi nevarēja. Tāpēc tā ir māksla. Tāpēc man šķiet apšaubāmi jautāt gleznotājam: “Pasakiet, lūdzu, īsumā, ko jūs ar to domājāt! Kāpēc vienkārši zila māja?” Tas būtu līdzīgi, kā jautāt dzejniekam: “Uzskicējiet, lūdzu, ko jūs domājāt ar “Es metu skatienu kā akmeni pret sienu”!” Tikpat neauglīgi man šķiet mēģinājumi vārdos pamatot mākslas nepieciešamību, misiju un tamlīdzīgi. Kaut gan jāatzīst, paši mākslinieki bieži tiek ar to galā pavisam cienījami.
Es varu mēģināt uzrakstīt tikai par šīm gleznām. Ko tās nozīmē vizuālajā mākslā neiesvētītajam.
Tātad gleznota ir viena un tā pati fasāde dažādos laikos. Māja, kas redzama pa mākslinieka dzīvokļa logu. Koki mājas priekšā nekad nav salapojuši. Laikam jau tāpēc, ka tad nebūtu redzama māja. Tikai vienā gleznā parādās cilvēks. Te nav attēlota cilvēku pasaule. Man nerodas jautājums, kas ir aiz logiem. Šoreiz nav par to. Tas nav mājoklis, kur dzīvo cilvēki, kur noris dzīve, likteņi, nekāda tur literatūra. Tā ir virsma, kas atstaro dažādu gaismu.
Protams, uzprasās salīdzinājums ar Monē siena kaudzēm un Ruānas katedrāli. Taču uzreiz var saskatīt atšķirīgo. Poļa gleznas ir sava veida antiplenērs, viņš nav devies meklēt motīvu, te ir attēlots tas, ko mākslinieks redz katru dienu. Tuvākā daba, ko viņš var atrast. Var minēt – slinkums vai visas, arī tuvākās, realitātes pārvēršana mākslā. Vai varbūt vēl tuvāk. Atkārtots skats uz to pašu vietu liek domāt par ierobežojumu, par cietumu kā eksistences veidu. Skats uz ārpusi vienmēr ir skats caur cietuma logu. Cietuma plenērs. Skats no zonas uz lielo zonu.
Var jautāt, kāda jēga ir gleznot to, kas katru dienu ir acu priekšā? To pašu, protams, var jautāt par jebkuru glezniecības motīvu – zirgu, sievu, zvaigznājiem, kvadrātiem. Tas, ko es saskatu šai cietuma plenēra gadījumā, ir pasaules pārradīšana. Mākslinieks vēro ierobežoto pasauli, bet pasaulei ir vienalga, un šī vienaldzība var kļūt par gleznas būtību. Mākslinieks ņem šo celtni un padara to par kaut ko citu. Tā vairs nav māja, bet objekts, būtne, līniju un laukumu kombinācija, virsma, kas atbrīvojusies no vārdu dziļumā lienošās dabas. Un šī pasaules pārradīšana arī ir mākslinieka izlaušanās no cietuma. Cietums ir padarīts par savējo, pasaule – par attēlu un banālais – par mistēriju. Ar ko arī apsveicu.
Tas ir tas, kas man patīk mākslā. Lai mani vārdi nobirst no gleznas virsmas.

Jāņa Joņeva teksts pārpublicēts no izdevuma, kas pavada Miervalža Poļa darbu izstādi "Ilūzija kā īstenība" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izstāde  ir aplūkojama vēl līdz šī gada 24. jūlijam un ir vērienīgākā mākslinieka darbu retrospekcija, ko apskatījuši jau gandrīz 68 tūkstoši interesentu.

Jānis Joņevs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1